„Zinu, ja aizbraukšu uz kādu pasākumu ar domu filmēt, tad atradīšos savā pasaulē — draugi un viss pārējais no redzesloka pazudīs, jo būšu gatavs tvert mirkļus kamerā,” teic madonietis MĀRIS KREICBERGS, kas sekmīgi nodarbojas ar video veidošanu, arīdzan saņemot atzinīgu vērtējumu par savu veikumu.
Māra aizraušanās ar video lietām sākusies astotajā devītajā klasē, kad tētis nopircis sev videokameru — tad bijusi pirmā iespēja tikt klāt pie kameras. Tobrīd kopā ar labāko draugu Ivaru Veikšu sākuši filmēt.
— Protams, bijām vēl maziņi, un viss sākās ar dažādu muļķību filmēšanu. Arī montāža bija vienkārša videofragmentu lipināšana kopā, — atklāj Māris Kreicbergs.
— Kādā līmenī esi apguvis videomākslu?
— Kad bija jāizvēlas, kur turpināt mācības pēc vidusskolas beigšanas, sākumā nosliecos citas izglītības jomas virzienā, bet pēc tam ar draugu izdomājām, ka ir taču skolas, kas piedāvā apgūt zināšanas saistībā ar video. Abi uzsākām mācīties RISEBA. Gadu nomācījos un sāku saprast, ka vēlos attīstīties ātrāk, jo šķita, ka laiks velkas uz priekšu. Pēc pirmā gada mācības pārtraucu, turpretim Ivars tur mācās joprojām, un viņam patīk. Tā nauda, kas jāmaksā par mācībām RISEBA, bija tik liela, ka, to ieguldot tehnikā un nepieciešamās zināšanas apgūstot pašmācības ceļā, rezultātā izdotos atvērt veselu kinostudiju. Nosliecos uz to, ka visu varu apgūt pats. Ar lielu gribasspēku ļoti īsā laikā var daudz ko iemācīties un saprast. Lai varētu profesionāli darboties, simtprocentīgi jāpārzina dažādi sīkumi, kam, mācoties augstskolā, pirmajā gadā studiju programma nepieskārās vispār. Nu jau pārzinu, kā darbojas kamera, un kadrus sāku saskatīt ar operatora, nevis vienkārša skatītāja ar kameru rokās acīm. Lai arī cik dīvaini tas šķistu, esmu apmierināts ar izvēli aiziet no skolas.
Ikreiz, uztaisot kādu video, ir vēl lielāka vēlme turpināt. Šis ir hobijs, kuram nekad nebūs, kur apstāties — vienmēr varēs izdarīt vēl vairāk. Lai arī lieta ir tā pati, nianses un skatījums uz lietām mainās, jo katrreiz iemācies kaut ko jaunu.
— Pievēršoties tehniskajai pusei — ar kādu tehniku tu darbojies?
— Lai iegūtu kvalitatīvu video, pirms man sava bija DSLR kamera, bildēju ar tēta fotokameru un no bildēm veidoju Stop motion filmiņu. Tā bija pirmā kameras izpēte, jo jāteic, ka filmēt un fotografēt nav viens un tas pats, bet ir diezgan līdzīgi. Ekspozīcijas trijstūris ir tas pats. Pēdējā laikā dažkārt nosliecos arī uz fotografēšanu, kas prasa mazāk laika un uzmanības nekā filmēšana — tikai ieraugi un noķer momentu.
Sākumā filmēju ar kasešu kameru, kā rezultātā video izdevās tādi, ka ar mūsdienu modernajiem telefoniem varētu iegūt labāku kvalitāti. Taču toreiz gan lielāku uzmanību pievērsu video saturam, nevis kvalitātei. Šobrīd darbojos ar DSLR kamerām, jo mūsdienās fotokameras piedāvā arī filmēšanas opciju. Tām ir gan augstāka kvalitāte, gan arī vairāk iespēju. Protams, neiztikt bez pietiekamām zināšanām, taču arī tehnika spēlē lielu lomu — jo tā būs labāka, jo izdosies uztaisīt kvalitatīvāku materiālu. Tehnika maksā milzu naudu, tādēļ varbūt dažkārt videooperatori un fotogrāfi par savu darbu prasa dārgu samaksu, lai ātrāk tiktu klāt pie nākamās mīļlietiņas, kas īstenībā nav nekas, bet mums nozīmē ļoti daudz un tikpat daudz arī maksā. Maziem solīšiem eju uz priekšu — palīgiekārtas, piemēram, slaideri, esmu izgatavojis pats.
Esmu tik dziļi iekšā šajā nodarbē, ka daudzus cilvēkus sanācis tajā ieraut līdzi, jo arī viņi saprot, ka tas ir interesanti. Foto un video virzienā nosliekušies vairāki draugi. Par atbalstu jāteic paldies Sandijai Veipai. Sandija ir mana pirmsākumu lielā glābēja — tik bieži no viņas aizņēmos tehniku, ka beigās jau kļuva neērti. Cilvēks, pie kura vienmēr varu griezties pēc padoma, ir otrās pakāpes brālēns Ričs Lasmanis, kas smalki pārzina tehniskās lietas.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 10.08.2012.
Autore: RITA TURKINA
KRISTAPA BARDZIŅA foto