Priecīga, bezgala krāsaina un reizē dziļi meditatīva viņsestdien Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā durvis vēra rīdzinieces Līnas Dzērvānes izstāde.
Tas, ka izstādes pieturvieta ir Madonā, nav sagadīšanās, jo šī ir Līnas vecāku Marinas un Ulda dzimtā puse, šeit abi beiguši Madonas 1. vidusskolu (savukārt Līna bijusi biežs viesis pie vecmāmiņas), un starp izstādes pirmajiem apmeklētājiem bija daudzi viņu klasesbiedri un skolotāji, kas Līnai ļāva justies kā starp savējiem, un ziedu un laba vēlējumu netrūka. Līna gan piebilda, ka puķes būtu jādod gleznām, ne viņai…
Šī ir jau piektā Līnas izstāde (pirmā tapusi, mākslinieces Aijas Zariņas rosināta). Darbi pārsteidz ar savu pozitīvo strāvojumu, un, lai gan gleznoti ar eļļas krāsām, tie priecē ar toņu spilgtumu un tīrību, kas reizē pastiprina tajos ielikto autores vēstījumu. Lielākā daļa darbu ir bez nosaukuma, tas rosina skatītāju katru darbu atklāt pašam sev, aicina vairāk domāt. Kā atzina Līna, nosaukums jau nav būtisks, būtiskākais ir tas, kas no gleznas strāvo (vienā no iepriekšējām izstādēm kāds apmeklētājs atzinies, ka pie vienas no gleznām viņš… sildījies). Autorei nav akadēmiskās izglītības glezniecībā, toties viņai ir kas vairāk – tā ir dvēseles izglītība. Bez tam, kā viņa vēlāk teiks – „tās nav manas, tās ir jūsu visu gleznas, esmu tikai vidutāja šajā procesā. Svarīgākais ir jūsu izjūtās, noskaņās, kas parādās tad, kad jūs uz gleznām skatāties". To viņa vēlreiz apstiprināja arī nelielajā sarunā ar „Staru".
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 14.09.2012.
Autore: BAIBA MIGLONE
ZINAS APSĪTES foto