Sāvēnietis VAIRIS VIĻEVIČS ir dzīvesbagāts vīrs, kurš, spītējot sirmajam vecumam, cenšas sekot līdzi jaunākajiem notikumiem, vienmēr atrodas apritē, un, kā izdevās novērot, pat darbošanās ar datoru viņam nav sveša. Sarunai kungu iesaka līdzgaitnieki makšķerēšanas jomā, jo šī aizraušanās ir viena no Vaira Viļeviča neatņemamākajām dzīves sastāvdaļām.
– Kā papīri rāda, esmu dzimis 1934. gada 29. novembrī Sāvienas „Ezerlejās", kur dzīvo jaunākā māsa ar vīru un pašlaik ir apmetusies arī vecākā māsa, kas ikdienā mitinās Rīgā.
Neilgi pēc skolas beigšanas, 1953. gadā, sāku dienēt armijā Saratovā. Trīs gadus nodienēju, tad, atgriezies Latvijā, tiku pie darba Sāvienas pienotavā – gan no mucas sviestu ņēmu laukā, gan veicu citus darbus. Drīz pēc tam apprecējos – nākamā sieva strādāja turpat, lai gan nebija vietējā, bet no Krustpils pagasta. Visu šo laiku, kopš 1958. gada, esam kopā – izaudzināti ir septiņi bērni: piecas meitas un divi dēli, – savu dzīvesstāstu aizsāk Vairis Viļevičs.
– Pēc pienotavas iestājos kolhozā. Sākotnēji, dzīvojot netālu no Aiviekstes, strādāju par brigadieri laukkopības brigādē – cilvēki bija visvisādi, daudziem nedrīkstēja uzticēties, taču plēsties vai bārties man nekad nav paticis… Drīz pēc tam sāku strādāt darbnīcās par kalēju.
Mans tēvs bija kalējs, es likumsakarīgi pusotra gada pavadīju kā kalēja māceklis, lai gan jāteic, ka tēvam īpaši nevajadzēja mani mācīt. Mājas galā bija ierīkota smēde, līdz ar to, lai tiktu dzīvojamajā telpā, bija jāstaigā smēdei cauri. Ilgu laiku kalēja amatā nepavadīju, jo ar veselību nebija lāgā. Darbā pieņēma citu, savukārt es paliku par smago darbu mehāniķi. Vēlāk apmeklēju kursus Jaungulbenē. Eksaminēts tiku Madonā, kur tolaik lauksaimniecības pārvaldē par zootehniķi strādāja Spodra Stiprā. Pirmais darbs fermu līnijā bija slaucamo iekārtu uzstādīšana. Kad tikām pievienoti „Ļaudonai", tur tiku strādājis par santehnisko iekārtu uzstādītāju, pēcāk līdz pat aiziešanai pensijā atkal nokļuvu kalēja amatā. Nu jau pensijā esmu 23 gadus.
– Noteikti ģimenē katrs ir izvēlējies citādāku dzīves ceļu. Pastāstiet, lūdzu, ar ko nodarbojas jūsu bērni.
– Viena no meitām ar ļoti labām sekmēm absolvēja Ļaudonas vidusskolu, taču, stājoties Medicīnas institūtā, ķīmijā saņēma trijnieku, kas liedza turpināt mācības. Atnāca uz Madonas slimnīcu, kur gadu nostrādāja par sanitāri. Tā kā šī joma meitu saistīja, viņa tomēr nolēma turpināt mācīties medicīnas skolā. Paralēli mācībām brīvlaikos aizvietoja māsiņas Madonas slimnīcā – medicīna ir viņas sirdslieta, jo, par spīti sākotnējiem sarežģījumiem, Medicīnas institūts tomēr tika pabeigts, ļaujot uzsākt darbu neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, kas tiek turpināts joprojām, papildus strādājot Veselības inspekcijā – braukājot pa slimnīcām, risinot domstarpības, kas radušās starp slimniekiem un mediķiem. Savu reizi ir apmeklējusi arī Madonas slimnīcu.
Otra meita izmācījās par šuvēju. Sākotnēji strādāja savā profesijā, taču, atradusi sludinājumu par darba piedāvājumu jaunbūvēs Krievijā, devās uz Rostovu pie Donas, kur pusotru gadu pavadīja, strādājot celtniecībā. No turienes atgriezusies, apgūtās celtnieka prasmes kādu laiku turpināja arī šeit.
Trešā meita izmācījās par frizieri. Jaunākā meita patlaban audzina divgadīgu dēliņu, savukārt vecākā strādā par pavāri Vecbebros.
Vecākais dēls ilgus gadus strādā Jaunkalsnavas spirta rūpnīcā par virpotāju. Šobrīd rit rūpnīcas rekonstrukcija, un dēls, strādājot kopā ar celtniekiem no Vācijas, rūpnīcā notiekošos procesus pārzina no A līdz Z. Beidzis viņš ir Cēsu 4. profesionāli tehnisko skolu ar izcilību.
Arī jaunākais dēls ir virpotājs. Interesanti, ka, dienot armijā, vienu laiku viņš bija izpletņlēcējs. Izpletņlēcēja praksi viņam bija izdevies iegūt jau mācību laikā Elejā, kur tika organizētas šādas apmācības.
Mazbērnu arī man krietns pulciņš, šad tad vasarā tie atbrauc padzīvot pie mums.
– Zinu, ka jūsu lielākā aizraušanās ir makšķerēšana.
– Makšķernieks esmu, kopš makšķerkātu varēju noturēt rokās. Pie ezera esmu piedzimis – katru dienu tajā bradāju, bet jāatzīstas, ka peldēt neesmu iemācījies. Arī brālis neprata peldēt. Vēžodami esam apbriduši visapkārt Sāvienas ezeram. Toreiz vēžu bija daudz, turpretim tagad – neviena. Amonjaks, piesārņojums… Makšķerēšana mani pavadījusi visu dzīvi. Lielākā līdaka, ko esmu izvilcis, svēra 8,4 kg. Pirmajā kolhoza gadā, Līgo svētkos, rīta agrumā metos uz velosipēda un braucu zvejā, zināju vienu vietu, kur upei var pārbrist pāri. Straume liela, pamats akmeņains – sapratu, ja nenoturēšos, tad ar to pašu būs cauri – peldētājs tādā straumē nebiju. Līdz pleciem ūdenī esot, aizbridu līdz saliņai, izvilku 18 šķaunaces (ālantus) un pēc tam ar visām bridu atpakaļ. Šķaunaces daudz tiku vilcis. Kolhoza laikā sākām braukāt uz makšķerēšanas sacensībām – pirmās notika Mētrienā. Kaimiņš, pastnieks, pastāstīja, ka avīzē ievietots sludinājums par sacensībām ar komandu vērtējumu. Divatā uz motocikla aizbraucām, apskatījāmies, kā viss notiek, un novērtējām, ka mums tomēr veicas labāk. Zināju visus savas puses makšķerniekus, un uz nākamajām sacensībām bez sarežģījumiem noorganizējām komandu. Ieguvām pirmo vietu, ko saglabājām daudzus gadus, jo rajonā bijām spēcīgākā komanda. Katru gadu man iznāca braukt arī uz republikas sacensībām. Pa reizei tiku iekļauts sporta biedrības „Vārpa" komandā mačos, kas tika rīkoti visām sporta biedrībām. Vienā gadā sacensības notika Taurenē, tur startēju vienā komandā ar dakteri Kaurāti. Viņa republikas mēroga sieviešu konkurencē izcīnīja, ja nekļūdos, otro vietu, savukārt daktere Kokare, kas piedalījās slimnīcas komandā, izcīnīja trešo vietu.
„Ļaudonas" pakļautībā esot, visus ar sacensībām saistītos izdevumus finansēja arodbiedrība ar Modri Kukaini priekšgalā. Tran-sports bija pieejams vienmēr, un, uz republikas mačiem braucot, visiem dalībniekiem tika segta dalības nauda.
Pašlaik sacensībās sanāk gan piedalīties, gan arī tās vadīt. Nupat, 12. augustā, notika pašmāju sacensības, kur makšķernieki pulcējās kuplā skaitā. Pirmās sacensības sarīkojām Ļeņina 100 gadu atceres dienā. Tolaik visās makšķerēšanas sacensībās gan ziemā, gan vasarā tiesāja madonietis Jānis Zostiņš, republikas kategorijas makšķerēšanas sporta tiesnesis.
Juku laikos sportiskā darbība nobremzējās, nelikvidēts palika vien „Daugavas" makšķernieku klubs, kura apsaimniekošanā uz laiku tika nodots Sāvienas ezers.
– Runājot par Sāvienas ezeru, esat kaislīgs ezera aizstāvis, cīnāties par tā labklājību.
– Sākoties zemes reformai, uzzināju noteikumus, ko tā paredz – pagasts ezeru var nodot apsaimniekošanā vietējam zvejnieku kooperatīvam, kas nodarbojas ar komerczveju, ja nav tāda – vietējai sabiedriskai organizācijai vai – visbeidzot – fiziskai personai. Jutu, ka šāda fiziskā persona ir uzradusies – ja šis cilvēks būtu ticis pie teikšanas, bez pieciem latiem ezerā nevarētu tikt. Nekavējoties sāku apzināt domubiedrus makšķernieku aprindās. 2000. gada rudenī Ļaudonā notika pirmā makšķernieku biedrības „Savieši" sapulce, tajā piedalījās 13 biedru. Es tiku iecelts par prezidentu.
Sazinājos ar Burtnieku ezera atbildīgajām personām, lai uzzinātu, kā lietas tiek kārtotas tur. Viņu noteikumi mums izrādījās neizdevīgi. Devos uz zivsaimniecības departamentu Zemkopības ministrijā, apmeklēju Zivju resursu aģentūru, pēc tam varējām sākt kārtot licencēto makšķerēšanu Sāvienas ezerā. Toreiz ezeram nebija ekspluatācijas noteikumu. Sastādot nolikumu, ar sarežģījumiem saskārāmies vairākkārt.
2008. gada 8. jūlijā ezerā veica kontroles zveju, pēc kuras beidzot tika izstrādāti ekspluatācijas noteikumi, un, izveidojoties novadiem, saņēmu pilnvaru par nolikuma atjaunošanu.
Nesen ezerā tika veiktas analīzes, pēc kuru rezultātiem varēs spriest, kādas zivju sugas ezeram labāk piemērotas. Pirms trim gadiem šeit ielaidām līdaku mazuļus.
Autore: RITA TURKINA
AGRA VECKALNIŅA foto