Pēc divām dienām, 4. maijā, Latvijā atkal plīvos sarkanbaltsarkanie karogi. Cilvēki atcerēsies laiku, kad tika izcīnīta Latvijas brīvība un pieņemts vēsturiskais lēmums. Tam, ka tas bija skaists, ļoti interesants, emocionāli piesātināts, neaizmirstams laiks, piekrīt arī kalsnavietis LEONS VARSLAVĀNS, viens no aktīvākajiem tautfrontiešiem Kalsnavā, ar ko tikāmies svētku priekšvakarā, tikpat saulainā pēcpusdienā, kā toreiz pirms 22 gadiem, kad 138 deputāti nobalsoja par LR Neatkarības deklarāciju.
– 4. maijs ir ļoti svarīga diena Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Tie, manā skatījumā, ir tikpat nozīmīgi svētki kā 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Atceros, kā uz pirmo sēdi sanāca jaunievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome, kā visi sekoja notikumu attīstībai: skatījās televizoru, nēsāja līdzi radioaparātus un klausījās jaunākās ziņas, – uzsver Leons Varslavāns. – Galvenais jautājums, kas nodarbināja ļaužu prātus, bija – pieņems vai noraidīs LR Neatkarības deklarāciju, pietiks vai nepietiks deputātu balsu.
Emocionālais pacēlums bija milzīgs. Un ļoti liela bija arī ticība. Latvijas Tautas frontes aktīvisti visā Latvijā bija tie, kas aktīvi piedalījās AP vēlēšanu organizēšanā. Atmodas laikā Kalsnavā tika nodibinātas vairākas spēcīgas LTF grupas, tās darbojās katrā iestādē un uzņēmumā.
Aicinājām visus balsot par tiem deputātu kandidātiem, par kuriem bijām pārliecināti, ka viņi nobalsos par Latvijas neatkarību. Kad tika paziņoti vēlēšanu rezultāti, sapratām, ka ir ievēlēts mūsējo vairākums. Tika sasniegts gandrīz vai neticams rezultāts. 1990. gada 18. marta vēlēšanās jau piedalījās visi Latvijas iedzīvotāji un bija iespējams balsot arī par Interfrontes kandidātiem. Neraugoties uz to, AP tika ievēlētas divas trešdaļas LTF atbalstīto deputātu, tieši tik, cik bija nepieciešams vēsturiskajam balsojumam.
Mana paaudze ir pieredzējusi pirmos Ulmaņlaikus, pārdzīvojusi karu un izdzīvojusi līdz otrajiem Ulmaņlaikiem. Esam stāvējuši „Baltijas ceļā", uz barikādēm Rīgā, kūruši ugunskurus un aktīvi piedalījušies LTF kongresos, citās akcijās un manifestācijās.
– Kopš šiem neaizmirstamajiem notikumiem ir pagājuši 22 gadi. Kādas izjūtas, atceroties šo laiku, ir šodien?
– Tagad daļa atzīst, ka kļuvis ir grūtāk, jācīnās par izdzīvošanu, diskutē, vai tas bija tā vērts. Es uzskatu, ka bija vērts. Tagad cilvēks var pats izpausties, daudz atkarīgs no pašu iniciatīvas. Nav tā, kā bija kādreiz, –
ko lika, tas bija jādara. Ne brīvi izteikties varēja, ne ar kādu par to diskutēt. Jā, netrūkst skeptiķu, kas saka, ka viss ir slikti, pārāk daudz ir nabagu un pārāk maz bagāto. Un arī vidusslānis pēc vairāk nekā 20 gadiem vēl tikai knapi dveš. Viss ticis prihvatizēts, kaut gan es savā prātā domāju, ka tas notika agrāk, tad, kad sociālisms piedzīvoja krahu un pie varas nāca M. Gorbačovs, kas aicināja rūpnīcās veidot kooperatīvus. Tad arī sākās īstā prihvatizācija.
– Vai tomēr nebija iespējams cits ceļš, kas saglabātu darbavietas?
– Raugoties no laika distances, ir iespējams būt gudrākiem un secināt, ko varbūt vajadzēja darīt citādi, bet jāņem vērā, ka tā laika rūpniecība bija cieši saistīta ar Krieviju.
Jā, mums palika samērā labi attīstīta lauksaimniecība, bet arī tā izputēja. Toreiz jau daudzi bija pārliecināti, ka iespējami ātri jāatbrīvojas no sociālisma mantojuma. Jo ātrāk likvidēs kolhozus un padomju saimniecības, jo būs labāk. Daudzi ticēja, ka, individuāli saimniekojot, labklājību sasniegs ātrāk un varēs dzīvot kā Eiropā. Taču it kā vajadzēja saprast arī to, ka, tehnikai jau kooperatīvu laikos pārejot privātajās rokās, vēlāk lielai daļai nebūs, ar ko apstrādāt zemi. Gudrāk rīkojās tie, kas saglabāja kopsaimniecības, kā, piemēram, agrofirma „Tērvete", kas tolaik bija ļoti spēcīga saimniecība un plaukst joprojām.
Atceros, kā, braucot uz LTF sanāksmēm, ar tautfrontiešiem Siliņu, Vucānu un citiem spriedām, ko darīsim kapitālismā. Bijām vienisprātis, ka tie, kas, uzsākot ražošanu un iesaistoties uzņēmējdarbībā, spēja sevi parādīt Gorbačova „perestroikas" laikā, nepazudīs un izdzīvos.
Arī mūsu ģimene saprata, ka viegli nebūs, īpaši sākumā, pārejot uz pavisam citu saimniekošanas modeli, tāpēc audzējām trušus, turējām vistas, izveidojām, var teikt, naturālo saimniecību un tā divus trīs gadus arī dzīvojām.
Tad pievērsāmies augļu koku audzēšanai, savas iestrādes un neliela pieredze man jau bija, taču arī mums tas bija visai sarežģīts process. Koku stādus taču nevar vienā gadā izaudzēt. Laiks paiet, kamēr tiek pie realizācijas, turklāt iedzīvotājiem bija ļoti zema pirktspēja.
Jā, daudzi saka, ka valdība nepatīk, bet tā jau ir tāda, kādi esam paši. Kur lai ņemam citus, labākus, ja daudzi politikā nemaz nevēlas iesaistīties? No ārzemēm taču nevienu izrakstīt nevaram.
– Ja nu vienīgi varam mainīt vēlēšanu sistēmu un deputātus, kā agrāk, ievēlēt no konkrēta vēlēšanu apgabala.
– Manuprāt, ar to maz būs līdzēts, tam nav izšķirīgas nozīmes. Drīzāk nelaime ir citur. Mums jau to īsto kapitālistu ir ļoti maz, tāpat vidusslāņa. Vislielākais īpatsvars ir darba ņēmējiem, bet parlamentā viņus nav, kas īsti pārstāv. Par sociāldemokrātiem tauta nebalso. Uz sociāldemokrātisko ideju pusi nedaudz sliecas Nacionālā apvienība, bet arī ne tik izteikti. Arī krievu partiju flangā, „Saskaņas centru" ieskaitot, nav tādas partijas, kas stingri iestātos par darba ņēmēju interesēm.
Arī mažoritārās sistēmas ieviešana šai ziņā neko būtiski nemainīs. Vēlēšanās jau pamatā piedalīsies tie paši cilvēki, kas tagad kandidē partiju sarakstos. Svarīgāk vēlētājiem būtu balsot par kādu partiju un tās ideoloģiju, nevis tikai par spēcīgām personībām.
– Tātad jūs šajos gados optimismu neesat zaudējis. Katrā ziņā prieks sastapt optimistisku cilvēku arī 22 gadus pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.
– Es domāju, ka dzīvot var, tikai katram pašam kaut kas ir arī jādara. Piekrītu, ka maz ir uzņēmēju. Pie tā gan, iespējams, ir vainojama valdība, bet krīzes laikā nebija citas iespējas, kā palielināt nodokļus. Tagad, kad it kā sākam atžirgt, varbūt nodokļus sāks samazināt. Vismaz tādas cerības vieš finanšu ministra A. Vilka pēdējie paziņojumi. Tādā gadījumā ražotāji varēs nedaudz uzelpot.
Uzņēmējdarbības celmlaužiem bija vieglāk. Tad nebija tādu prasību, noteikumu un visādu direktīvu, pie kā stingri vajadzētu turēties. Arī mēs sākām no nekā. Sieva Herta "Rāvijās" atguva īpašumā zemi, nodibinājām savu saimniecību faktiski bez naudas – vien bija 10 latu, ar ko atvērt kontu bankā… Taču pamazām attīstījām ražošanu, audzējām augļukoku stādus un pārdevām. Grūti pat iedomāties, ja tagad visu vajadzētu sākt no jauna.
Tiesa, arī mums divreiz vajadzēja sākt no jauna. Otrreiz tas notika, kad visu pavasara stādu realizācijas naudu noguldījām un pazaudējām „Bankā Baltija". Bet latvietis ir sīksts, tik viegli nepadodas.
– Vai bija grūti pārslēgties no valsts darba uz privāto sfēru?
– Tas bija ļoti interesanti, kaut gan arī iepriekš, strādājot zinātnisku darbu, neviena kaklakunga man nebija un jau tad vajadzēja strādāt radoši. Vienīgais, kas līdz tam nebija iepazīts, bija tas, ka noieta tirgus jaunajā ekonomiskajā situācijā būs jāmeklē katram pašam, kamēr klienti pārliecināsies, ka piedāvājam labus stādus. Tagad jau darbojas mutvārdu aģitācija, draugs pastāsta draugam, paziņa – paziņam, un tā lieta aiziet. Neraugoties uz visai lielo konkurenci, Dobeli un Pūri, daudzi stādus brauc pirkt tieši pie mums.
– Kādas ir iespējas kādreiz Latvijā atgriezties tiem jauniešiem, kas darba un labākas dzīves meklējumos ir devušies uz ārvalstīm?
– Daži atgriežas jau tagad, bet lielākā daļa no tiem, kas aizbraukuši, diez vai to darīs. Es ceru, ka vismaz tie jaunieši, kas patlaban mācās un studē augstskolās, iegūs specialitāti un spēs izdomāt tādu produkciju, kura būs pieprasīta un tai būs noiets.
– Kam Kalsnavā varētu pievērsties, kādas nodarbes attīstīt?
– Mums ir diezgan švaka lauksaimniecība, varbūt varētu pievērsties aitkopībai, kas patlaban ir diezgan perspektīva nozare. Mums ir daudz mežu, iespējams, varētu veikties koksnes, zaru pārstrāde, granulu ieguve. Pirms uzsākt uzņēmējdarbību, jāizpēta tirgus. Uzreiz nodibināt lielu uzņēmumu, ja nav izcilas inovācijas programmas, diez vai ir reāli. Iemaņas un izpratne rodas pamazām, tāpēc katram vajadzētu sākt kā pašnodarbinātai personai, pievēršoties kādai nelielai nodarbei.
– Kā, piemēram, to dara kāds uzņēmējs Ogres novadā, no bērzu sulām ražojot vīnus un šampanieti.
– Var arī tā, kāpēc gan ne. Arī mans tēvs savulaik no bērzu sulām taisīja šampanieti, nedaudz pielika cukuru, un vasarā bija tāds dzēriens, ka labāku nevarēja vēlēties. Pievērsties var arī vīna gatavošanai, ogu taču ir daudz, un tas tagad ir atļauts. Jāiegādājas tikai licence, jāsāk ražot un pārdot, vai jāizdomā kas cits.
– Kalsnavā jūs esat ienācējs.
– Esmu dzimis Tērvetē, uz Kalsnavu atnācu pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas. Esmu mežsaimnieks un meža zinātnieks. „Silavā" aizstāvēju disertāciju par meža atjaunošanu, un tagad esmu meža zinātņu doktors, bet tolaik biju lauksaimniecības zinātņu kandidāts.
Kalsnavā esmu kopš 1967. gada un pa šiem gadiem esmu tā iedzīvojies, ka grūti pat iedomāties par dzīvi citur. Šajos gadu desmitos attīstījās MPS „Kalsnava", un ar to kopā attīstījos arī es, tur nostrādāju līdz 1992. gadam, pēc tam pārgāju uz kokaudzētavu. Pa šiem gadiem daudz meža esmu iestādījis. Tās augstās priedes, ko jūs redzat, arī ir manis stādītās.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto