Tā saka ĻENA ČAČKA, pēc profesijas agronome. Viņai, kas ilgus gadus strādā Liezēres pagasta pārvaldē par zemes ierīcības speciālisti, kopš 1. augusta pienākumu loks kļuvis plašāks. Viņa ir Madonas novada lauku attīstības konsultante, kuras pārziņā ir pieci pagasti – Aronas, Bērzaunes, Vestienas, Kalsnavas un Liezēres.
Madonas novadā ir apvienojušies 14 pagasti un pilsēta, tāpēc darba apjoms ir liels, un kopā ar Ļenu Čačku Madonas novada lauku attīstības konsultantu pienākumu slodzi dala arī Inguna Akmentiņa un Aleksandrs Šrubs. Mūsu saruna ar Ļenu Čačku – ne tikai par saimniekošanas tendencēm laukos.
– Vispirms – pastāstiet par to, kā tikāt pie sava vārda?
– Mani sauc tieši tā – Ļena. Esmu no Viļakas novada Šķilbēniem. Ar vārdu ir sanākuši visādi pārpratumi. Tēvs bija krievs, mamma – latviete. Kad piedzimu, tēvs gribēja likt vārdu Jeļena, mamma – Lena, kas ir zviedru vārds. Vecāki nevarēja vienoties, bet, kad mani reģistrēja, sanāca ieraksts Ļena. Kad sāku mācīties, pamatskolā krievu valodas skolotāja darba burtnīcā manam vārdam pārvilka sarkanu svītru, jo krievu valodā esot Jeļena. Arī studiju biedri man pārvaicāja, vai esmu krieviete, uz ko atbildēju noliedzoši – esmu latviete. Draudzene mani iesauca par Lienīti. Kopš tā laika mani tā arī visi sauc. Kad avīzē bija ierakstīts vārds Ļena, daudzi brīnījās. Neuzskatu sevi par lielu mākslinieci, kam būtu jāmaina vārds. Kādu vārdu vecāki ielikuši, ar tādu jādzīvo.
– Kas pamudināja izvēlēties agronoma profesiju?
– Mans mūža sapnis bija iet mācīties par arheologu – pilnīgi kaut ko pretēju lauksaimniecības izglītībai (kaut tā pati rakāšanās pa zemi vien ir – Ļena nosmej). Šo profesiju tolaik varēja apgūt Ļeņingradā, un mājinieki mani atrunāja – ko tik tālu brauksi, kā atstāsi savējos, reti varēsi atbraukt. Tā pēc Rekavas vidusskolas beigšanas izdomāju iet mācīties uz studentu pilsētu Jelgavu, dokumentus noformēju iestājai Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē. Taču mani atkal atrunāja – ko sievietei darīt mežā, labāk strādāt kantorī. Otra lieta – mežsaimniekiem nedeva rajonu stipendijas. Tas bija ļoti svarīgi, tāpēc visbeidzot iestājos Agronomijas fakultātē. To pabeidzu 1988. gadā.
– Kā dzīves ceļš aizveda uz Liezēres pagastu?
– Tā arī ir jāsaka, ka ievirzījās citādāk, nekā sākumā bija domāts. Mani pārpirka. 1987. gadā gluži nejauši nokļuvu Liezērē praksē, kaut bija paredzēts, ka jādodas uz Gaujienu. Kā Balvu rajona stipendiātei man vispār būtu jāatgriežas strādāt Latgalē. Taču iznāca samainīties ar studiju biedreni, kam bija draugs no Gaujienas. Savukārt es pieņēmu uzaicinājumu doties uz Liezēri, kur man bija paredzēts darbs tā laika kolhozā „Vienība". Ozolos atradās sovhozs „Liezēre", bet Liezērē – kolhozs „Vienība". Visi jaunie parasti maldījās, taču man uzreiz izdevās atrast pareizo vietu. Acīmredzot bija lemts te atbraukt, lai paliktu. Mani iecēla par iecirkņa priekšnieci, un sākumā nesapratu, kas man ir jādara. Sirdij tuvāka bija agronomija. Taču iecirkņa priekšniekam vajadzēja atbildēt ne tikai par sēju, lopbarības sagādi, ražas novākšanu, arī par fermām, par lopkopību, par mehanizatoru darbu. Liezērē man iepatikās, te mani arī pierunāja palikt, vien kolhozam „Vienība" bija jāatmaksā Balvu rajonam speciālista pārpirkšanas stipendija. Diezgan grūti gāja, jo viņi negribēja mani atlaist, bija jāstāsta pasaciņas. Liezērē sastapu arī vīru (nu jau – bijušo), tika izveidota ģimene. Meita Kristīne beidza fizioterapeitus, tagad strādā Cesvainē. Dēls Toms šogad pabeidza Madonas Valsts ģimnāziju un iestājās Medicīnas koledžā. Es jau priecājos, ka pašai būs savi dakteri.
– Vai tas, ka esat zemes ierīcības speciāliste, palīdz veikt novada lauku attīstības konsultantes pienākumus?
