„Stars" jau rakstīja, ka no oktobra līdz novembrim Madonas novada bibliotēka ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu īsteno projektu „Literārais maratons: iepazīsimies – jaunie dzejas autori jauniešiem", kura ietvaros skolām un bibliotēkām piedāvā vairākas tikšanās, sarunas un diskusijas ar Latvijas jaunajiem autoriem.
Tie ir dzejnieki, kuri izdevuši pirmās dzejas grāmatas, paspējuši gūt atzinību, tulko, piedalās dzejas aktivitātēs un labprāt pieņēmuši uzaicinājumu izbraukt no Rīgas un tikties ar Madonas reģiona cilvēkiem.
3. oktobrī starp sarunu Madonas pilsētas 2. vidusskolā un tikšanos Madonas Valsts ģimnāzijā dzejnieks Andris Ogriņš piekrita intervijai ar laikrakstu.
„Stara" lasītājiem piedāvāju šīs tikšanās esenci. Piebildīšu, ka bibliotēkas konferenču zālē, kur izvaicāju jauno autoru, šobrīd izlikta Francijas institūta Latvijā sagatavotā afišu izstāde „Aizjūras bioloģiskā daudzveidība". Eksotiskas puķes, koki, krāsas un faktūras bija lielisks fons dzejnieka teiktajam un neizpaustajam („es ieeju kafejnīcā/ un apsēžos sāls vai cukura vietā/ viņas pret zodu atbalstītā plauksta ir mušpapīrs/ viņa nezina, kurā brīdī tā atrausies/ un pazudīs džinkstošā galva..").
– Par dzeju visi jautājumi ir grūti atbildami, kaut vai tas tradicionālais vaicājums, kāpēc tu sāki rakstīt, – sarunas iesākumā uzsvēra Andris Ogriņš. – Tad jāprasa – kāpēc cilvēki vispār kaut ko dara? Kāpēc domā, kāpēc ieslēdz diktofonu? Acīmredzot tāpēc, lai dzirdētu kādas atbildes. Es rakstu galvenokārt tāpēc, lai dzirdētu savas atbildes. Noskaņot atbildēšanai sevi nav grūti, es vairāk uzticos zemapziņai. Ir dzejoļi, kurus nepārlasu, bet ir tādi, kurus pielaboju un precizēju. Dzejoļos parādās atbildes un manas dziļākās emocijas. Dzejošana nav terapija, es rakstu, jo man patīk rakstīt. Tas nozīmē strādāt ar valodu, ar savu iekšējo un ārējo „es". Ne visi tēli, kas lasāmi dzejā un dzejprozā, esmu es pats, kaut nereti rakstīts tiek pirmajā personā. Tas dod man tiesības rakstīt vīriešu un sieviešu dzimtē, izpausties arī nekatrajā dzimtē. Jā, man ir lielas empātijas, iejušanās spējas. Es varu palīst zem vides ādas. Ejot pa ielu, visu redzu ne vairs vienkārši, bet it kā zem virskārtas, kas ir daudz, daudz savādāk. Aizejot mājās, nereti uzrakstu dzejoli. Esmu konstatējis, ka ir svarīgi, cik dziļi esmu varējis zem šīs ādas palīst, cik precīzi notvert būtisko.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 10.10.2012.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto