“Gan gadiņu daudz, gan bērniņu daudz”

Viņa dzimusi Rēzeknes novada Čornajas pagastā, uz mūsu pusi dzīvot pārnākusi 1932. gadā 20 gadu vecumā un, kā pati smejas, nemaz neizjutusi pārcelšanos, jo visu laiku bijis jāstrādā. Tētis jau 1929. gadā uz toreizējo Madonas rajonu atbraucis darba gaitās. Sākumā ģimene dzīvojusi „Mazvīmiņu” mājās Patkulē. Turpmākie gadi līdz kolhoza laikam aizvadīti kā rentniecei, staigājot no mājas uz māju.

Nu jau aptuveni gadu Annas kundze dzīvo dzīvoklītī Madonā, vecākās meitas Sofijas Lietavietes aprūpēta. Meitai, kas sirmo māmuļu pieņēmusi savā apgādībā, mēneša beigās apritēs 76 gadi — Annas kundzei Sofija piedzimusi 24 gadu vecumā.

Anna Kargane izaudzinājusi septiņus bērnus, no tiem trīs jau aizsaulē, bērni sarūpējuši astoņus mazbērnus, un nu kundze var priecāties arī par desmit mazmazbērniem.

— Pastrādāju pa māju. Kāds darbs tiek pie rokas, to arī padaru. Daru, cik varu, un, kad vairāk nevaru, atsēstos, lai atpūstos. Gadiņu daudz, aizskriet nekur nevaru. Dažbrīd pasēžu padomāju, kā iet bērniem — bērni man ir ļoti pie sirds. Man gan gadiņu daudz, gan bērniņu daudz. Bērni vienmēr bijuši paklausīgi, jo kur tad citādāk viņi man paliktu. Aprunājos ar bērniem, dažreiz lielākajiem lūdzu pieskatīt brāli vai māsiņu, — stāsta Anna Kargane.

— Nemaz tik veca nejūtos — vēl pat padejot ar tevi varētu, tāpat kā kādreiz ballēs sadancojām ar bērniem, — uz mazdēla jautājumu, cik veca vecmāmiņa šobrīd jūtas, attrauc kundze. — Labi, ka Dievs man ir devis stiprumu un spēku, lai varu kustēties. Nemaz nevaru iedomāties, ka visu laiku būtu jāguļ. Mūžs tik liels nodzīvots, daudz darba dzīves laikā padarīts. Ko tad vairs daudz runāt? Ticu, ka Dievs ir lēmis man dzīvot tik ilgu mūžu.

— Kāda jau ir tā veselība, ar tādu jāiztiek. Nepatīk laika maiņas un lietains laiks, pat nevis tāpēc, ka tad kauli sāp, bet vairāk tādēļ, ka ir grūtāk. Kad laiks labs, jūtos kā putniņš gaisā, — vaicāta, kā turas veselība, teic jubilāre.

Annas kundze atminas: — Kamēr kolhoza nebija, ar vīru un bērniem strādājām pa māju. Nevarētu jau izdzīvot, ja laukos saimniecībā neko neturētu. Vienalga, vai ģimenē septiņi bērni vai viens, visiem jāēd tāpat. Bija reizes, kad saslima saimnieks — tad ņēmu arklu un ķēros pie zemes apstrādes.  Kad nodibinājās kolhozs, bijām spiesti strādāt tur — pati strādāju lauku brigādē, pusotru gadu biju teļkopēja. Vienmēr, kad saslima kāda kolēģe, nācās to aizvietot un darbu padarīt viņas vietā. Pienākumu bija daudz, arī bērniem vajadzēja veltīt laiku, tādēļ uz baznīcu sanāca aiziet tikai dažreiz.

Plašāk lasiet laikrakstā STARS 14.08.2012.

Autore: RITA TURKINA