Uz bioloģisko lauksaimnieku semināru Madonā bija uzaicināts Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) valdes priekšsēdētājs GUSTAVS NORKĀRKLIS. Viņš vada asociāciju trīs gadus, šogad martā atkārtoti ievēlēts par valdes priekšsēdētāju. Gustavs ir pārliecināts "zaļais". Kad saietos dzird runas, ka Latvijā bioloģiskā lauksaimniecība nav vajadzīga, viņš gatavs lekt kājās un protestēt, pārliecināt par pretējo. Neesam taču vienas dienas saimnieki, vide ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm.
Izmantojot iespēju tikties Madonā, aicināju Gustavu Norkārkli uz interviju.
– Iepazīstoties pastāsti par savu saimniekošanas praksi un pieredzi!
– Saimniekoju Vārkavas novada Rožkalnu pagasta zemnieku saimniecībā "Salenieki". Tā ir simtprocentīgi bioloģiskā saimniecība, kas izmanto 120 hektāru zemes. Nodarbošanās ir ļoti dažāda – sākot no liellopu turēšanas līdz cietes kartupeļu, dārzeņu audzēšanai. Manuprāt, bioloģiskajā lauksaimniecībā ir jāvirzās uz daudznozaru saimniekošanu, kas ir labākais variants. Strādājot bioloģiski, uzskatu, ka zemīte ir pamazām atveseļota, un ir viens labs rādītājs, kas liecina par vides tīrību – upītē dzīvo vēži. Savā saimniecībā esmu īstenojis divus projektus, trešais vēl ir vērtēšanā. Sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru iesaistos arī projektos, kas piedāvā darbu cilvēkiem, kuri to meklē.
– Vai profesija ir saistīta ar lauksaimniecību?
– Esmu sporta pedagogs, beidzis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Sportiskais gars laukos tikai palīdz, un uz visiem procesiem raugos no trenera viedokļa – kā pamazām, soli pa solim strādāt ar sevi, lai panāktu attīstību. Lauksaimniecības izglītības man nav, bet ir praktiskā darba pieredze, jo kopš bērnības esmu strādājis lauksaimniecībā. Pirms kļuvu par asociācijas vadītāju, visu laiku biju saistīts gan ar sportu, gan savu saimniecību. Sports man ir dzīves aicinājums, un tur jūtos vislabāk. Augstskolu pabeidzu 2003. gadā, bet saimniecību, kas ir no 90. gadiem, pārņēmu no saviem vecākiem. Zemi kopjam paaudzēs – vispirms saimniekoja vectēvs, tad – tēvs un mamma, tagad – es kopā ar mammu.
– Tātad esi izskolojies un atgriezies dzimtajā pagastā.
– Atgriešanās ir notikusi, Rīgā neesmu palicis, bet visa kopējā situācija laukos un valstī nav iedvesmojoša, lai tur paliktu. Strādājot laukos, varu sevi nodrošināt, bet ir pesimisms, ka attīstība nenotiek tā, kā vēlētos. Ienākusi prātā arī doma braukt uz ārzemēm, un ne jau tā naudas pelnīšana būtu svarīgākais. Laukos pietrūkst motivācijas, sociālās vides, jo apkārt maz jaunu lauksaimnieku, maz jauniešu. Kaut vai par ceļiem runājot, kas ir svarīgi, lai pārvietotos, – daudzviet tie ir bēdīgā stāvoklī. Man līdz Rīgai jāmēro 200 km, bet nav problēmu, ja ir labs ceļš.
– Ko nozīmē būt gan saimniekam, gan vienlaikus – asociācijas vadītājam, lai aizstāvētu bioloģisko lauksaimnieku kopīgās intereses?
– Tas prasa daudz laika. Es jau smejos, ka trīs gadus esmu pavadījis vairāk laika Zemkopības ministrijā nekā savā saimniecībā. Protams, pavasarī un vasarā vairāk ir jāstrādā savā saimniecībā. Taču ir jāseko līdzi visiem procesiem, kas notiek, citādi var kaut ko būtisku pazaudēt. Līdz šim man ir laimējies atrasties īstajā laikā un vietā, kad izšķiras kāds lēmums, kas skar bioloģisko lauksaimniecību. Esmu dzirdējis, ka daudzi zemnieki vēlas, lai kāds visu izcīna viņu vietā, bet pašiem biedrībā neesot vajadzības stāties. Tā nu gluži nav – ja biedrībā ir vairāk biedru, ar to arī rēķinās. Latvijā ir ap 50 dažādu organizāciju, bet tās, kam ir vārds, ir kādas sešas, un mēs esam tajā pulciņā. Nākotnē svarīga cīņa notiks ap aploksni, ko iedos Latvijai, kas ir jāsadala tiešmaksājumiem, agrovides un bioloģiskajiem maksājumiem. Citas organizācijas saka, ka mums ir jāsamazina nauda, citas – ka vispār bioloģisko lauksaimniecību Latvijā nevajag, tāpēc mums ir jābūt spēcīgiem un savas intereses jāaizstāv. Ja nebūtu Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas, mūs būtu viegli pabīdīt maliņā. Ir izdevies panākt to, lai ar bioloģiskajiem lauksaimniekiem rēķinās – šogad mums nav atbalsta samazinājuma, kas būtu tikai loģiski, jo šogad par 10% palielinājās pieteiktās bioloģiskās platības (tendence – saimniecību kopējais skaits samazinās, bet platības – palielinās). Panācām, ka naudas lietas tika atrisinātas, un nekas nebija jāsamazina.
– Lai saņemtu atbalstu, bioloģiskajiem lauksaimniekiem tagad prasa produkciju un lai būtu arī ienākumi. Vai tas daudzus neatsijā?
– Sākumā, kad šo prasību – ieņēmumus no saimniecības – ieviesa, daudzas saimniecības atteicās, bet prasības tomēr nav tik bargas. Saimniecībām ir jādomā, kā ražot kvalitatīvu produkciju, kā iet uz tirgu un to realizēt. Protams, vecākiem cilvēkiem to ir grūtāk izpildīt, īpaši, ja trūkst resursu, bet tas nav neiespējami. Domāju, ka nākotnē šo sistēmu varētu mainīt, lai tā būtu pieņemama visiem bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Tie, kas ražo, saņemtu lielāku atbalstu, tiem, kas ievēro bioloģiskās lauksaimniecības principus, saudzē vidi, varētu būt citādāks maksājums.
– Vai ieguldītais darbs, ražojot ekoloģiski tīru pārtiku, atmaksājas, un ko palīdz asociācija?
– Latvijā ir mazs tirgus, un tā produkcija, ko piedāvā bioloģiskā lauksaimniecība, patlaban lielākoties ir vajadzīga eksportam. Latvijas zaļajā tirgū pieprasījums ir mazs cilvēku pirktspējas dēļ. Lielākā problēma ir ar bioloģisko saimniecību piegādātā piena pārstrādi. Tagad gan ražošanā ir atsevišķi ekoloģiskie produkti, bet bieži vien piens nonāk "kopējā katlā". Asociācija realizācijā maz ko var ietekmēt, tirgus ir jāmeklē pašiem. Neesam komercorganizācija, bet tādi kā vidutāji. Nevaram piespiest piena pārstrādes uzņēmumu pārstrādāt bioloģisko pienu – tas nav mūsu spēkos. Caur mums notiek kontaktinformācijas apmaiņa ar pārstrādātājiem. Patlaban viens Kanādas uzņēmējs interesējās par dārzeņu pārstrādi, mēs palīdzējām veidot sakarus ar bioloģiskajiem dārzeņu audzētājiem. Arī Somijas firma meklēja Latvijā bioloģiskos graudu audzētājus, jo viņiem ir liela interese. Būs tikšanās ar Latvijas-Somijas kopuzņēmumu par bioloģiskās lopbarības ražošanu. Arī kosmētikas firma "Madara" interesējas par izejvielu iepirkšanu no bioloģiskajiem zemniekiem. Bioloģiskais tirgus attīstās, un lauksaimniekiem, kas strādā, paveras iespējas. Pagaidām bioloģisko saimniecību labumus pašu mājās neizdodas novērtēt naudas izteiksmē, veselības ziņā – gan.
– Tantiņas, kas sēž tirgū, arī piedāvā bioloģisko produkciju?
– Pastāv uzskats, ka viss, kas Latvijā audzis, ir bioloģisks. Taču tas ir mīts, jo lauksaimniecība arī Latvijā ir ļoti intensificējusies un modernizējusies. Neviens nevar garantēt, kādā kvalitātē produkciju izaudzē, kamēr nav veiktas analīzes. Bioloģiskajām saimniecībām notiek sertifikācija, inspektori skatās, kā mēs saudzējam vidi, ko lietojam, lai izaudzētu produkciju. Ja tā padomā, cik gan daudz minerālmēslu ir izkaisīts Latvijā pa visiem gadiem, arī tagad – cik daudz ķīmijas ieved un uzsēj laukiem. Par produkcijas kvalitāti var diskutēt, un, protams, veikalu plauktos var atrast arī labus nebioloģiski audzētus produktus.
– Kādas nostādnes esi dzirdējis, piedaloties sanāksmēs Briselē, arī citur?
– Latvijā uzmanību vēršam uz ekonomiku, konkurētspēju, gribam lielākus maksājumus. Eiropas Komisijas uzsvars ir uz klimata pārmaiņām un ilgtspējīgu lauksaimniecību, nākamajā plānošanas periodā tiek piedāvāta "zaļā komponente", uz ko ministrija raugās skeptiski. Taču nospraustajos virzienos pazudis ir cilvēks – kam tad tas viss ir domāts. Ir govju, vistu, suņu, kaķu labturība, bet kaut kur pazudusi cilvēka labklājība. Cilvēka labturībai ir jābūt ilgtspējīgai – veselīgas pārtikas ražošana, un mums ir jāņem vērā vides kritēriji. Daudzi saka, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē, un mēs vēl desmit gadu varam teikt, ka mums nevajag nekādus ierobežojumus. Tas ir liels trumpis, ka mūsu valsts ir zaļa valsts, bet mēs Latviju varam padarīt vēl zaļāku, vēl ilgtspējīgāku. Latvijā prasa palielināt ražošanas jaudas, saimniekot intensīvāk, bet pēc gadiem desmit varam arī attapties, ka esam aizgājuši ne tur, kur vajag.
– Vai Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijā ir arī Madonas novada saimniecību īpašnieki?
– Ir, bet maz, ja salīdzina ar citiem novadiem. No Madonas novada LBLA ir aktīvas dažas saimniecības, tā ka būtu vēlams nostiprināt arī šejienes bioloģisko lauksaimnieku apvienību. Ja kāds vēlas uzzināt sīkāk par asociāciju, var griezties Madonas konsultāciju birojā.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto