– Vai jūsu dzimtu ir skārušas 1941. un 1949. gada represijas, un vai jūs piedalīsities 14. jūnija atceres pasākumos? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Madonietis Jānis: – Tās ir skārušas gandrīz katru latvieti. Ja no ģimenes neviens netika izsūtīts, tad tālākos rados jau – noteikti, un to nevar aizmirst. 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju no mūsu dzimtas nevienam nebija jādodas, bet uzreiz pēc kara represijas piedzīvoja vectēvs, ko paņēma no Kurzemes katla.
Jānis Sniedziņš no Sarkaņiem: – Mums tās secen nav gājušas, uz Sibīriju 1949. gada 25. martā tika izsūtīti daudzi radi. Es tad vēl biju mazs, neko daudz neatceros, bet vecmamma stāstīja, ka tas bija kaut kas briesmīgs – tur nav ne ko pielikt, ne atņemt. Liela daļa atgriezās, daļa no viņiem jau atdusas dzimtās zemes smiltainē, bet ne visiem tas bija lemts. Daļa nomira ceļā uz Sibīriju, daļa – svešumā.
Jānis Zeps no Murmastienes: – Redzat, te ir mana politiski represētā apliecība. 1945. gadā nošāva tēvu, bet mūs izveda 1949. gadā. Atceros, kā mūs ar ragavām veda projām. Tad man bija pieci, brālim – divarpus gadu. Šad tad, ja neesmu laukos, piedalos arī atceres pasākumos. Kad atgriezāmies Latvijā, pabeidzu skolu Jaungulbenē, 16 gadu nostrādāju 6. CBR, pelnīju labi, bet pēc tam strādāju sovhozā „Varakļāni." Trīs gadus nodienēju armijā – mani tur cienīja. Arī tagad armijā vajadzētu iesaukt visus jauniešus, tas viņiem nāktu tikai par labu.
Nadīna no Bērzaunes: – Mūsu dzimtu, cik man zināms, tas nav skāris. Es mācos 8. klasē, mums stāsta par šiem notikumiem, bet plašāk par tiem mēs vēl mācīsimies.
Valdis Driķis no Kraukļiem: – Uz Sibīriju es netiku izsūtīts, bet 1949. gadā uz turieni tika aizvesta tēvamāsa kopā ar diviem maziem bērniem. Visi atgriezās Latvijā; viņa jau atdusas zemes klēpī, bet bērni dzīvo Rīgā un regulāri piedalās politiski represēto salidojumā Ikšķilē. Savukārt es katru gadu 14. jūnijā un 25. martā pie mājas pusmastā izlieku karogu ar sēru lenti un pieminu to dienu traģiskos notikumus.
Aptauju veica
ŽEŅA KOZLOVA