– Vismaz par laukiem un lauku dzīvi ir skaidrs priekšstats. Par zemes ierīcības speciālisti Liezērē strādāju kopš 1996. gada. Pašā sākumā, kamēr bērni bija mazi, strādāju pusslodzi. Par mani jau saka – kaut gan neesmu dzimusi liezēriete, labāk pārzinu šo vietu nekā paši liezērieši. Orientējos kartē, robežu plānos, ja kāds prasa precizēt kādu robežu, kopīgi dodamies dabā un visu atrodam. Taču ir arī tādi īpašnieki, kas nemaz negrib, ka pa viņu īpašumu staigā. Ir saliktas zīmes „Privātīpašums", un, kaut esmu zemes ierīcības speciāliste, nereti ir jāsaņem pārvaldes vadītāja atļauja vai saskaņojums. Ar vietējiem problēmu nav bijis, bet ar tiem, kas ir pilsētnieki un te nopirkuši īpašumus. Viņi domā kā pilsētnieki, bet laukos ir pierasts pa veco taciņu aiziet uz mežu vai pie kaimiņienes. Tas ir diskutējams jautājums, un var saprast gan vienu, gan otru pusi. Arī tad, kad tiek vākti statistikas dati, ne visi grib ko uzrādīt, un tas laikam nāk līdzi no padomju laikiem. Uzņemoties novada lauku attīstības konsultantes pienākumus, bažas ir par to, ka pagasti ir pieci, bet speciālists – viens. Vislabākais bija variants, kad konsultants ar pilnu slodzi bija katrā pagastā. Mums tagad ir uzdevumu saraksts, ka lauku saimniecības ir jāvirza uzņēmējdarbības virzienā. Pirmais seminārs 6. novembrī būs Balvos par tēmu „Mērķorientēta klientu vadība", kad mūs sāks apmācīt.
– Liezēres pagastā kādreiz radās pirmās Breša zemnieku saimniecības. Vai tās vēl tagad pastāv?
– Kopumā lauku saimniecību skaits nav gājis mazumā, bet paši pirmie zemnieki reti kurš vairs saimnieko. Mazāk ir to saimniecību, kur tur 1-2 gotiņas, jo pārsvarā tās ir vecāka gadagājuma saimnieces, kam ir grūtības savākt sienu – tehnikas nav, jāgaida, kad kāds palīdzēs. Tomēr lopiņus tur, un ne tikai govis, arī aitas, gaļas liellopus. Graudkopības mūsu pagastā nav, jo vide ir tāda, kas nav piemērota labības audzēšanai. Ja graudus audzē, tos „izlaiž" caur kūti. Ar interesi apsekoju saimniecības, kur neesmu bijusi, konstatējot, ka jau pēc diviem, trim gadiem daudz kas ir mainījies. Priecājos, ka uz laukiem atnāk saimniekot jaunie lauksaimnieki, arī no Rīgas.
– Ko domājat par jau izskanējušo faktu, ka Liezēres pagastā tapšot ekopilsēta?
– Cik zinu, viņiem vēl viss ir projektu izstrādes stadijā. Kamēr savai lielajai teritorijai – vairāk nekā 800 ha – izstrādās projektus, iekļaus savas vīzijas novada teritorijas attīstības plānā, paies gadi trīs. Toties zemei ir pārvaldnieks, tā ir apsaimniekota, appļauta. Man jau ideja liekas diezgan utopiska, bet dzīvosim – redzēsim. Lai tā būtu, kā viņi ir iecerējuši. Tikai kas gan nāks dzīvot un saimniekot laukos, ja tagad pat valdība sola piemaksāt, lai darbu meklē pilsētā.
– Vai ir kādas atziņas, kas kalpo par dzīves moto?
– Mana dēla mīļākā multfilma ir „Simpsoni", un arī es no šīs filmas pārņēmu vienu teicienu: Kļūdīties ir cilvēcīgi – ne velti zīmulim otrā galā ir dzēšgumija." Vēl viens moto: „Ko sēsi, to pļausi." Esmu sapratusi, ka nevar iet pie lauku ļaudīm uzreiz ar savām prasībām un uzbrūkošu toni, jo pretī saņemsi to pašu. Īpaši, dodoties pie cienījama vecuma saimniekiem, ir jāatrod laiks arī parunāties par dzīvi, par puķēm, lopiņiem, darbiem, un tikai tad vari gaidīt atsaucību. Katru gadu izlases veidā saimniecībās ir jāvāc statistikas dati par iegūto ražu un lopkopību. Piemēram, Liezēres pagastā šoruden ir jāapseko 14 saimniecību. Caur sarunām par dzīvi parasti arī nonākam pie datiem. Tie netiks izpausti, nonāk vien statistikas analīzei.
– Kurpniekam nav kurpju, šuvējam – drēbju… Vai agronomei ir zeme?
– Bez rušināšanās pa zemi nevaru. Ir savs 0,1 ha zemes, kur tiek audzēts viss iespējamais – gan kartupeļi, gan saknes, gan puķes. Vienugad pirku visus iespējamos garšaugus, kādi vien pie mums aug. Iznāca viengadīgais, jo to uzara. Uzskatu, ka, dzīvojot laukos, savi kartupeļi ir jāizaudzē, jo tiem ir pavisam cita garša. Arī piens no vienas gotiņas ir garšīgāks, jo tā gotiņa tiek vairāk apčubināta nekā lielās fermās.
– Ar ko tiek piepildīts brīvais laiks?
– Iepriekšējos trīs gadus gāju uz skolas zāli uzspēlēt volejbolu. Šogad vēl neesmu iešūpojusies. Spēlēju savam priekam. Viss, kas saistās ar sacensībām, uzstāšanos uz skatuves, koncertēšanu, nav man domāts, jo saistās ar stresu. Brīvdienās braucu ciemos pie mātes un māsas uz Žīguriem. Tur nav nekādas dižās saimniecības, bet savs hektārs zemes, kur viss izaug, ir. Mani joprojām interesē raksti par arheoloģiju. Hobijs ir lasīt žurnālu „Ilustrētā Pasaules Vēsture". Pastiprināti interesē senā Ēģipte. Bērni savulaik nopirka grāmatu par mūmijām, un arī es ikreiz to lasu ar interesi.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto