Pirms gada, kad, gatavojoties jaunajam mācību gadam, Madonas novada pašvaldība izsludināja pieteikšanos uz vakantajiem direktoru amatiem sešās skolās, arī DIĀNA RUDZĪTE nolēma izmantot šo iespēju. Viņa saņēma piedāvājumu kļūt par Mētrienas pamatskolas direktori un izaicinājumu vadīt Madonas novadā skolu ar mazāko skolēnu skaitu arī pieņēma.
Gadu pēc šī lēmuma devāmies uz Mētrienas pamatskolu, kur tikāmies ar skolas direktori Diānu Rudzīti.
– Uzņemoties skolas vadību, zināju, uz ko nāku un ko no manis tas prasīs, es tam biju gatava. Man jau bija šāda pieredze, vadot Ieriķu pamatskolu. Arī tā, līdzīgi kā Mētrienā, bija skola ar nelielu skolēnu skaitu, kas tika reorganizēta. Tādā mazā skolā ir jāturas pie principa, ka mēs visi esam liela ģimene, kas cits citu atbalsta un, ja vajag, arī uzkužina.
Protams, šogad ir daudz vieglāk nekā pirms gada, pirmoreiz ienākot skolā. Tagad varu jau teikt, ka esmu iejutusies. Ir arī skaidrība par tiešajiem darba pienākumiem, kādai ir jābūt dokumentācijai. Esmu iepazinusi skolas kolektīvu, līdz ar to ir vieglāk strādāt, vieglāk sadarboties, ir lielāka pārliecība, jo iepazītas arī katra stiprās puses.
– Kā jaunais mācību gads Mētrienā ir iesācies šogad?
– Šogad skolā mācās 44 skolēni (pērn – 41). Pirmsskolas grupu apmeklē 23 bērni, un tuvākajā laikā to skaits palielināsies vēl par diviem (pērn bija 23). Tātad gada laikā skolēnu skaits nav samazinājies, bet par dažiem ir pat palielinājies. Mācības 1. klasē ir uzsākuši četri bērni, tikpat to varētu būt arī nākamajā rudenī, bet vēl pēc gada pirmīšu vajadzētu būt ap desmit. Skolā strādā 13 skolotāji, bet uz vietas esam pieci.
– Vai Mētrienas bērni mācās arī citās skolās?
– Jā, daļa mācās arī citās skolās, piemēram, Praulienā, bet tādu šogad ir krietni mazāk nekā pērn. Pagājušajā mācību gadā starp Praulienas pamatskolas 9. klašu absolventiem diezgan daudz bija mētrieniešu. Savukārt Mētrienas pamatskolu beidza tikai divi devītie. Toties abi absolventi mācījās ļoti labi un bija žēl šķirties no tādiem skolēniem. Viens no viņiem – Kaspars Mālnieks – skolu pabeidza ar teicamām sekmēm un tagad mācās Madonas Valsts ģimnāzijā.
– Kāpēc izvēlējāties strādāt tieši Madonas novadā?
– Esmu dzimusi un augusi Madonā, beigusi Madonas pilsētas ģimnāziju, mans tēvs savulaik ir vadījis Madonas mūzikas skolu. Kā bijušajai madonietei šķita pievilcīgi atgriezties un strādāt dzimtajā pilsētā.
Pirms tam es gadu nostrādāju Īrijā. Atgriezusies Latvijā, skaidri zināju, ka projām vairs braukt negribu. Kā pirms dažām dienām teicu mammai, mani vairs ne par kādu naudu prom no Latvijas nedabūs. Man šobrīd ir labi šeit. Es novērtēju māju izjūtu, ko svešumā tomēr nevar nopirkt. Katrā ziņā esmu priecīga, ka man ir darbs Latvijā, pie tam savā specialitātē. Esmu beigusi Daugavpils Pedagoģisko universitāti, ieguvusi sākumskolas skolotājas specialitāti.
– Jums ir iespēja salīdzināt izglītības sistēmu Īrijā un Latvijā. Kādas ir atšķirības?
– Manā skatījumā, izglītības sistēma Latvijā ir kvalitatīvāka. Īrijā bērniem ir vieglākas mācību programmas nekā Latvijas skolās. Visas mācības notiek angļu valodā, un tā ir laba iespēja perfekti apgūt angļu valodu. Vidusskolēniem tagad ir iespēja mācīties arī latviešu valodu un kārtot eksāmenu.
Īrijā pavadīto gadu nenožēloju, tā bija vērtīga pieredze. Manis izveidotā nedēļas skoliņa bija domāta latviešu bērniem, bet to apmeklēja arī četri bērniņi no jauktajām ģimenēm (latviešu un īru), kuri runāja angliski, bet vēlējās apgūt latviešu valodu (gan sarunvalodu, gan pareizrakstību), iepazīt latviešu kultūru, tradīcijas, Latvijas vēsturi, mūziku. Saikni ar to neesmu zaudējusi, skola turpina veiksmīgi darboties. Nepieciešamības gadījumā nosūtu arī fonogrammas, dziesmas un citus materiālus.
Mazajiem bērniem mācību gads Īrijā sākas agrāk nekā Latvijā – jau augusta vidū – un beidzas īsi pirms Jāņiem, bet vidusskolēniem tas ir tāds pats kā pie mums.
– Vai arī mums nav jāseko šim piemēram un mācību gads sākumskolā vai pamatskolā jāpagarina, lai vidusskola nebūtu jābeidz jau pieaugušiem cilvēkiem?
– Izglītības programmas Latvijas skolās ir pietiekami nopietnas un sarežģītas. Bērni mācību gada laikā nogurst, viņiem pēc 9 mēnešu intensīva mācību darba ir nepieciešams brīvlaiks vasaras garumā un, protams, arī brīvdienas rudenī, ziemā un pavasarī. Turklāt jāņem vērā, ka pēc mācību stundām bērni iesaistās arī dažādos pulciņos.
Kopā ar Mētrienas pagasta pārvaldes vadītāju Andri Dzenovski apsveram domu Mētrienā izveidot arī pēcpusdienas skolu, kur skolēniem būtu iespēja apgūt dzīvē noderīgas praktiskas iemaņas, piemēram, šuvēju vai kādā citā arodā. Ir arī iecere sadarboties ar vietējiem zemniekiem, lai bērni varētu padarboties lauku sētā un pārliecināties, ko nozīmē strādāt laukos. Darbu skolā vispār vajadzētu organizēt tā, lai, to beidzot, absolventi būtu gatavi dzīvei laukos, nenobītos no grūtībām un nebēgtu prom no laukiem.
– Vai šos centienus atbalsta arī Mētrienas pagasta pārvalde?
– Laba sadarbība mums ir izveidojusies ar pagasta pārvaldes vadītāju Andri Dzenovski, viņš atbalsta mūsu iniciatīvas. Skola ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Īstenībā pirms gada es ienācu būvlaukumā. Pirmoreiz atverot skolas durvis un ieraugot te uzsākto remontu, jutos pat nedaudz nobijusies, bet viss ir veiksmīgi atrisinājies, būvdarbi pabeigti. Skolai beidzot ir sava svētku zāle dažādu pasākumu rīkošanai, līdz tam tie notika pagasta klubā.
Skolā ir izveidota arī radošā studija, kurā izkopjam skatuves kustības, runas mākslu, kopā dziedam. Es ļoti cenšos tajā iesaistīt pilnīgi visus skolēnus, ja, protams, bērns pret to kategoriski neiebilst. Ar varu jau nevienu nevar piespiest ne dziedāt, ne arī dejot. Šo nodarbību rezultāts ir tāds, ka pagājušā mācību gada noslēgumā bērnu dziedājumā jau varēja saklausīt unisonu.
Pagasta pārvalde un Madonas novada pašvaldība daudz dara, lai skola Mētrienā pastāvētu arī turpmāk. Kaut Dievs dotu arī izglītības ministram R. Ķīlim tādu prātu, lai mazās lauku skolas netiktu slēgtas! Ja tiks ieviests princips „Nauda seko skolēnam" līdz katrai skolai, nevis līdz novada pašvaldībām, kā tas ir tagad, tad daudzu mazu skoliņu pastāvēšana būs apdraudēta un arī novadu pašvaldību spēkos nebūs šos procesus ietekmēt. Īpaši smagi tas var skart pagastus, kas atrodas tālāk no novadu centriem.
Arī Mētriena ir salīdzinoši tālu no Madonas, bet arī te ir cilvēki, kas šeit grib dzīvot ne tikai tuvākā, bet arī tālākā nākotnē. Mana pārliecība –
kamēr ciematā ir skola, tikmēr ir arī dzīvība – skola ir pagasta dvēsele. Ja tā tiek saglabāta, arī cilvēki te turēsies. Tas izteikti redzams ir arī skolas pasākumos. Kopš mums ir sava svētku zāle, uz pasākumiem nāk arī pagasta iedzīvotāji, pensionāri – ne tikai skolēnu vecāki un vecvecāki. Jaunā svētku zāle palīdz veidot piederības izjūtu skolai.
– Pirms trijiem gadiem Mētrienas pamatskolā tika atvērta pirmsskolas grupa. Vai tā sevi ir attaisnojusi, cik pieprasīts šis pakalpojums ir Mētrienā?
– Tā bija viena no pagasta pārvaldes vadītāja Andra Dzenovska pirmajām iniciatīvām. Iesākumā grupā bija 10 bērnu, bet tagad, kā jau minēju, to skaits ir 23. Bērnu skaita pieaugumu veicinājis tas, ka par pirmsskolas grupas apmeklējumu, ēdināšanu vecākiem nav jāmaksā. To finansē pagasta pārvalde. Vecākiem vienīgi, sākoties mācību gadam, ir jānopērk viss nepieciešamais radošajām nodarbībām – papīrs, aplikācijas, krītiņi utt.
– Vai tiks arī labiekārtota skolas apkārtne?
– Esam iecerējuši bērnu rotaļu laukumu norobežot ar iežogojumu. Ir doma organizēt talku un uzaicināt tajā piedalīties bērnu vecākus.
Vienā posmā pie skolas vēlamies uzliet jaunu asfaltu. Katru pavasari izlaiduma klašu skolēni skolas priekšā stādīs rozes.
Daudz kas ir vēl procesā. Tiks izveidota arī atsevišķa rotaļu telpa pirmīšiem, 3. un 4. klases skolēniem. Būs arī datoru telpa ar 10 darbavietām. Perspektīvā gribam pirmsskolas grupiņu pārcelt uz citu skolas spārnu. Savukārt tur, kur patlaban atrodas bērnudārzs, vēlamies izveidot kaut ko līdzīgu internātam, lai bērni, kuri dzīvo tālāk, skolā varētu palikt visu nedēļu.
– Kā ar sadzīves apstākļiem ir jums pašai? Vai, aicinot kļūt par Mētrienas pamatskolas direktori, tika piedāvāta arī dzīvesvieta?
– Es dzīvoju Mētrienā. Man ir dzīvoklis, bet maziņš. Esmu triju dēlu māmiņa. Vecākais dēls mācās Madonas Valsts ģimnāzijā, pēc pāris gadiem Madonā mācīsies arī vidējais dēls, bet mazākais puika Mētrienas pamatskolā patlaban apmeklē pirmsskolas grupu. Mūsu plānos ietilpst izīrēt māju Madonā ar izpirkšanas tiesībām, tā teikt, „nogruntēties" novada centrā. Braukt uz darbu pašai tomēr būtu vieglāk, nekā bērniem katru dienu doties uz skolu Madonā. Agrie rīti, tumšie rudens vakari – vienkārši ir žēl katru dienu tik agri modināt bērnus.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
AGRA VECKALNIŅA foto