Cesvaines mūzikas un mākslas skolas direktore INTA STIENE nedēļas nogalē svinēs apaļu dzīves jubileju. Viņas darbs jau daudzu gadu garumā saistīts ar Cesvaines mūzikas un mākslas skolu.
– Pirms pāris gadiem programmu ziņā skola īpaši neatšķīrās no pārējām šāda veida iestādēm Latvijā. Līdz ar līdzekļu samazinājumu skola nolēma mainīties. Kāda Cesvaines mūzikas un mākslas skola izskatās mācību gada sākumā, un vai, salīdzinot ar iespējām Madonas mūzikas skolā, cesvainieši nav sāpīgi apdalīti?
– Sākoties ekonomiskajai krīzei, profesionālās ievirzes izglītībā izveidojās pateicīga situācija, lai veiktu reformas, kas daudzu gadu garumā brieda. Trekno gadu laikā nevienam nebija drosmes ko mainīt, jo tas spēcīgi iedragātu skolotāju labklājību. Arī man kā jaunai direktorei nebija drosmes un trūka kompetences, lai laikus un publiski paustu savas vīzijas un prognozētu notikumu gaitu. Par gaidāmajām pārmaiņām, kuras konkrēti formulēt tolaik vēl nespēju, skolā sāku runāt no 1997. gada. Mudināju skolotājus neatteikties no citiem darba piedāvājumiem. Lasot publikācijas un iedziļinoties pasaules norisēs, nojautu, ka pārmaiņām garām paiet nebūs iespējams. Tāpēc šobrīd piederu pie tiem cilvēkiem, kuri izprot pārmaiņu būtību, analizē tās un meklē labākos risinājumus, lai jauninājumi mūzikas un mākslas izglītībā notiktu saskaņā ar reālajiem 21. gadsimta apstākļiem. Reformu rezultātus varēs vērtēt pēc dažiem gadiem. Varu tikai teikt, ka Cesvaines mūzikas un mākslas skolas kolektīvs soli pa solim veic samērā radikālas izmaiņas programmas pasniegšanas metodēs, daļēji arī saturā un audzēkņu sasniegumu izvērtēšanā. Sākām ar galveno – skolotāju atalgojumu un audzēkņu pārslodzi. Sadarbībā ar pašvaldību jau divus gadus skolotāju atalgojums par vienu darba slodzi aug. Šobrīd tie ir tikai 15 latu pie noteiktās slodzes, taču princips, ka skolotāju atalgojums jāpaaugstina ar piemaksu palīdzību, nevis visiem līdzekļiem saglabājot audzēkņiem iepriekšējo stundu skaitu, ir ieviests. Līdz ar to varam atbrīvoties no visa liekā, kas padomju laikā uzkrājies programmās, un realizēt tās, samazinot stundu skaitu. Ir aptaujāti vecāki, izzinātas viņu vēlmes, noskaidrots, cik laika bērns velta, lai trenētos. Secinājām, kā rīkoties, lai ģimenes, kuru bērni gatavojas profesionāla mūziķa karjerai, saņemtu nepieciešamo skolotāju uzmanību, bet pārējie netiktu pārslogoti ar lieko. Taupām arī galveno resursu – skolotāju nervus un prasmes. Par piemērotām programmām rūpējas skola, bet par vingrināšanos turpmāk visu atbildību uzņemsies un, ja vajadzēs, arī maksās papildus tikai ģimene.
Visi audzēkņi, kuri vēlas, iestājas izvēlētajās mācību iestādēs. Pārējie pietiekamā apjomā apgūst iemaņas mākslā. Priecājos, ka sagaidīju brīdi, ka nav jākaunas, ja novadā ar mazu iedzīvotāju skaitu nav tāda pati situācija, kā Madonā vai citās lielajās pilsētās. Varam atklāti paust savus īpašos mērķus un sasniegt tos ar attiecīgiem uzdevumiem. Saskaņā ar trīspusējo līgumu mūsu skolā varam uzņemt 47 bērnus mūzikas programmās: klavierspēle, vijoļspēle, saksofona spēle, klarnetes spēle, kora klase. Sadarbībā ar Madonas skolas skolotājiem tiek apgūta čella, flautas, mežraga un saksofona spēle. Mākslas programma paredzēta 60 audzēkņiem.
– Nereti dzird salīdzinājumu par to, ka izmainītās programmas ir vien fakultatīvu pulciņu līmenī, proti, bērni, kas mācījušies pēc šādām programmām, nevar kļūt un nekļūs par izcilniekiem mūzikā.
– Šobrīd tādu fakultatīvu instrumentu spēles pulciņu nemaz nav. Vēlamies, lai ar saviem sasniegumiem lepojas gan tie bērni, kuri ar ģimenes atbalstu turpina mācības (piemēram, E. Dārziņa mūzikas vidusskolā – čelliste Emma Bandeniece, viņas māsa Beatrise, kas mācās teoloģijas vēsturi augstskolā Skotijā, bet spēlē simfoniskajā orķestrī un kameransambļos), gan tie, kuri pēc mūsu skolas absolvēšanas paši atrod internetā notis un spēlē hitus, taču studē datorzinības vai ko citu. Vēlamies, lai lepojas arī tie, kuri paralēli pamatinteresēm vai profesijai dabaszinātnēs, humanitārajās zinātnēs var skaisti spēlēt savu izvēlēto instrumentu un neviens nesmiesies, ka skaņdarbs neatbilst klasei vai ir tikai pulciņa līmenī, jo komponisti taču neradīja mūziku kādai klasei, bet patīkamām emocijām un pārdzīvojumiem. Šo visu varam piedāvāt, pateicoties reformai. Saglabājam kritērijus, kas jāsasniedz, lai iegūtu attiecīgo spēles līmeni, taču rēķināmies, ka visi to nesasniegs vienā laikā. Profesionālu mūziķu pietiek, taču ļoti daudz ir iebiedēto un nelaimīgo, kuri tika mākslīgi vilkti cauri programmām. No tā ir jāatbrīvojas.
– Vai, daudzus gadus strādājot direktores postenī, iznāk piesēsties pie instrumenta, lai pamuzicētu?
– Izvēlējos administrēšanu un iedziļinos metodikā, pasniedzot klavierstundas. Tas man padevās jau Liepājā, kad mācījos par klavieru skolotāju. Trešajā kursā skolotāja Irēna Kalniņa nodrošināja man repetitores darbu ar bērniem, kuri patstāvīgi neprata vingrināties. Skolotāja nekaunējās, kad valsts eksāmenā nospēlēju programmu uz „3". Neraugoties uz to, ka nebiju izcila pianiste, direktors Valdis Vikmanis sadales komisijā mani iedalīja darbam Liepājas skolā. Vēlējos tomēr iet savu ceļu un devos uz Madonu. Pirmajā darba dienā satikos ar entuziastu no Cesvaines – Hariju Šulcu, kas pirmās brīvvalsts laikā bija Vikmaņa skolnieks Liepājas ģimnāzijā, un devos viņam līdzi uz Cesvaini. Tas bija 1973. gadā. Līdz 1991. gadam biju Madonas skolas skolotāja, tad nodibinājām savu skolu, un es uzņēmos direktores pienākumus. Labprāt muzicēju nodarbībās bērniem, lai demonstrētu, cik dažādi var skanēt instruments, kā ar skaistu frāzējumu var panākt mūzikas valodu.
– Vai, atskatoties uz noieto ceļu, ir gandarījums par profesijas un vietas izvēli?
– Lai cik grūti man bija iegūt klavierspēles skolotājas profesiju, jo gribējās sportot, nodarboties ar rokdarbiem, organizēt pasākumus, tomēr esmu pateicīga ģimenei, skolotājiem par uzticēšanos un izturību, veidojot manu personību. Man patīk vārds vīzija. Šķiet, viss, ko biju iztēlē iedomājusies, pamazām piepildās.
– Kuras ir tās personības, kas veidojušas dzīves uzskatus un izpratni par vērtībām?
– Piederu pie cilvēkiem, kuriem veicies ar līdzcilvēkiem. Pirms divām nedēļām apciemoju savu skolotāju Irēnu Kalniņu. Runājām par klavierspēles lietām. Viņa lepojas ar manām idejām un atbalsta. Lietoju viņas izstrādātos mācību materiālus. Paspējām ar kolēģēm apciemot arī manu direktoru Valdi Vikmani, pirms viņš devās mūžībā 96 gadu vecumā. Kolēģes teica, ka nu saprotot, kāpēc es ar savu Liepājas skolu tā lepojos un stāstu, ka cenšos Cesvainē uzturēt Vikmaņa garu.
Pateicoties Artim Kumsāram, deviņus gadus pavadīju ģeniālā Leonīda Vīgnera tuvumā skolotāju kamerkorī Rīgā. Uzskatu, ka tur ieguvu augstāko muzikālo izglītību un izpratni par mūzikas vērtībām. Var teikt, ka, pateicoties matemātikas skolotājam, mūzikas un mākslas fanātiķim Harijam Šulcam, kura sapni centos realizēt, Cesvainē šobrīd ir mūzikas un mākslas skola, ko veidoju sadarbībā ar diriģentu Egīlu Lipšānu, toreizējo pašvaldības vadītāju Valdi Kaprāli, Cesvaines sabiedrību, mūzikas skolotājiem un māksliniekiem, kuri dzīvo Cesvainē un tās tuvumā.
Par galveno uzskatu to, ka vīrs un dēls nodrošina mūsu ģimenei tādu kā stingru un drošu rāmi, kurā varu izpausties pēc savas patikas, taču man nav liegts iziet ārpus rāmja.
– Vai, ikdienā saskaroties ar jauno paaudzi, jūtama laikmetu un domāšanas maiņa?
– Esmu pamanījusi, ka strauji mainās attiecības ar audzēkņu ģimenēm. Tās kļūst abpusēji atklātākas un drosmīgākas. Jaunās ģimenes ir atvērtas pasaulei, bez aizspriedumiem, uzticas. Šķiet, ka beidzot būsim atbrīvojušies no dubultmorāles. Lepojos, ka mēs savā pašvaldībā varam atļauties ko tādu, par ko citi vēl šaubās.
– Kas līdzās darbam bagātina un aizņem daļu brīvā laika?
– Reizēm uzadu kādu džemperi vai mūsdienīgu aksesuāru mazmeitai, radiem vai sev. Kopā ar ģimeni kopjam savu zemes stūrīti Bakana ezera krastā un sacenšamies ar stārķu un gulbju ģimeni – kurš ilgāk noturēsies laukos, pirms doties pārlaist ziemu siltumā. Lasu ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu skolai atsūtītos kultūras un mākslas izdevumus. Arvien vairāk laika atvēlu literatūrai. Bieži braucu uz dzimto pilsētu Liepāju kultūru baudīt. Esmu daudz laika veltījusi koncertu un izstāžu organizēšanā Cesvainē, taču šobrīd to ļoti kvalitatīvi dara mani kolēģi un kultūras darbinieki. Ļoti labi kultūras piedāvājumi ir arī Madonas un Gulbenes kultūras namā. Izmantoju katru iespēju, lai ceļotu. Sekoju mazmeitas sasniegumiem Rīgas Doma kora skolā un bērnu vokālajā ansamblī „Knīpas un knauķi". Bieži izmantoju mammas piedāvājumu piedalīties folkloras pasākumos, kuros viņa vēl aktīvi darbojas. Apciemoju un uzturu labas attiecības ar radiem. Priecājos par viņu sasniegumiem.
– Kā dzīves jubilejas tiek atzīmētas ģimenē?
– Lai gan esmu dzimusi un augusi Liepājā, manas mammas dzimtajā pusē, tomēr tēva dzimtais Vidzemes novads ņēma virsroku dzīves un darba vietas izvēlē, jo vasaras pavadīju netālu no vecā mazbānīša sliedēm starp Gulbeni un Alūksni. Stāstiņus par kapusvētkiem, ko piedzīvoju Stāmerienā radu pulkā, var dzirdēt Jaunā Rīgas teātra izrādē „Kapusvētki". Tā iemūžināju savu Vidzemes senču piemiņu. Malēniešu izloksni, tradīcijas un tikumus labi pārzinu vēl šodien. Kurzemes vectēvs manai vecmammai bija nodrošinājis drosmi izteikties, ka mazgāta kleita nav kleita… Viņa bija dāma, ar kuru gājām kafejnīcā kūkas un putukrējumu ēst.
Dzīves jubilejas kārtīgi nosvinam. Kā to darīja mūsu senči.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto