„Stars" jau rakstīja, ka „Latvijas Avīzes" konkursā „Radoša sieviete Latvijai" starp divpadsmit laureātēm nominācijā „Sievietei par uzdrīkstēšanos būt uzņēmējai" pie kristāla kurpītes tika Bērzaunes pagasta SIA „Goba-Farm" aptiekas īpašniece DACE MELDERE. Pēc neilga laika, kad Dace kopā ar citām laureātēm ir izmantojusi dāvanu – pēc Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres ielūguma divas dienas pabijusi Briselē, kad iespaidi ir nogulsnējušies un atkal turpinās ikdienas darbi, aicināju Daci Melderi uz sarunu.
– Kādi iespaidi palikuši pēc viesošanās Briselē?
– Bijām divpadsmit konkursa laureātes, kas tika nominētas un apbalvotas, bet aizbraucām desmit. Taču kopā ar mums bija arī izglītības darbinieces. Briselē, kas mums nosaka gurķu garumu, man bija gan par ko pabrīnīties. Viesnīcā, kur mūs izmitināja, dzīvojām trešajā stāvā, bet kāpnes sakarā ar remontu aizveda tikai līdz otrajam stāvam, toties bija lēnīgs un mazjaudīgs lifts. Nē, es par visu tikai pasmaidu, jo ekskursija bija ļoti jauka, viss pagāja tik ātri, ka pēc mājām vēl nepaspēju sailgoties. Gribējās jau vairāk redzēt pilsētu, maz ko apskatījām. Mūs aizveda uz Eiropas Parlamentu, ar mums tikās Inese Vaidere, sniedza ieskatu, ko te dara Latvijas deputāti. Kad būs nākamās EP deputātu vēlēšanas, mazliet vairāk padomāšu, cik tas ir svarīgi, kādus cilvēkus ievēlam. Ja godīgi, mazā Latvija tur pazūd, bet, ja ir tāda sieviete kā Inese Vaidere, kas zina valodu, ir šarmanta, tad arī par mūsu zemi rodas priekšstats. Viņa mums izrādīja cieņu, dodoties kopā vakariņot uz krodziņu. Otrajā dienā mūs aizveda apskatīt Brigi, braucām ar laivām, jūsmojām par šokolāžu un vafeļu veikaliem, centāmies nesalīdzināt cenas, pārvēršot mūsu naudā. Laiks bija jauks, iztikām bez lietussargiem.
– Tātad izdevās atpūsties, jo pirms tam sacīji, ka nezini, kas tas tāds atvaļinājums.
– Septiņpadsmit gadu strādāju savā aptiekā, un ir tā, ka neesmu atradusi, kas mani varētu aizvietot. Esmu aizslēgusi aptiekas durvis tikai uz dažām stundām, bet ne uz ilgu laiku. Pat bērnam piedzimstot, jau pēc dažām dienām biju darbā. Smīdināju kolēģes Briselē, ka šoreiz gan esmu uz aptiekas durvīm uzlikusi zīmīti, ka nedēļā pirms Jāņiem, kad bija brauciens, aptieka strādās tikai vienu dienu. Nekas nenotika, visi palika dzīvi. Esmu tas cilvēks, kam patīk kustība, kam vajag straujāko frizieri, visātrāko dakteri, nekur nevaru ilgi uzturēties, jo visu laiku ir jābūt skrējienā. Darbs aptiekā mani pietur, te atpūšos no skrējiena, izdaru visu bez steigas. Ja man būtu brīva nedēļa vai mēnesis, pat nezinātu, ko sadarīt.
Ir tāds teiciens „Ja gribi strādāt, aizej, paguli", man no tā ir bail – ja sāksi gulēt, tad ir cauri. Pa vidu darbiem kopā ar ģimeni esam apmeklējuši gan koncertus, gan citus pasākumus – neko nelaižam garām. Gulēt stundām ilgi saulē gan nepatiktu. Piemēram, šajā nedēļas nogalē plānots braukt uz veterinārārstu spartakiādi, kur ir jābūt Raimondam.
– Konkursā tiki novērtēta par to, ko esi paveikusi kā sieviete -uzņēmēja. Vai ir gandarījums?
– Ja vienmēr mani piesaka kā Raimonda Meldera sievu, tad konkursa laikā mazliet neierasti skanēja, ka ieradusies Dace Meldere ar vīru. Apbalvošanā bija tāda sajūta, ka lielo uzmanību neesmu nopelnījusi. Šis gods pienākas vēstules rakstītājai. Ineta Zvirgzdiņa labi uzrakstīs par jebko, un visi tiks laureātos. Tikai viens nopelnu procents, ka esmu izveidojusi privāto aptieku, bet viss saliekas kopā, viss ir jāvērtē kompleksi. Ja man nebūtu tik labas vīramātes, kas palīdzēja bērnus uzaudzināt un izskriet visiem līdzi, lai varam katrs darīt savus darbus, ja nebūtu saprotoša vīra, kas mani atbalsta, nezin vai būtu tik tālu tikusi. Cilvēkam ir jāstrādā, lai riteņi ietu uz priekšu, un ar mani tā ir noticis.
– Kā izvēlējies kļūt par farmaceiti, strādāt aptiekā?
– Esmu mācījusies Rīgas 1. medicīnas skolā, pēc profesijas esmu farmaceits-asistents, kam atļauts strādāt un drīkst piederēt laukos aptieka. Par to gan lauž šķēpus, vai tādiem kā man ir pietiekama izglītība, vai nepieciešams augstskolas diploms. Pamatos farmakoloģija ir nemainīga, jaunumus var uzzināt, pamācoties kursos, ko visu laiku arī daru (patlaban apmeklēju angļu valodas kursus). Izrādās, ka varu sevi vadīt, pieņemt lēmumus, jo man nav padoto. Mana sirds pieder aptiekai, citu darbu nevaru iedomāties, jo man patīk sava profesija. Pirms savas aptiekas izveidošanas dzīvoju un strādāju Madonas tolaik vienīgajā lielajā aptiekā. 1990. gadā beidzu skolu, apprecējāmies ar Raimondu, nomainījusi uzvārdu, aptiekā nostrādāju vairāk nekā gadu. Piedzimstot meitai Līvai, aizgāju dekrēta atvaļinājumā, atgriezos, piedzima dēls Didzis, bet sākās juku laiki, aptieku privatizēja. Bija jādomā, ko darīt. SIA „Goba-Farm" aptieku atvēra 1996. gadā, impulsu deva toreizējā uzņēmuma „Goba" vadītājs. Patīk darbs ar cilvēkiem, un te jābūt arī psihologam, ir jāprot uzklausīt, varbūt pažēlot, arī ieteikt. Bērzaunē pārsvarā visus labi pazīstu, zinu katra vajadzības un vēlmes. Izrādās, ka aptieku vadu jau 17 gadu. Ja nevarēšu sevi vadīt, tad droši vien vairāk sevi realizēšu vīra Raimonda biznesā.
– Zemnieku saimniecības „Līvi" darbā esat iesaistīta visa ģimene?
– Kad precējos, vīrs skaidri pateica: "Neceri, ka mēs dzīvosim pilsētā. Rozā brilles ir tik lielas, ka man bija pilnīgi vienalga, kur dzīvojam. Tagad man labāk patīk lauku vide, jo pilsēta uzliek savus rāmjus. Savulaik Raimonds teica, ka viņš pilsētā nosmaktu, tagad arī pašai, ilgi uzturoties pilsētā, sāk trūkt gaisa, gribas ātrāk mājās. Palīdzu tur, kur varu, vadu saimniecībā ekskursijas, turklāt pavisam citādāk, nekā to pieprot Raimonds. Reiz, kad atbrauca Daugavpils skolēni, skolotāja pieprasīja vadīt ekskursiju krieviski. Pie sevis nodomāju, ka šī nu ir tā iespēja bērniem dzirdēt latviešu valodu, izlocījos, ka slikti runāju krievu valodā. Ekskursiju vadīju un ar skolēniem sazinājos latviski. Izrādījās, bērni visu saprot, tikai ne skolotāja. Beigās visi bija pateicīgi.
– Draugu lokā dzird stāstām par tavu talantu, organizējot ģimenes pasākumus.
– Vienā gadā draugu ģimenēm noorganizēju „Pionieru salidojumu". Mūsu bērni nezina, kas ir pionieri, viņi, mutes paplētuši, klausījās taurēs, ko pūtām, ziņojumu nodošanā, interesējās par karogiem un kaklautiem. Mums bija sadabūtas skolas formas, puišiem – šorti, pusgarās zeķes, uzvārīts kompots. Kamēr saģērbāmies un atrādījāmies viens otram, jau radās atrakciju parāde un jautras izdarības. Vīram saku, ka mums ir jāizmanto tas laiks, kamēr bērni grib būt ar mums kopā. Līva jau ir studente, izvēlējās Vidzemes Augstskolā studēt politoloģiju. Tomēr vienojošie ir pasākumi, kas arī jauniešus interesē. Ja kāds prasa, kāpēc ir tik liela māja, saku – tāpēc, lai visiem pietiktu vietas, lai būtu visiem, kur palikt.
Saviem bērniem esmu mācījusi, ka radu ir daudz, bet, lai satiktos, ir jādodas uz kapusvētkiem, jo pa kāzām vairs tā nesanāk būt. Cenšos pabūt Varakļānos, kas ir mana dzimtā puse (esmu cēlusies no Atspukas), Varakļānu vidusskolā mācījos līdz 7. klasei. Man bija kādi 14 gadi, kad pārcēlāmies uz Madonu. Taču, kad Varakļānos notiek kapusvētki, tur ir jābūt, lai nesanāktu tā, ka māsīcu un brālēnu bērni viens otru vairs nepazīst. Varakļānos dzīvo mana vecākā māsa (kopā esam trīs māsas), un mums visiem patīk pie viņas ciemoties. Ciemoties Latgalē patīk arī Raimondam, un viņš ar interesi seko līdzi latgaliešu izloksnes vārdu straumei, kas viņam tā patīk. Latgalē saietos arī šašliku gatavo nevis kilogramiem, bet spaiņiem, un, lai kā tur ietu, visi ir viesmīlīgi un laipni, saka – pie viņiem nekādas krīzes nav.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto