Nupat septembra vidū nosvinējis 50 gadu jubileju, Lubānas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs TĀLIS SALENIEKS par saviem nākotnes mērķiem īpaši runāt nevēlas. „Staram" stāsta, ka līdz šim darbs ir atņēmis daudz laika ģimenei, bet vaicāts par to, vai ir doma kandidēt nākamgad gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās un pretendēt uz vēl vienu termiņu priekšsēdētāja amatā, ir izvairīgs. Izšķiršanās notikšot šā gada beigās.
– Kad kandidēju vēlēšanās, nebija domas par priekšsēdētāja amatu, jo bija labs un interesants darbs skolā, taču dzīve iekārtojās tā, ka kļuvu par domes priekšsēdētāju. Ja gadījumā izlemšu kandidēt atkārtoti, tad tas būs uzticības balsojums par to, vai šajos gados ir iets pareizajā virzienā. Ja nav, tad jāpaiet malā un jālaiž strādāt cits.
– Iepriekš jūs intervēju pirms trim gadiem, kad tikko bijāt stājies amatā. Kas šajos trīs gados ir mainījies jūsu un kas – Lubānas novada dzīvē?
– Dzīve, protams, ir bijusi bagāta pārmaiņām. Darba apstākļi vidusskolā un darbs pašvaldībā ir divas dažādas lietas. Pirmajā gadā varēju vēl teikt, ka daudz vēl jāmācās un jāizprot pašvaldības darba specifika. Tagad, pēc trim gadiem, to vairs nevaru teikt. Cilvēks mācās un sevi pilnveido visu mūžu. Tāpat ir arī šajā darbā. Amatā stājos 2009. gadā, pašā krīzes plaukumā, un ekonomiskā lejupslīde ļoti sāpīgi atsaucās uz pašvaldībām. Būtiski samazinājām pašvaldības iestāžu darbinieku atalgojumu, taču, kaut arī resursu bija mazāk nekā iepriekš, varam būt gandarīti, ka trijos gados esam spējuši neslēgt nevienu no iestādēm, kā arī sabalansēt pašvaldības budžetu. 2011. gadā pat bija neliels pārpalikums, ko izlietojām, ieviešot dažādus projektus. Tiesa, tuvākajā laikā būs jādomā par darbinieku atalgojumu. Šobrīd daudzi gan sociālās aprūpes centrā, gan pirmsskolas izglītības iestādē, gan skolās strādā par minimālo darba algu. Daudzi, meklējot labākas darba iespējas, savu darbu pamet, tādēļ ir nepieciešams celt atalgojumu. Ja runā par trijos gados paveikto, šajā laikā esam iesaistījušies dažādos projektos. Kopā īstenoti aptuveni 14 projektu, un no Eiropas struktūrfondiem apgūti nepilni 2 miljoni latu. Ir izdevies paveikt aptuveni 90% no tiem darbiem, kuri vēlēšanu programmās sarakstos pirms vēlēšanām bija ierakstīti. Pie nepaveiktajiem darbiem varu minēt tā arī līdz šim neizveidoto muzeju vai izstāžu zāli. Divreiz iesniedzām projektu konkursos, bet atbalstu neguvām. Nākamgad plānojam to ar vai bez atbalsta no ārpuses paveikt. Diezgan nepatīkami bija tas, ka energoefektivitātes programmā netika atbalstīti Lubānas sociālā dienesta un bērnudārza ēku siltināšanas projekti. Abas ēkas ir palikušas vienīgie nozīmīgie pašvaldības objekti, kas nav siltināti un turpina radīt liekus izdevumus pašvaldības budžetā. Lielos vilcienos ir izdarīts gandrīz viss, ko vēlējāmies un ko bija mūsu spēkos paveikt. Diemžēl lauki Latvijā joprojām ir pabērna lomā, un arī Lubānai iet secen daudzi ar infrastruktūras uzlabošanu un sakārtošanu saistīti atbalsta pasākumi un programmas.
– Pašlaik vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam ir izveidojies konflikts ar Latvijas lielo pilsētu asociāciju. Ministrs nācis klajā arī ar vairākām reformām, tai skaitā deputātu skaita samazināšanu pašvaldībās, profesionāliem ierobežojumiem uz deputāta amatu, vietējiem referendumiem u. c. Kāds ir jūsu skatījums uz to?
– Ir skaidrs, ka lielo pilsētu darbība ir vērsta uz to, ka mazās pašvaldības ir jālikvidē. Signāli ir skaidri un nepārprotami. Par ministra reformām man ir grūti sniegt viennozīmīgu atbildi. Par dažām no tām man ir iespaids, ka tas notiek tikai pašu reformu pēc. Piemēram, deputātu skaita samazināšana pašvaldībās. Lubānas novada pašvaldības domē strādā 13 deputātu. Mēs zinām, kāda ir iedzīvotāju aktivitāte, apspriežot dažādus novadam svarīgus dokumentus. Piemēram, nesen tika rīkota Lubānas novada teritorijas plānojuma sabiedriskā apspriešana. Līdz ar domes administrāciju uz novadam tik svarīgā dokumenta apspriešanu ieradās uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms iedzīvotāju skaits. 13 deputātu ir lielāks cilvēku skaits, kas piedalās gan tā izstrādē, gan izvērtējumā. Samazinot deputātu skaitu, mazināsies arī izstrādāto un pieņemto lēmumu kvalitāte. Ja galvenais uztraukuma iemesls ir finansējums, tam īsti neredzu pamatojumu. Viens deputāts mēnesī algā saņem mazāk nekā Ls 100. Lielu ekonomiju deputātu skaita samazināšana nedos.
Attiecībā uz aizliegumu domes vēlēšanās piedalīties pašvaldības iestāžu vadītājiem – šim principam nevaru piekrist. Piemēram, skolu direktori un citu iestāžu vadītāji ir inteliģenti, sabiedrībā atzīti un cienīti cilvēki, kuri ieņem atbildīgu amatu. Ja arī viņi aizstāv savas iestādes intereses, nesaskatu tajā neko nosodāmu. Kas mainīsies, ja domē iekļūs tās pašas iestādes cits darbinieks? Tāpat varēs pārmest, ka iestādes vadītājs var viņu ietekmēt. Šādi ierobežojumi radīs vairāk problēmu nekā ieguvumu, jo īpaši mazos novados, kur jau tā sabiedriski aktīvo cilvēku loks, kuri gatavi kandidēt, nav liels. Nav tā, ka veidotos virkne vēlēšanu sarakstu un būtu liela konkurence uz deputāta vietu. Manuprāt, ierobežojumam būtu jāattiecas uz kapitālsabiedrību vadītājiem, kur tiešām pastāv korupcijas risks.
– Minējāt, ka nesen apspriedāt vietējo teritorijas plānu. Šobrīd norit plaša diskusija arī par Nacionālo attīstības plānu (NAP). Vai redzat, kur tajā ir paredzēta vieta Lubānas novadam un novada cilvēkiem?
– Diemžēl es neredzu NAP atsauces uz lauku reģionu attīstību. Tiek minēts, ka tik detalizēti plānā visu iekļaut nevar, taču tas liecina par to, ka lauki nav tie, par ko tiek domāts. Būtu daudz praktisku pasākumu, kas ļautu uzlabot lauku pašvaldību stāvokli un sniedzamo pakalpojumu apjomu. Piemēram, ja reiz vēlamies saglabāt lauku skolas, tad kādēļ nevarētu piemērot naudas plūsmai, kas tajās nonāk, augstāku koeficientu, lai šīs skolas spētu pastāvēt. Tas pats ir ar medicīnas darbiniekiem. Laukos ir aktuāls ģimenes ārstu, zobārstu un citu speciālistu trūkums. Kādēļ valsts nevarētu nodrošināt jauniešiem, kas vēlas studēt medicīnu, stipendijas un slēgt līgumus par to, ka viņiem vēlāk noteikts laiks jānostrādā novadā, kur trūkst attiecīgās jomas speciālista. Ir daudz jauniešu, kas vēlētos studēt, taču rocība neļauj to darīt. Valsts varētu viņus subsidēt, vienlaikus palīdzot arī lauku novadu iedzīvotājiem. Diemžēl NAP nedz šādi, nedz vispār uz lauku attīstību virzīti pasākumi nav iekļauti.
– Pretrunīgu vērtējumu izpelnījies arī Labklājības ministrijas ierosinājums par mobilitātes pabalsta piešķiršanu.
– Šo ieceri noteikti neatbalstu un vērtēju to kā ļoti neveiksmīgu ideju. Tieši pretēji – jāmotivē ekonomiski aktīvi un uzņēmīgi cilvēki pārcelties uz mazāk attīstītiem reģioniem, lai tur veidotu jaunus uzņēmumus un darbavietas. Mudinot visus pārcelties prom no laukiem, mēs tos pilnībā iztukšosim.
– Nesen nosvinējāt 50 gadu jubileju. Kādas ir izjūtas, pārkāpjot nozīmīgajam dzīves slieksnim?
– Kolēģiem, sveicot mani jubilejā, jau minēju, ka man dzīvē ir laimējies ar darbabiedriem. 10 gadu nostrādāju Ošupes pamatskolā, kur bija ļoti labs kolektīvs. Pārnākot strādāt uz Lubānas vidusskolu, atkal apkārt bija labi kolēģi. Tas pats ir arī domē, kur ir gan atsaucīgi administrācijas darbinieki, gan kvalitatīvs domes sastāvs, kur darbs notiek, nedaloties pozīcijā un opozīcijā. Pie viena gan, sākot darbu domes priekšsēdētāja amatā, bija grūti pierast, proti, lai ko tu darītu, vienmēr būs kāds iedzīvotājs, kas piezvanīs un pateiks, ka izdarīts ir slikti. Sākotnēji tas uzsita asinis, taču ar laiku iemācījos samierināties un uztvert to kā neatņemamu darba sastāvdaļu. Atšķirībā no skolas, kur visai ātri vari redzēt sava darba augļus, domē liela daļa darba paliek iedzīvotājiem neredzama.
– Vai pedagoga iemaņas palīdz darbā ar kolēģiem un novada iedzīvotājiem?
– Noteikti. Tas ļoti atvieglo savstarpējo saskarsmi. Mazas pašvaldības īpatnība ir tā, ka iedzīvotāji ar katru problēmu vēršas pie pašvaldības vadītāja (to pierāda arī pirms mūsu sarunas atskanējušais tālruņa zvans). Iedzīvotāji visai bieži gan zvana, gan nāk uz pašvaldību, un neatkarīgi no tā, vai šis jautājums ir vai nav ar pašvaldību saistīts, cenšas to risināt tieši ar domes priekšsēdētāja starpniecību. Pie tā man sākumā bija grūti pierast, jo, ja skolēnam, piemēram, ieliek divnieku, viņa vecāki taču nenāk uz domi, bet iet pie skolotāja vai skolas vadības, taču pie manis cilvēki vēršas pilnīgi visos jautājumos. Man nav noteikta pieņemšanas laika, un ikviens var vērsties domē, kad viņam ērtāk. Tiekamies un risinām problēmas, un kompromisu var rast vienmēr.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto