Daudziem vidusskolēniem viens no dzīves svarīgākajiem brīžiem – izlaidums – ir aiz muguras, vēl dažās skolās tas notiek šodien. Taču ir skaidrs, ka 12. klašu absolventiem nupat jau būs sākusies „lielā dzīve", jo atlicis vien sagaidīt eksāmenu rezultātus jūlijā, pēc kā tiks iesniegti dokumenti augstskolās, kravātas mantas, lai pārvāktos uz studentu kopmītnēm…
Nereti, raugoties uz jauniešiem, pieaugušie mēdz teikt – „cik ātri viņi izauga". Klausoties Madonas pilsētas 1. vidusskolas absolventes ZANES OZOLNIECES stāstījumā, šķiet, ka viņai jau šūpulī ielikts nobriedis skats uz dzīvi, mērķtiecība un vēlme sasniegt vairāk. Viņa pati ir pozitīvi pārsteigta un pagodināta, ka skolotāji sarunai ar laikrakstu ieteikuši tieši Zani, taču pedagogi ne mirkli nešaubījās savā izvēlē – jauniete visus 12 mācību gadus ir bijusi teicama audzēkne, kā arī aktīvi un daudzpusīgi iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē.
– Neskaitot to, ka šogad pabeidzu Madonas pilsētas 1. vidusskolas vispārizglītojošo klasi, šogad otro reizi absolvēju arī Madonas mūzikas skolu – pirmo reizi izmācoties vijoles klasē, otro – saksofona klasē. Esmu iesaistījusies arī Madonas kultūras nama pūtēju orķestrī, kur ceru turpināt darbošanos, viss būs atkarīgs no tā, kā varēšu izbraukāt no studijām. Ar draugiem izveidots arī saksofonu kvartets, ar ko koncertējam, piedalāmies konkursos. Kādreiz aktīvi darbojos bērnu un jauniešu centrā Nadjas Niedrītes vadībā – bija gan teātra sports, gan pusaudžu klubs „Spurainie eži" un tamlīdzīgi. Pirms kāda laika izmēģināju arī dalību starptautiskajā jauniešu pašaudzināšanas programmā „AWARD". Tajā iesaistās jaunieši, kas vēlas izvirzīt sev mērķus un censties tos sasniegt. Tas deva labu pieredzi un jaunas prasmes. Manuprāt, katram jaunietim būtu svarīgi prast sev izvirzīt mērķus un saprast, ka nekas nav nesasniedzams. Viss atkarīgs no paša. Lai gan mācījos Madonas pilsētas 1. vidusskolā, dziedāju Madonas Valsts ģimnāzijas jauktajā korī. Tur mums ļoti labi veicās skatēs, piedalījāmies koncertos, Dziesmu svētkos, ir palikušas lieliskas atmiņas par jauki kopā pavadīto laiku, un ir iegūti jauni draugi. Skolas laikā iesaistījos arī skolēnu pašpārvaldē un skolas padomē, kur tikāmies ar skolas direktoru, skolotājiem un vecākiem, lai pārrunātu dažādus jautājumus, tos risinātu. Šogad pabeidzu arī Latvijas Universitātes kursus „Jauno mediķu skola", kurus apmeklēju divus gadus, katra mēneša pirmajā sestdienā. Guvu nenovērtējamu pieredzi, uzzināju daudz ko jaunu, visvairāk patika dzirdēt reālos ikdienas piemērus no pašiem studentiem. Protams, esmu piedalījusies arī dažādās mācību olimpiādēs, – iespaidīgo aktivitāšu sarakstu uzskaitīja Zane Ozolniece.
– Vai var secināt, ka studiju programmai izvēlēsies medicīnu?
– Jā, savu dzīvi un profesiju centīšos saistīt ar medicīnu, tāpēc, kad uzzināju par „Jauno mediķu skolu", sapratu, ka vajag izmantot iespēju, lai nākotnes mērķiem būtu konkrētāks pamats. Salasījāmies neliela draugu kompānija un devāmies paskatīties –
kā tad tas ir? To ietvaros apmeklējām arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju, saistošas šķita lektoru sagatavotās prezentācijas.
Šķiet, jau bērnībā mani sāka vilināt medicīna – ziedu gan lellēm, gan mājiniekiem zeļonku. Man vienmēr paticis citiem palīdzēt, būt cilvēkos, kas, manuprāt, mediķa profesijā lieliski apvienojas.
– Cik viegli bija izvēlēties īsto virzienu no daudzajām interesēm?
– No vienas puses, ir pat grūtāk, ka padodas un interesē dažādas lietas. Tad tā izvēle ir sarežģītāka. Kaut kad senāk pat biju domājusi iet mācīties tālāk mūziku Dārziņos un uz Konservatoriju, bet sapratu, ka mūsdienās profesionālā mūzika varbūt nav pati pieprasītākā. Tajā pašā laikā neesmu aizmirsusi ne vijoļspēli, ne vēlos atmest ar roku saksofonam. Tāpat pasākumos, ģimenes lokā mēdzu uzspēlēt, pamuzicēt. Atceros, ka pat bērnudārzā, kad bija jānosauc nākotnes profesija, nevarēju vien izvēlēties – friziere, modele, bērnudārza audzinātāja… Tāpēc šo iedaļu apliecībā par bērnudārza pabeigšanu atstāja tukšu. Sapņi jebkurā gadījumā dzīves laikā mainās. Pagaidām pieļauju domu specializēties par acu ārstu. Varbūt daļēji šo ideju ietekmē fakts, ka Madonas slimnīcā noderētu šāds speciālists, tātad pēc studiju beigšanas šeit varētu atgriezties. Nākotne jau, protams, pati rādīs, kā tās idejas īstenosies. Daļēji ceru, ka Madonas novada pašvaldība pa šo laiku radīs idejas un iespējas, kā motivēt te atgriezties jaunos darbiniekus – savus iedzīvotājus. Jo man patīk Madona, šeit es labprāt atgrieztos.
