Maijs ir viens no tiem mēnešiem, kad, līdzīgi kā novembrī, vairāk aizdomājamies par savas valsts – Latvijas – neatkarību, brīvības cīņām, to, cik liela nozīme valstiskās neatkarības nosargāšanā ir Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.
Pulkvežleitnants IVO MŪRMANIS ir viens no tiem, kas savu dienestu Latvijas armijā sāka gandrīz no paša tās veidošanās sākuma. Sazinājāmies ar Ivo Mūrmani un lūdzām viņu atbildēt uz dažiem jautājumiem. Šajā laikraksta numurā publicējam saņemtās atbildes.
– Vispirms, lūdzu, pastāstiet par sevi, kāpēc izvēlējāties savu dzīvi saistīt ar armiju?
– Bērnībā mani, kā jau lielāko daļu zēnu, kara lietas interesēja. Mēs ar kaimiņu puikām gan vienkārši spēlējām „kariņu", gan arī nedaudz vairāk pievērsāmies militārām spēlēm. Kopā ar dažiem domubiedriem būvējām armijas no plastilīna un tad savā starpā karojām. Tās tad var nosacīti uzskatīt par manām pirmajām militārajām operācijām. Bet, ja nopietni, nekā īpaši atšķirīga, kas varētu rosināt izvēlēties militāro jomu, manā bērnībā nebija. Arī nekādu militāro tradīciju mūsu ģimenē nebija, ja neskaita to, ka viens no maniem vectēviem karoja Otrajā pasaules karā un gāja bojā pie Maskavas Sarkanās armijas rindās. Tā ka es sevi varu uzskatīt par pirmo profesionālo karavīru mūsu dzimtā. Drīzāk gan jāsaka, ka savu lomu nospēlēja tābrīža vēsturiskā situācija Latvijā un mans patriotiskais noskaņojums. Sava loma varbūt bija arī manam raksturam, jo militārā disciplīna ne katram ir pieņemama un ne katrs ar to var ikdienā sadzīvot.
Noteikti savs devums manai militārajai izaugsmei ir nācis no Ļaudonas vidusskolas.
– Kāds atmiņā ir palicis skolas laiks?
– Īpaši gribu pieminēt sporta skolotāju Ēriku Barkovski. Mācoties 4. vai 5. klasē, kopā ar citiem skolasbiedriem sāku trenēties šaušanā ar pneimatisko ieroci. Sākumā šaušana man, tāpat kā lielākajai daļai bērnu, bija tikai neliela aizraušanās. Sanāca tā, ka tieši manas klases zēni un meitenes bija tie neatlaidīgākie. Pateicoties tikai Ē. Barkovska uzstājībai un spējai motivēt, šaušana mums kļuva par otro ikdienas nodarbi skolā. Regulārie, neatlaidīgie treniņi drīz deva augļus. Madonas rajona šaušanas sacensībās izrādījās, ka visā rajonā mums konkurentu nav. Mēs izcīnījām visas medaļas gan zēnu, gan meiteņu konkurencē. Pēc tam jau pārstāvējām Madonas rajonu republikas līmeņa sacensībās, kur arī sasniedzām ļoti labus rezultātus. Domāju, ka tieši Ēriks Barkovskis man sniedza pārliecību, ka ar lielu un neatlaidīgu darbu var sasniegt ļoti daudz.
– Kā veidojās tālākais jūsu dzīves ceļš?
– 1990. gadā es absolvēju Priekuļu lauksaimniecība tehnikumu un sāku strādāt valsts saimniecībā „Ļaudona" par iecirkņa mehāniķi. Tajā laikā vēl turpinājās jauniešu iesaukšana Padomju armijā. Es jau biju kara komisariāta uzskaitē, bet uz toreizējā nacionālā pacēluma fona man galīgi nebija vēlēšanās dienēt Padomju armijā. Arī laikā, kad risinājās 1991. gada janvāra notikumi Viļņā un Rīgā, es dažādi centos izvairīties no iesaukšanas armijā. Kad uzzināju, ka brīvprātīgie var pieteikties uz barikādēm Rīgā, ne mirkli neradās šaubas, kas man tajā brīdī ir jādara. Nekavējoties pieteicos braucienam uz Rīgu un kopā ar citiem ļaudoniešiem un sāvēniešiem aizsargāju Vecmīlgrāvja tiltu. Tagad ikdienā pāri Vecmīlgrāvja tiltam man sanāk braukt ļoti bieži, un tur esošais krusts nošautā Roberta Mūrnieka piemiņai atgādina tā laika notikumus.
Mūsu uzvaras atslēga tajā laikā bija tieši tas, ka mums nebija ieroču. Omonieši to vien gaidīja, lai kāds sāk pielietot ieročus. Atceros dažus barikāžu dalībnieku spriedelējumus, ka jābrauc uz mājām vilkt no pažobeles ārā šaujamos. Ja tas tiktu izdarīts, tā būtu vislielākā kļūda un lītu daudz vairāk asiņu.
Ar laiku, strādājot saimniecībā „Ļaudona", sapratu, ka man tur nav perspektīvas. Saimniecība vēl ne tuvu negrasījās izjukt, kad es jau kalu plānus, ko darīt tālāk. Bija pat doma braukt strādāt uz Ameriku. Tad 1991. gada vasaras beigās no kaimiņa uzzināju, ka tiek aicināti brīvprātīgie nupat izveidotajam Latvijas Republikas Robežsardzes departamentam. Uzreiz sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Abi ar kaimiņu aizbraucām uz Madonu pieteikties atlasei. Sanāca tā, ka atlases komisija mani paņēma dienestā, bet kaimiņu ne. 1991. gada 19. novembrī es uzsāku dienestu Robežsardzes mācību centrā Mālpilī. Vecāki šo soli ne pārāk atbalstīja, jo laikam cerēja, ka palikšu Ļaudonā un palīdzēšu viņiem piemājas saimniecībā. Bet, par laimi, arī nekādus šķēršļus manai izvēlei viņi nelika. Atceros, kā daži tā laika kolēģi mani mēģināja atrunāt – tur būšot daudz grūtību un nekādas perspektīvas, kur gan es dzīvošot utt. Par sava lēmuma pareizumu es varēju pārliecināties jau pavisam drīz, kad v/s „Ļaudona" izjuka un daudzi manis atrunātāji paši palika bez darba.
– Kā veidojās jūsu militārā karjera?
– Dienestu Latvijas armijā sāku gandrīz no paša tās veidošanās sākuma. Pašā sākumā mums nebija pat formas tērpu. Apmācībās piedalījāmies savās personīgajās drēbēs. Pēc dažām nedēļām saņēmām pirmos formas tērpus, vēl nedaudz vēlāk – arī ieročus, un tad jau mēs izskatījāmies pēc bruņotajiem spēkiem. Dzīvojām Mālpils tehnikuma kopmītnē un apmācībām izmantojām tehnikuma mācību klases un sporta bāzi. Visus mūs vienoja entuziasms un augsta motivācija. Mana militārā karjera gāja uz augšu diezgan strauji. Pabeidzot pamatapmācību, apmēram pēc mēneša, kad jau biju devis zvērestu, es tiku iecelts par vada seržantu un sāku apmācīt nākamo iesaukumu. Drīz saņēmu pirmo instruktora dienesta pakāpi „kaprālis". Laikam jau ar savu attieksmi un rakstura īpašībām es biju ļoti piemērots dienestam. 1992. gada pavasarī tika veidota Nacionālā aizsardzības akadēmija uz Mālpils robežsargu mācību centra bāzes. Radās iespēja pieteikties pirmajam sešu mēnešu virsnieku un virsniekvietnieku kursam, ko es ar izcilību absolvēju tā paša gada oktobrī un saņēmu pirmo virsnieka dienesta pakāpi – leitnants. Tālāk dienests turpinājās Lilastē. Sanāca tā, ka par robežsargu tā arī nekļuvu, jo turpināju dienestu Aizsardzības spēkos, kas vēlāk, apvienojoties ar Zemessardzi, kļuva par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Līdz 1994. gada janvārim turpināju dienestu Aizsardzības spēku mācību centrā Lilastē vada komandiera amatā. Pēc tam tiku nosūtīts mācīties uz Vāciju. Pēc pusotra gada atgriežoties Latvijā, dienēju Ādažos, kur atkal turpināju mācīties, šoreiz jau pie Britu Karaliskajiem jūras kājniekiem. 1995. gada decembrī uzsāku dienestu Baltijas miera uzturēšanas spēku bataljonā BALTBAT. Vienlaicīgi pašmācības ceļā uzsāku mācīties angļu valodu, jo, dienot BALTBAT, bez tās nevar.
– Pastāstiet par savu dalību starptautiskajās miera uzturēšanas misijās!
– 1997. gadā piedalījos savā pirmajā misijā Bosnijā un Hercegovinā NATO spēku sastāvā SFOR kopā ar Zviedru bataljonu netālu no Tuzlas pilsētas. Pēc atgriešanās no misijas turpināju dienestu BALTBAT štābā. 1999. gadā sekoja otra SFOR misija Bosnijā, šoreiz Dāņu bataljona sastāvā pie Dobojas pilsētas. Pēc atgriešanās no misijas turpināju dienestu dažādās NBS vienībās. Paralēli dienestam absolvēju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Psiholoģijas fakultāti. 2009. gadā tiku nosūtīts uz ASV mācīties Komandējošā sastāva un ģenerālštāba koledžā.
Pašlaik, kopš šā gada aprīļa, esmu iecelts Nodrošinājuma pavēlniecības komandiera amatā. 2011. gada sākumā man tika piešķirta pulkvežleitnanta pakāpe. Viss gads pagāja, gatavojoties misijai un pavadot sešus mēnešus savā trešajā starptautiskajā operācijā – Afganistānā ISAF. Misijā biju Farjabas Provinces atjaunošanas vienības komandiera vietnieks.
– Kas profesionāla karavīra ikdienā ir visgrūtākais?
– Grūtības ir pastāvīgs karavīra pavadonis. Ar laiku pie grūtībām pierod, un tad tās jau liekas kā normāla dzīves sastāvdaļa. Profesionālam karavīram ik pēc dažiem gadiem notiek rotācija – ir jāmaina dienesta vieta. Tas ir saistīts ar adaptēšanos jaunā vidē un visām no tā izrietošajām sekām. Īpašs stāsts ir par gatavošanos misijām. Tad notiek ļoti intensīvas apmācības gan Latvijā, gan ārzemēs. Ļoti ilgi sanāk būt prom no mājām, no ģimenes. Ne velti mēdz teikt, ka dienestā ir ne tikai virsnieks, bet arī viņa ģimene.
Gatavošanās manai pēdējai misijai Afganistānā bija īsts pārbaudījums gan manām līdz tam iegūtajām militārajām zināšanām, gan pieredzei. Manā pakļautībā bija 170 karavīru, un viens no maniem galvenajiem uzdevumiem bija nodrošināt, lai visi sveiki un veseli atgrieztos mājās. Visi ļoti labi saprata, ka misijas laikā var notikt jebkas un varam paļauties tikai paši uz sevi un savu profesionalitāti. Ļoti svarīgi ir sagatavoties misijai arī psiholoģiski. Lai līdz šādai gatavībai nonāktu vienkāršs kareivis, viņam ir jāpavada daudzi mēneši gan mācībās poligonā, gan dažādos specifiskos treniņos. Komandieriem tam ir vajadzīgi gadi, jo komandieris jau neatbild tikai par sevi, bet arī par tiem karavīriem, kam viņš dod pavēles un ko sūta uzdevumos.
– Ko jūs ieteiktu tiem jauniešiem, kas savu nākotni vēlas saistīt ar dienestu Latvijas NBS?
– Tiem, kas vēlas saistīt savu dzīvi ar dienestu, es ieteiktu par to sākt domāt jau pamatskolas gados. Pirmkārt, ir sevi jādisciplinē ikdienā. Ejot uz skolu, pildot mājasdarbus, sportojot, ir jāpieradina sevi pie noteiktas kārtības – arī tad, kad to negribas. Tas arī ir visgrūtāk izpildāmais mājasdarbs jauniešiem. Nedrīkst darīt nekādas krimināla rakstura muļķības, jo, ja nonāksi policijas datu bāzē, tad vēlāk par dienestu vari aizmirst. Ir jārūpējas arī par veselību, jo ar veselības problēmām dienestā netikt. Gatavojoties dienestam, nav tik svarīgi, kādu sporta veidu esi izvēlējies. Tie var būt cīņas sporta veidi, vieglatlētika vai jebkurš vispārēji fiziski attīstošs sporta veids. Galvenais ir regulāri sportot. Visbeidzot – mērķtiecība, kā jau jebkurā jomā. Ja esi kaut ko nolēmis, tad metodiski, soli pa solim vajag tuvoties šim mērķim. Lai ko tu darītu, dari to ar pilnu atdevi un pēc labākās sirdsapziņas. Tieši tādus padomus es dodu savam vecākajam dēlam Helmutam, kas arī ir stingri izlēmis savu dzīvi saistīt ar dienestu. Obligāta ir vismaz vidējā izglītība, un noteikti jāmācās angļu valoda. Tiem pusaudžiem, kas nākotnē vēlas dienēt, es noteikti ieteiktu iesaistīties Jaunsardzē. Tur ir iespēja iegūt militārās pamatzināšanas un arī jau laikus saprast, vai dienests ir jūsu patiesais aicinājums.
Gribu uzsvērt, ka dienests Nacionālajos bruņotajos spēkos ir ļoti interesants un tā ir lieliska iespēja redzēt pasauli. Virsniekiem ir ļoti daudz jāmācās, jāizglītojas ne tikai militārajā jomā. Tā faktiski ir izglītošanās un sevis pilnveidošana visas dzīves garumā.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
Foto no personiskā arhīva