„Kad pasaule aizsnigusi krāšņām kļavu lapām un velk dzejas vējš kā pasāts silts, – dzejas laiks ir klāt," tā domā dzejniece un pasaku meistare Mirdza Kerliņa no Cēsīm, kas, atsaucoties Andas Līces ielūgumam, 21. septembrī piedalījās brīnišķīgā dzejas pasākumā Cesvaines pilī.
Šo dzejnieču buķeti papildināja arī Andas meita Elīna. Un tā, dzeja mijās ar muzikāliem priekšnesumiem un vienu otru trāpīgu atziņu.
Rudenīgais piektdienas pievakares drēgnums palika aiz pils durvīm, mājīgs siltums apņēma dzejasmīļus mazajā zālē, kur, pieskārienus gaidīdams, stāvēja melni lakotais flīģelis. Mirkli vēlāk ar to sarunājās Elīna, Andas Līces meita, atskaņodama Bahu, Hendeli, Šūmani, Forē, uzšķildama skaņu dzirksteles, kuras palīdzēja mums kļūt romantiskākiem, tēlainākiem. Gluži kā Anda Līce steidzas pierakstīt vasaru, kamēr tā nav atdzisusi, es steidzos pierakstīt manī virmojošās emocijas.
Satikšanās ar Andu Līci man vienmēr ir bijis Notikums. Allaž kāda svaiga, trāpīga doma. Arī humora dzejniecei netrūkst, sakot, ka viņas mīļākais radio ir radio „Klasika", bet diemžēl šādas akcijas neesot. Dzejniece mūs pārliecināja, ka dzeja patiesi ir emociju valodas esence, ka tā ir valoda ar īpašo kodu, kurš mums no tēvutēvu laikiem jau ir zināms. Šī ritmizētā dainu valoda, kas tik radniecīga dzejai, tīri neapzināti mūsos uzsūkusies.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 28.09.2012.
Autore: INGRĪDA GAILĪTE
IRĒNAS BAČUKAS foto