– No kurienes tev tādas spējas apvienot daudzās aktivitātes? Un kur smelies tam visam enerģiju?
– Domāju, tie savā ziņā varētu būt gēni, jo mana vecmāmiņa Vija Judina arī ir ļoti aktīva. Otra lieta laikam ir mans raksturs – man patīk būt sabiedrībā, aizrauj organizatoriskās lietas, tāpat esmu mērķtiecīga. Bija jau, protams, reizes, kad pēc mācībām un vēl daudzajiem pulciņiem nogurums bija liels. Bet – jo vairāk dari, jo vairāk padari. Mācībās man veicās, jo ir laba atmiņa. Tad nu, mājās pārnākot, man nevajadzēja ļoti daudz stundu veltīt, lai izpildītu mājasdarbus vai sagatavotos kontroldarbiem. Pārsvarā visu vielu ātri sapratu un viegli atcerējos. Tāpat visi mani draugi ir aktīvi cilvēki, tāpēc nevarēšu piekrist tiem, kas negatīvi raugās uz „mūsdienu jaunatni" – viņi prot veiksmīgi apvienot gan mācības, gan vairākas ārpusklases nodarbes, piemēram, sportošanu, orientēšanos, mūzikas skolu, skolēnu mācību uzņēmumus un tamlīdzīgi. Manuprāt, daudzi jaunieši kopumā Latvijā ir ļoti gudri, spējīgi un aktīvi.
– Kādus atcerēsies skolas gadus? Vai izlaidumā pārņēma doma, ka būs žēl šķirties?
– Man ļoti patika mācīties Madonas pilsētas 1. vidusskolā, bet tā nebija mana pirmā un vienīgā skola. Vienmēr pozitīvā atmiņā paturēšu savu 1. klases audzinātāju Selgu Balodi, kas māca Ļaudonas vidusskolā. Sākumā dzīvoju Ļaudonā, bet pēc 1. klases ar ģimeni pārcēlāmies uz Madonu. Taču līdz pamatskolas sākumam vēl mācījos Lazdonas pamatskolā, jo mammai šķita, ka man vajag pierast pie jaunajiem apstākļiem, lai „nenobītos" no lielās Madonas skolas. Pēc pamatskolas beigšanas, savukārt, ne brīdi nešaubījos par palikšanu Madonas 1. vidusskolā un savu izvēli arī nenožēloju. Man patika skolotāju un mūsu klases kolektīvs, tagad būs grūti no viņiem šķirties. Izlaidums tādā ziņā bija ļoti saviļņojošs.
– Izlaidumā piedzīvoji arī kādu īpašu mirkli?
– Jā, saņēmu Ministru prezidenta Valda Dombrovska Atzinības rakstu par teicamām sekmēm. Tas bija patīkams pārsteigums. Jāatzīst, ka visus 12 gadus, ne tikai vidusskolā, bet arī pamatskolā, esmu centusies noturēt līmeni mācībās, sasniegt maksimālo.
– Tad jau eksāmeni nesagādāja nekādas problēmas, vai varbūt rezultātus tomēr gaidi ar satraukumu?
– Eksāmenos, manuprāt, gāja labi. Angļu valodas eksāmenā gan bija, šķiet, lieks satraukums saistībā ar Valsts izglītības satura centra pieļautajām kļūdām, bet, par laimi, pa vidu eksāmenu lampu drudzim neviens mūsu klasē tā īsti neapjuka. Kārtoju arī latviešu valodas, matemātikas un bioloģijas eksāmenus. Tagad neliels satraukums vēl turpinās, jo izlaidums ir bijis, gada grāmata saņemta, bet nepamet nepabeigtu darbu izjūta. Tāpat man eksāmenu rezultāti svarīgi, lai tos varētu pievienot iesniegumiem LU „Ceļamaizes" un Vītolu stipendijai.
– Vai studijām jau esi gatava? Kā ir ar atpūtu līdz tām?
– Gribētos jau pa vasaru atrast darbu, bet tā ir liela problēma ne tikai jauniešiem, bet Latvijas iedzīvotājiem kopumā. Ceru, ka vismaz Rīgā izdosies kaut ko atrast, bet, iespējams, tam nāksies mācīties kādos krievu valodas kursos, jo galvaspilsētā bez tās – nekur. Šobrīd man jau ir nelielas pamatzināšanas, bet vajadzētu prast krievu valodu pārvaldīt brīvi. Mūsdienās tas varbūt ir nedaudz skumji, ka darba tirgū nepietiek ar valsts valodas zināšanām, vajag arī krievu valodu. Bet nekas, to vēlos apgūt ne tikai vajadzības spiesta, šī svešvaloda mani arī interesē.
Pagaidām gan mēģināšu atpūsties, pastrādāju arī dārzā. Brīvās dienās patīk aizbraukt tepat Latvijā kaut ko paskatīties. Protams, neiztikt bez tuvo cilvēku apciemošanas, ko nesatieku ikdienā. Brīvdienas jau ātri paskrien, bet, ja labi grib, visu var paspēt.
– Tūlīt jau klāt Jāņi – kā pavadīsi tos?
– Plānojam braukt pie drauga radiem uz Varakļāniem. Noteikti, ka būs jautri – gan līgosim, gan iekursim lielu ugunskuru, gan uz balli, visticamāk, dosimies. Šajos svētkos vajag izbaudīt visas tradicionālās Jāņu izdarības!
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto