Bērzaunes pagasta iedzīvotāju AIVARU ŠARŠŪNU sastapu pirms pāris nedēļām Nodarbinātības valsts aģentūras Madonas filiāles rīkotajā pasākumā, kurā vairāki projekta „Atbalsts komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai" dalībnieki stāstīja par savu pieredzi projekta īstenošanā. To vidū bija arī Aivars, kas kā pašnodarbinātais darbojas ar metālapstrādi. Tiesa, sākot stāstījumu, atklājās, ka metālapstrāde nav vienīgais, ar ko viņš nodarbojas un līdz šim ir nodarbojies.
Sarunā Aivars Šaršūns atklāj, ka, lai gan mācījies divās augstskolās, vienīgais izglītību apliecinošais dokuments, ko var uzrādīt, ir Latvijas Universitātē izietais kurss fizikā. Viss pārējais dzīves laikā nozaudēts. Apmeklējot viņa pašreizējo dzīvesvietu, kas reizē ir arī darbnīca, grūti noticēt, ka daudzi klienti (gan uzņēmēji, gan augstskolu mācībspēks) uz šejieni brauc tā vienīgā iemesla dēļ, ka Aivars, kas ir arī vairāku izgudrojumu autors, ir viens no retajiem vai vienīgais cilvēks Latvijā, kurš spēj izveidot viņiem nepieciešamo detaļu. Mūsu saruna notiek autobusa karkasā, kas pielāgots gan dzīvošanai, gan darbam. Pie ieejas uzlīmētais uzraksts „Es gribēju reiz būt normāls. Nesanāca." visai precīzi raksturo Aivaru Šaršūnu, ko intervijai „noķērām" pēdējā brīdī, jo jau nākamajā dienā viņam bija jādodas uz Jēkabpili, kur ilgāku laiku nāksies pavadīt, strādājot pie kādas katlumājas pārveides, automatizēšanas. „Strādāju bez brīvdienām," nosmej Aivars.
Sāpīgais kritiens
„Esmu dzimis Jēkabpilī, precī-zāk – leišmalē – Biržos. Vēlāk dzīve aizveda uz Gulbeni, kur 11 gadu vadīju radiopulciņu. Vissavienības izstādēs tikām pie medaļām, arī pašam ir bronza. Domāju, ka Gulbenē mani vēl joprojām daudzi atceras, kaut arī jau 12 gadu tur vairs nedzīvoju. Padomju perioda pēdējos gados atjaunoju Gulbenes alus rūpnīcu, kas vairākus gadus alu vairs neražoja. Pirmo gadu beidzām ar 100 000 rubļu lieliem zaudējumiem, bet otrajā gadā bijām 2 miljoni plusā. Brīdī, kad 1991. gadā sākās juku laiki, no rūpnīcas aizgāju, jo biju tehniķis, nevis mafiozo. Nodibināju pats savu uzņēmumu un tajā darbojos līdz brīdim, kad mani par tehnisko direktoru aicināja strādāt kāda vēja ģeneratoru firma. Tajā nostrādāju divus gadus. Saņēmu aicinājumu par tehnisko direktoru strādāt arī lielā privātā uzņēmumā „Latelektro-Gulbene", kas apsaimniekoja elektrostaciju ar 5 megavatu jaudu. Tolaik manā dzīvē viss bija lieliski. Pēc kāda laika saņēmu piedāvājumu uzbūvēt koksnes pārgāzēšanas staciju Bērzaunē. Divu gadu laikā to uzbūvēju, taču projekts izrādījās neveiksmīgs, kā rezultātā zaudēju darbu, bet pati stacija tika sazāģēta lūžņos. Tagad dzīvi aizvadu šajā autobusā," ātrumā savas dzīves svarīgākajiem pieturpunktiem pārskrien Aivars Šaršūns.
Pēc paša teiktā, viņa kā profesionāļa slava no notikušā necieta, taču sociālais stāvoklis – gan. „Staciju uzcēlām 10 gadu par ātru. Tolaik elektroenerģijas tarifs bija 2,5 santīmi par kilovatstundu, tagad – 11 santīmu." Uzbūvētā stacija jau darbojusies par 80% procentiem, taču, lai tehnoloģiju varētu izmantot ražošanā, bija nepieciešama lielāka investīcija. Aivars Šaršūns uzskata, ka viņa veikums stacijas būvniecībā būtu aktuāls arī šodien. Bijušo panākumu un sociālā statusa zaudēšana Aivaram pašlaik vairs nekremt. Viņš atzīst, ka būvēt koģenerācijas staciju bijis liels stress, jo līdz tam Latvijā, visticamāk, neviens dabā kaut ko līdzīgu nebija mēģinājis īstenot. Pēc ciestās neveiksmes Aivars sācis smagi slimot, un pagājuši divi gadi, līdz spējis atkopties un sakārtot domas. „Mani glāba dzelži. Bija cilvēki, kas par mani zināja, un bija cilvēki, kuriem bija nepieciešams kaut ko remontēt. Ja jūs vaicājat, kādēļ esmu pašnodarbinātais, nevis meklēju darbu kādā uzņēmumā, varu atbildēt, ka neviens cits mani vairāk kā pats sevi nepiespiedīs strādāt. Protams, es nesūdzētos par greznu mitekli vai labu auto, taču pats šādu dzīvesveidu, kas ir nedaudz nostatus no pārējās sabiedrības, esmu izvēlējies. Dažiem tas var šķist dīvains, un ir tādi, kas mani neuzskata par īsti gudru, jo normāls cilvēks taču autobusā nedzīvotu. Bet es no tā sliktāk nejūtos. Ja gribētu pelnīt miljonus, tad nodarbotos ar ieroču tirgošanu, kas zina, varbūt pats tos arī ražotu."
Mīlestība uz tehniku jau gēnos
„Es nodarbojos ar visu – radiotehniku, metālapstrādi, plastmasu. Aizraušanās ar šīm lietām man ir iedzimta. Tēvs bija pirmais, kas Latvijas teritorijā nodarbojās ar telefonizāciju. Viņš vilka telefona līnijas un veica montāžas darbus Daugavpilī, Jēkabpilī, Ilūkstē, Atašienē un citviet. Viņam šīs prasme bija no dabas dotas. Pats otrajā klasē pelnīju naudu bulciņām, pārdodot pašgatavotas koka pistoles. Piektajā klasē biju vienīgais, kuru laida klāt pie virpas bez skolotāja uzraudzības, bet astotajā klasē saskrūvēju pirmo mopēdu un uztaisīju radiouztvērēju. Kad pārgāju uz vidusskolu, pat īsti neatlika laika mācībām, jo tas viss aizgāja dažādos pulciņos un citās nodarbēs. Mani glāba tas, ka labi mācījos. Atminos, ka pirms brīvdienām līnijā Jēkabpils 1. vidusskolas direktors Roberts Aišpurs mani izsauca priekšā un teica: „Paskatieties uz viņu – 97 neattaisnoti kavētas stundas un neviena trijnieka." Arī augstskolā mācījos kā traks, bet nespēju visas savas intereses apvienot. Mani interesēja viss, un brīvā laika tikpat kā nebija. Kas zina, ja savulaik būtu šauri specializējies uz kādu no lietām, arī staciju nebūtu izprojektējis un uzbūvējis."
„Tā neviens nedara"
Šie bieži izteiktie vārdi ir bijuši lielākais Aivara Šaršūna dzinulis. Tos viņš ir dzirdējis no mazām dienām un vienmēr centies apgāzt. Kad pēc precībām viņš devies dzīvot uz Gulbeni, viens no pirmajiem darbiem dzīvoklī bijusi apkures sistēmas pārbūve. Arī tolaik, ieraugot viņa veikumu, cilvēki teikuši „Tā neviens netaisa". Strādājot alus ražotnē, viņš meklējis veidus, kā panākt elektroenerģijas ekonomiju. Veicot tehnoloģiskas izmaiņas, viņš panācis, ka no 12 tonnām mazuta mēnesī patēriņš sarucis līdz 2 tonnām. Tas bijis padomju gados, kad par energoefektivitāti un resursu taupīšanu neviens tā īsti nav domājis. Arī šobrīd noliegums un šaurs skatījums uz attīstību un tehnoloģiskiem jaunievedumiem galvenokārt jau valstij nav svešs. „Pazīstu cilvēku, kurš jau 10 gadu kārto patentu izgudrojumam, kas tiešām ir nozīmīgs. Kāda Japānas kompānija viņam par to ir piedāvājusi 10 miljonus latu tikai tādēļ, lai izgudrojums nenonāktu masveida ražošanā. Valstij par to ir maza interese. Pirms laika kāds Lietuvas zinātnieks piedāvāja pēc sava projekta gan Latvijai, gan Lietuvai būvēt paisuma-bēguma elektrostaciju. Kuru valsti šis projekts ieinteresēja? Bankrotējušo Grieķiju. Es neesmu tirgonis – esmu radītājs, pat ne ražotājs, bet tehnologs. Bet diemžēl nevienam valsts līmenī tas, ko daru, nav nepieciešams. Kam vispār Latvijas zinātne ir vajadzīga? Vai mums ir vajadzīgas pretvēža zāles „Rigivir", vai vajadzīga degviela, kuru izgudroja Rīgas Tehniskajā universitātē un kas ir 76 reizes spēcīgāka par benzīnu? Lielajiem uzņēmumiem konkurenti nav vajadzīgi, bet valstij trūkst intereses."
Reklāmu nevajag
Pasūtījumi un darbs paša priekam Aivaram Šaršūnam ir sajaucies kopā. „Tik mazā ražotnē, kāda ir man, kurā strādā tikai viens cilvēks, viss notiek ļoti vienkārši. Ir vairākas idejas, kur katras īstenošanai vajag, piemēram, 10 detaļu, taču man ir tikai 2-3. Ko darīt? Paralēli taisu visu, taču tikai tik daudz, cik ļauj pieejamie izejmateriāli. Gadās, ka pasūtījumi iekavējas. Ir arī tā, ka mēneša laikā nekas netop pabeigts, taču es par klientu trūkumu nesūdzos un arī savus pakalpojumus īpaši nereklamēju. Potenciālie klienti uzzina no citiem, kuri pirms tam piezvana un pavaicā, vai drīkst dot manu telefona numuru." Aivaram mēdz arī jautāt, kādēļ viņš no sava veikuma neko neslēpj. „Parasti no 100 savām idejām spēju īstenot aptuveni 10, pārējās var censties ieviest arī citi."
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto