Aicināts uz interviju "Starā", Sarkaņu pamatskolas mājturības skolotājs DIDZIS AKMENTIŅŠ to neatsaka, taču uzsver: – Esmu vienkāršs cilvēks, ar pozitīvu ievirzi visās lietās un problēmās, bez asām "kantītēm". Varētu pat teikt – tāds pelēks.
Taču tam nepiekritīs neviens, kas Didzi Akmentiņu pazīst gan kā skolotāju, gan vietējā pašdarbības teātra aktieri, gan citās izpausmēs saskarsmē ar līdzcilvēkiem un laika ratu. Teiktu tā – no pelēcības ne vēsts, tik daudzkrāsaini viņš staro attieksmē pret dzīvi, un gluži vienkārši ir patīkami būt šī cilvēka sabiedrībā.
– Kādas izjūtas ir šobrīd, valstij atkal tik sarežģītajā laikā, atceroties Tautas frontes aktivitātes, barikāžu dienas? Vai tās ir salīdzināmas ar tā dēvēto lietussargu revolūciju, piketiem un streikiem šoruden?
– Toreiz notika cīņa par gaišiem ideāliem, sauklis – kaut vai pastalās iesim uz gaišo nākotni – varbūt bija panaivs, toties – no sirds. Jāatzīst, ka nu gan esam no viena grāvja iebraukuši otrā… Bet jābūt cerībai, jo strādāt skolā bez cerības nevar – bērniem jāsniedz gaišums. Skolā jāstrādā optimistam, kas tiek pāri daudzām negācijām. Galvenais trūkums mūsu jaunajai paaudzei – pacietības un rūpīguma trūkums, bet nekur nav maizes bez garozas. Diemžēl skolotājs sava darba augļus redz un var novērtēt tikai pēc gadiem, bet viņā ir tas pacietīgums un sīkstums.
– Vai pats esat mainījies kopš Atmodas laika?
– Toreiz, kad mēs no Sarkaņiem devāmies uz Rīgu nosargāt savu atdzimušo Latvijas valsti, vēl bija kolhozu laiks, "Sarkanajā starā" strādāju par galveno mākslinieku noformētāju, bet tad jau nāca Atmodas laiks ar lūzumu visās lietās, arī štatu samazināšana. Nācās meklēt citus ceļus dzīvē, pārkvalificēties, meklēt citu arodu, citas personības izpausmes, un tā nu esmu nonācis skolā, kaut tas nav bijis mans dzīves sapnis. Un daudziem vajadzēja mācīties, tajā skaitā arī man. Nācās iegūt mājturības un tehnoloģiju skolotāja izglītību Rēzeknes pedagoģiskajā augstskolā piecos gados neklātienē. Bija jauki – studenta gadi katra cilvēka dzīvē ir kaut kas īpašs jebkurā vecumā. Daudz dod arī kvalifikācijas kursi un citas mācīšanās iespējas, jo jau 12 gadu esmu skolas arodorganizācijas priekšsēdētājs. Papildus vēl darbojos skolas bibliotēkā. Bet mājturības priekšmetā ietilpst interneta izmantošanas iespējas, mana tiešā specialitāte, ko jaunībā apguvu Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā, ir vizuālā māksla, tieši zīmēšana, kur programma ir jau mākslas skolas prasību līmenī. Te var atraisīt talantus, taču tie nav tik bieži sastopami. Daudz svarīgāk ir iedot šo zināšanu pamatu, kas vajadzīgs jebkuram kulturālam cilvēkam jebkurā jomā. Mājturība vairs nav tikai koka vai metāla apstrāde, mūsdienās tā nozīmē arī apģērba kultūru, uztura mācību, mājokļa iekārtošanu, sadzīves tehnikas lietošanas problēmas u. c. Lieku lietā arī savas profesionālās zināšanas – nepieciešama rasēšana, dekoratīvie koka darbi, piemēram, grebšana, virpošana, jāmāk zīmēt skices un veidot kompozīcijas. Īstenībā tāda krasa pagrieziena profesionālajā ziņā nav bijis, tā ir tikai pilnveidošanās. Mans klusais mērķis gan kādreiz bija keramika, bet tas nepiepildījās.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 10.11.2007.
Autore: ASTRA ZAGORSKA
AGRA VECKALNIŅA foto