20. jūlijā 80. dzimšanas dienu svinēja viena no Latvijas bērnu ķirurģijā ievērojamākajām personībām – profesors JĀNIS GAUJĒNS.
Kaut arī pēc Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pavadītiem 50 mūža gadiem profesors pēdējos gadus aizvada pelnītā atpūtā Engurē, Madonā dzimušo bērnu ķirurgu un daudzu mediķu skolotāju mēs joprojām varam saukt par savējo, jo nav tādas augusta nogales, kad viņa atmiņu stāsti par profesoru Aleksandru Bieziņu vai kādu no citiem kolēģiem nepieskandētu profesora Bieziņa muzeju „Jaundilmaņos", vietā, kur Jānis Gaujēns, neraugoties uz savu aizņemtību, atrada laiku sniegt konsultācijas arī Madonas puses iedzīvotājiem un viņu bērniem.
Profesors Jānis Gaujēns ir dzimis ģimenē, kurā bija apvienojušās zobārstes un skolotāja profesijas. Gaujēnu ģimene bija kupla – četri brāļi un viena māsa. Paša profesora dzīves gājums liecina, ka kuplas ģimenes ir mūsu tautas lielākā bagātība, jo tajās izaug spēcīgi bērni, kas raduši cits par citu rūpēties un sniegt atbalstu grūtākos brīžos.
Vidējo izglītību nākamais bērnu ķirurgs ieguva Madonas 1. vidusskolā, to beidzot, saņēma apliecību, kurā bija rakstīts, ka par mācību kvalitātes uzlabošanas pasākumiem skolā viņš tiek apbalvots ar sudraba medaļu. Tas liecina, ka jau vidusskolas laikā Jānim Gaujēnam bija svarīgi uzlabot un veidot vidi, kurā viņam pašam un arī līdzcilvēkiem būtu produktīvāk mācīties un strādāt. Tolaik – 1951. gadā – sudraba medaļa nozīmēja to, ka skolas absolvents bez iestājeksāmeniem var iestāties ikvienā augstskolā pēc savas izvēles. Jānis Gaujēns izvēlējās Rīgas Medicīnas institūtu un iestājās Ārstniecības fakultātē.
Lielie darbi mazajā slimnīcā
Studijas ar labām sekmēm tika pabeigtas 1957. gadā, un atšķirībā no mūsdienām, kad augstskolu absolventi var justies kā putni debesīs un doties, kur vien spēj atrast darbu, tolaik bija jārēķinās ar absolventu sadali. Mūsdienās vairums jauno ārstu cenšas palikt Rīgā vai tās tuvumā, taču padomju periodā speciālistam bija jādodas tur, kur valsts sadales komisija lēma. Jaunajam speciālistam Gaujēnam loze krita uz Alojas slimnīcu. Tā bija neliela slimnīca, un Jānis Gaujēns uzreiz uzsāka darbu ķirurģijas nodaļā. Par ķirurģiju pastiprināta interese topošajam profesoram bija jau institūta laikā. Viņam bija unikāla iespēja praktizēties pie tolaik labākajiem profesoriem, kā, piemēram, Pauls Stradiņš un Jānis Slaidiņš. Jau tad profesori uzticējušies saviem apmācāmajiem jaunajiem kolēģiem un devuši iespēju pašiem operēt. Tādējādi Jānis Gaujēns, absolvējot Rīgas Medicīnas institūtu, jau aptuveni 100 bērniem bija veicis apendicīta operācijas un ar šādu solīdu ne tikai teorētisko zināšanu, bet arī praktisko iemaņu bagāžu devies uz Aloju. Tā nenoliedzami ļāva Jānim Gaujēnam daudz labāk iejusties mazās slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāja amatā, jo ik dienu bija jāveic ļoti plaša apjoma ķirurģijas manipulācijas – galvaskausa trepanācija, vēdera dobuma operācijas, kaulu labošana, ķeizargrieziens utt. Profesoram vajadzēja spēt specializēties ļoti daudzās medicīnas jomās, jo ne vienmēr mazajā slimnīcā pa rokai bija atbilstošs speciālists. Jaunam, institūtu nesen beigušam mediķim tā bija liela atbildība un smags darbs, kas retu reizi bija ietilpināms normētā darba laikā. Ja vajadzēja, tika strādāts gan naktīs, gan brīvdienās.
Zinātniskā darba vilinājums
Darbs Alojas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāja amatā Jāni Gaujēnu apmierināja, tomēr kaut kāds nemiera gars viņu nelika mierā un mudināja pievērsties arī pētniecībai. Iespējams, uz šo soli Jāni Gaujēnu, saskatot viņā potenciālu, mudināja kāds no institūta pasniedzējiem. Tā, vēl strādādams par ķirurgu Alojas slimnīcā, Jānis Gaujēns iestājās aspirantūrā Rīgas Medicīnas institūtā un sāka darbu pie tā, lai kļūtu par zinātnieku. Tā kā Alojas slimnīcai nevedās ar jauna ķirurģijas nodaļas vadītāja meklēšanu, Jānis Gaujēns, būdams apveltīts ar augstu pienākuma apziņu, slimnīcu nepameta un tikai pēc četriem mēnešiem, kad viss jau bija nodots nākamajam nodaļas vadītājam, devās uz institūtu.
Jau no sākta gala profesoru visvairāk ir interesējusi bērnu ķirurģija, tādēļ, pārnākot strādāt uz Rīgu, Jānis Gaujēns izvēlējās strādāt Rīgas Bērnu klīniskajā slimnīcā, kur ķirurģijas nodaļā veiksmīgi iekļāvās profesora Aleksandra Bieziņa vadītajā komandā. Gaujēnam bija iespēja stažēties pie daudziem tā laika labākajiem PSRS profesoriem, tai skaitā pie profesora Nikolaja Amosova viņa tuberkulozes un kardioloģijas klīnikā, kur Jānis Gaujēns apguva plaušu un sirds ķirurģijas pamatus. Izgājuši cauri Amosova klīnikas „gaļasmašīnai" un citām stažēšanās vietām, Jānis Gaujēns un kolēģis Jānis Volkolakovs iezīmējās kā divi izcilākie profesora Aleksandra Bieziņa skolnieki, kas spēja aptvert un pārvaldīt Bieziņa ārstēšanas tehniku, kā arī, stažējoties Maskavā, Kijevā un citviet, rada tai papildinājumu un atveda to uz Latviju. Pateicoties tam, Rīgas Bērnu klīniskajā slimnīcā sāka ienākt jaunas un modernas tehnoloģijas un ārstēšanas metodes, tika aizsākta plaušu ķirurģija, vēlāk – arī sirds ķirurģija un citi jaunievedumi, bez kuriem pašreizējā slimnīcas darbība pat vairs nebūtu iedomājama.
Neatsaka palīdzību
Kaut gan Jānis Gaujēns slimnīcā veica visa profila operācijas, vislabāk viņš orientējās plaušu ķirurģijā. Iespējams, tieši tādēļ tā tika izvēlēta par pamattēmu zinātņu kandidāta un vēlāk arī doktora disertācijai, kuru profesora Bieziņa vadībā viņš veiksmīgi izstrādāja un 1969. gadā arī aizstāvēja. Tajā pašā gadā profesors Gaujēns tika ievēlēts par Rīgas Medicīnas institūta bērnu ķirurģijas katedras docentu. Akadēmisko darbu un praktizējoša ķirurga pienākumus apvienot nav viegli. No vienas puses, patīkami veidot jauno paaudzi, kas turpinās iesākto darbu, un vienlaikus arī pašam gūt papildu zināšanas, taču tas paņem daudz laika, ko būtu iespējams pavadīt operāciju zālē. Neraugoties uz daudzu, tai skaitā ļoti sarežģītu, operāciju veikšanu, profesoram tomēr izdevies pienākumus apvienot un sniegt lielu ieguldījumu bērnu ķirurģijas katedras attīstībā. Cita pēc citas viņa vadībā tika izstrādātas medicīnas zinātņu kandidāta disertācijas un zinātņu doktora disertācijas. Liela daļa no to aizstāvētājiem šobrīd joprojām strādā bērnu slimnīcā un turpina savu skolotāju iesākto darbu.
Vadot bērnu ķirurģijas katedru, profesoru darba pienākumi ir aizveduši teju vai uz visām bijušās PSRS republikām, kā arī ārpus to robežām. Jaunie kolēģi, kas profesoru pavadījuši, braucot uz konferencēm, kongresiem, operācijām, ir izjutuši to, ka Jānim Gaujēnam draugu nav trūcis nedz Maskavas, nedz Kijevas, nedz Minskas, nedz kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – bērnu ķirurgu vidū. Tas tādēļ, ka profesors kolēģiem nav atteicis nedz viņu darbu recenzijas, nedz palīdzību kāda pētījuma izstrādē. Nozīmīgākie braucieni tomēr saistījušies ar pieredzes apmaiņu, veicot operācijas. Viena no šādām reizēm bija 1972. gadā, kad profesori Bieziņš un Gaujēns devušies uz Vāciju – „Berlin-Buch" klīniku, kur kopā ar vācu kolēģiem trim bērniem tika veiktas sarežģītas operācijas. Šo operāciju aprakstus joprojām studē Latvijas topošie mediķi.
Profesors Jānis Gaujēns ir saņēmis teju vai visus iespējamos medicīnas nozares un valsts apbalvojumus. Kā nozīmīgākos starp tiem var minēt Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi, Paula Stradiņa balvu, Aleksandra
Bieziņa balvu, kā arī vairākus citus sava darba novērtējumus par darbu gan PSRS periodā, gan atjaunotajā Latvijā.
(Publikācijā izmantots materiāls no prof. Jāņa Gaujēna un prof. Aigara Pētersona uzrunām prof. Aleksandra Bieziņa 115. dzimšanas dienas piemiņas pēcpusdienā)
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto