Mākslinieka Gunāra Kroļļa vārds latviešu profesionālajā mākslā rakstāms zelta burtiem. Viņš ir viens no titulētākajiem, visbiežāk apbalvotajiem māksliniekiem arī starptautiskajās grafikas darbu izstādēs. Sarīkojis vairāk nekā divdesmit personālizstādes gan Latvijā, gan ārpus valsts robežām, kopējās ekspozīcijās ar darbiem piedalījies teju piecsimt reizes. Trīsdesmit gadus Gunārs Krollis strādājis par Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļas vadītāju, izaudzinot mākslinieku paaudzes, un joprojām visaugstāko meistarību mākslinieks uzrāda savās jaunāko darbu skatēs, tā latviešu profesionālo mākslu uznesot gara virsotnēs.
Mums ir paveicies, jo kopš 1974. gada mākslinieku pāris – Gunārs un Izabella Kroļļi – vasarās dzīvo savā lauku īpašumā Mētrienas pagasta „Rubeņos". Pateicoties tam, esam iepazinuši viņus kā brīnišķīgus cilvēkus un ar milzu darba spējām apveltītas personības. Mums paveicies arī tai ziņā, ka gan Mētrienā, gan Madonas muzeja izstāžu zālēs regulāri skatām mākslinieku darbus. Arī šobrīd tiek precizēts datums, lai pēc galvaspilsētas, kur tikko jūnijā izstāžu zālē „Rīgas mākslas telpa" tika svinēta Gunāra Kroļļa jaunāko darbu izstāde „Zemapziņas pārnesumi", šos apmēram metru augstos divdesmit divus filozofiskos zīmējumus mēs varētu apskatīt Madonas muzejā.
Gunāra Kroļļa māksla allaž veidojusies posmos un noslēgtos ciklos. Pēc katra šāda ietilpīga cikla veikšanas nenoliedzami iestājas atelpa.
– Šobrīd ir tukšums, jūtos kā izkāpis no laivas, – tiekoties vasaras pilnbriedā, aizdomājās Gunārs Krollis. – Kad laivā iekāpšu no jauna un braukšu tālāk, to nevaru pateikt. Pēc „Indriķa hronikas", kur taisīju 29 darbus, klusums bija trīs gadus. Pamazām gan radās jauni piefiksējumi, kas krājās un nosēdās, līdz veidojās jauns darbu cikls. Parasti ir tā, ka ar savu loģiku un pieredzi izdomāju, ko vēlos pateikt, bet darba procesā nāk klāt izjūtas moments. Tad loģika pazūd, un darbojas tikai emocijas – liekas, ka roka pati strādā un tevi nes, pavēlnieks neesi vairs pats, bet roka zina, kas tai jādara.
Uz jautājumu, vai iepriekšējie tēli jau nolikti malā vai gluži otrādi – domas klejo un tos joprojām pilnveido, Gunārs Krollis atbildēja: – Esmu tos nolicis un nelaižu pa durvīm. Lai rastos kas jauns, man tie ir jāizslēdz, tikai tad ar laiku radīsies kas cits. Brīžiem gan visur, kur vien skatos, – plaisās, laukumos, kokos, debesīs, mākoņos, zemē, sūnā, dažādos priekšmetos – bijušie tēli parādās, bet tās ir kā atmiņas no laika, ko izdzīvojām kopā…
Šobrīd mākslinieks priecājas par dabu un harmoniju, ko ģimenes lokā bauda laukos. – Tā ir Dieva dāvana, – viņš saka. – Atpūsties skaistajā Mētrienā.
„Rubeņos" līdzās Gunāram Krollim ir gan viņa dzīvesbiedre keramiķe Izabella Krolle, gan viņu meita Inguna Krolle-Irbe, kas arī ir profesionāla māksliniece.
Viesojoties Mētrienas pusē, uzmanību pievēršam ierāmētai fotogrāfijai, kur fiksēts brīdis no Gunāra Kroļļa 50 gadu jubilejas.
– Toreiz „Rubeņos" ieradās 120 viesi, spēlēja grupa „Ķirmji", galdi tika klāti pagalmā, bija 250 šampanieša pudeles, – ar smaidu atcerējās Izabella Krolle. – Pēc sešiem gadiem manas kolēģes no krūmiem vēl lasīja atlikušās pudeles, un dzērienam nebija ne vainas. Daži cilvēki tā mainījušies, ka nevar vien atpazīt – šis ir Anatolijs Gorbunovs, te Valters Bluķis, Harijs Āriņš, Džemma Skulme, abi Bēmi, šī laikam ir Baiba Circene, bet kas viņai blakus – vairs nezinu. Te Elza Rudenāja, te mana mamma un krustmāte, bet par šo būtni nedaudz šaubos, vai tā esmu es, jo parasti no fotografēšanās izvairījos.
Vaicāta par pašas mākslu un darba apstākļiem, Izabella Krolle neslēpa, ka kādreiz slavenajās Ķīpsalas keramikas darbnīcās viņa ir viena no vēl palikušajām četrām māksliniecēm – mohikānēm, kas par spīti skarbajiem apstākļiem turpina darbu. „Pērn uzradās zemes īpašnieki, turklāt veseli trīs. Nu jāmaksā ne vien namu pārvaldei, bet arī īpašniekiem. Tas kļūst nepanesami, tāpēc apsveru iespēju pārcelties no Rīgas uz Mētrienu un darbnīcu ierīkot šeit. Ir tikai neliela morāla cīņa, jo Ķīpsalas nenormālos rēķinus trim māksliniecēm pavilkt būs vēl grūtāk. "
Šodien, 6. jūlijā, Valmieras muzeja izstāžu namā tiek atklāta lielās formas keramikas darbu izstāde „Spārnotā vasara", kas tapusi, apvienojoties vairākām Ķīpsalas keramikas darbnīcu māksliniecēm, kuru vidū ir arī Izabella Krolle.
Inguna Krolle-Irbe savukārt piemin starptautisko grafikas izstādi „Titānika 100 gadu atcerei", kurai darbus gatavoja gan Gunārs Krollis, gan viņa pati. Izstādē varēja skatīt 60 mākslinieku grafikas darbus no Latvijas, ASV, Brazīlijas, Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Lietuvas, Krievijas, Dānijas, Igaunijas, Itālijas, Nīderlandes, Šveices un Japānas. Līdz 10. jūnijam ekspozīcija tika izlikta „Rīgas mākslas telpas" zālē un Melngalvju nama vēsturiskajos pagrabos. Tā turpinās ceļot pa Latviju (būs skatāma Ventspilī), tad dosies uz ārzemēm, lai pēc gada Latvijā atgrieztos pilnveidota un vēl plašāka.
No beidzamā pusgada darbiem vēl kādu veikumu – pārstrādāto Mētrienas pagasta ģerboni – akcentē Gunārs Krollis.
– Pirms apmēram 15 gadiem izveidoju ģerboni Mētrienai. Tā kā pagastu ģerboņiem no pilsētu un novadu centru ģerboņiem forma atšķiras, kompozīcija Mētrienas pagasta ģerbonim bija nedaudz jāpamaina, – skaidroja mākslinieks. – Tradīciju, ka ģerboni svinīgi pasniedz Valsts prezidents, savulaik ierosināja Ramona Umblija. Šī bija trešā reize, kad ģerboni svinīgā ceremonijā prezidents pasniedza pašvaldībām. Bija ieradušās vairāku pašvaldību delegācijas, katra sniedza nelielu prezentāciju par savu novadu, pagastu vai pilsētu. Arī man bija jāsaka kāds vārds, un uzrunā uzsvēru, ka Mētriena ir vieta, kas man devusi dzīvību, prieku, gaismu, ka te ir brīnišķīgi cilvēki un ir prieks ik vasaru te pabūt. Pēc prezentācijām sekoja priekšnesumi, sarunas un nelielas uzkodas. Prezidents Andris Bērziņš bija starp mums, aprunājāmies par problēmām un citiem jautājumiem. Pateicos prezidentam arī par atsūtīto apsveikumu 80 gadu jubilejā, kas man bija liels pārsteigums.
Vasaru gribas izbaudīt Mētrienā – tā ir Kroļļu kopīga atziņa. – Te neesam purvā, jo mūsu māja ir 5 metri virs jūras līmeņa, – slavē Izabella Krolle. – Esam kalnā, visi pārējie tuvākā apkārtnē ir zemāk par mums.
Pieminot kalnu, sarunas neviļus aizklīst uz topošo Nacionālo bibliotēku jeb Gaismas pili. Izrādās, ka Gunārs Krollis ar savu kaligrāfisko rokrakstu, izmantojot tušu un spalvu, nakts laikā esot uzrakstījis vēstījumu nākamajām paaudzēm, ko ievietot kapsulā un ierakt ēkas pamatos. „Bija liels stress, jo teksts bija garš un to kaligrāfiski pārrakstīt nakts laikā nebija vienkārši, tomēr galā tiku."
Kad ierunājamies par nākotnes plāniem, uzzinu jauku vēsti, ka jaunā mācību gada sākumā – 2. septembrī – Mētrienas pamatskolā iecerēts izveidot Kroļļu – tēva un meitas – ilustrāciju izstādi 14 pasakām. Starp citu, Gunārs Krollis par rakstnieku un pasaku stāstītāju pārtapa jau 2005. gadā, kad mazmeitai veltīja „Pētergaiļa pasakas", stāstot par Rīgu, tās vēsturisko un ģeogrāfisko savdabību un simboliem. Šoreiz būs apskatāmas piecas jaunas Gunāra Kroļļa nodrukātās krāsainās pasaku ilustrācijas un deviņas Ingunas Krolles-Irbes krāsu izdrukas. Skanēs arī pasaku lasījumi, un tiks piedāvāts kāds aizraujošs konkurss ar balvām skolēniem.
– Par to gan vēl pāragri runāt, jo projekts ir tikko dzimis, – jauno ieceri komentēja Inguna.
– Kādreiz Mētrienā bija aktīva kultūras dzīve, bet pa Atmodas laikiem šejienieši ir aizmiguši, – novērojumos par kultūras pulsu Mētrienā dalījās Izabella Krolle, piebilstot, ka patiesība ir nedaudz skarbāka – kurš gan domās par mākslu, ja runā lielgabali jeb visai smagie ekonomiskie apstākļi.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto