Būvinženiera, uzņēmēja, sabiedriskā darbinieka un Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera VIĻA VĪTOLA dzīvi, tāpat kā daudziem latviešiem, spēcīgi ietekmēja pagājušā gadsimta centrālais notikums – divu noziedzīgu režīmu uzsāktais Otrais pasaules karš, kura rezultātā Viļa Vītola ģimene, līdzīgi kā daudzas citas, devās bēgļu gaitās. Nu jau vairāk nekā 10 gadu Vilis Vītols ar sievu Martu ir atgriezies no Venecuēlas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un gan ar savām zināšanām, gan finansiālajiem līdzekļiem palīdz Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem.
– Daudziem trimdā dzīvojošiem latviešiem par Latviju ir saglabājies vai izveidojies idealizēts tēls, taču, atbraucot uz mūsu valsti, viņi piedzīvo kultūršoku, ka situācija ir pavisam citādāka. Vai jums, 90. gadu sākumā atgriežoties Latvijā, bija līdzīgas izjūtas?
– Man nebija nekādu ilūziju. Zināju, uz kurieni es braucu, un biju skaidri apņēmies, ka palikšu te dzīvot. Protams, nebija viegli izrauties no Venecuēlas, kur man joprojām ir palikuši dažādi īpašumi un saistības, taču man bija pilnīgi skaidrs, ka atgriezīšos Latvijā. Uz Latviju kopā ar sievu un bērniem braucām jau kopš 1978. gada, un, līdz apmetos šeit uz dzīvi pavisam, valsti biju apmeklējis jau 23 reizes. Padomju gados katrreiz bija jācīnās par iespēju iegūt vīzu, ko parasti piešķīra uz 9 dienām ar iespēju pagarināt vēl uz 2. Atbraucot pirmo reizi, mums ik uz soļa te sekoja divi cilvēki, vai tas būtu muzeju vai Brāļu kapu apmeklējums. Atgriezies Venecuēlā, runāju ar paziņu slepenpolicijā, kas man teica: „Ja redzēji, ka viņi tev seko, tas bija tādēļ, ka viņi vēlējās, lai redzi. Profesionālu izsekotāju tu nemanītu." Turpmākajās Latvijas apmeklējuma reizēs izsekotājus vairs nemanījām. Laikam bija sapratuši, ka draudus režīmam ar saviem apciemojumiem neradām.
– Kādēļ tik maz trimdas latviešu tomēr izvēlējās atgriezties Latvijā? Vai daļēji pie tā nav vainojama valsts bezdarbība, tautiešus neaicinot mājās, un arī vietējo iedzīvotāju attieksme – atbraukuši bagātie trimdas latvieši un sāk mūs pamācīt, kā pareizi jādzīvo?
– Tā ir tiesa, ka lielākā daļa Latvijā neatgriežas. Kopumā no visiem trimdiniekiem atgriezušies ir nepilni 10%, bet no Venecuēlas – aptuveni 5%. Iemesli, kādēļ cilvēki neatgriežas, ir vairāki. Pēc tam, kad esi 50-60 gadu nodzīvojis citā valstī, ir gan psiholoģiski, gan finansiāli ļoti grūti pārcelties. Ne visiem ir līdzekļi, lai to darītu, jo jārēķinās, ka jaunajā vietā viss jāsāk faktiski no jauna.
No savas pieredzes varu teikt, ka vienmēr esmu baudījis no cilvēkiem pozitīvu attieksmi. Protams, ir bijušas atsevišķas situācijas, kad jāuzklausa kāda negatīva piezīme, taču to var pārdzīvot. Jau pirms braukšanas uz Latviju sev iestāstīju, ka te ir manas mājas un es te dzīvošu. Ja kādam tas nepatīk, tā ir viņa problēma.
Uzskatu, ka valstij vajadzētu veltīt vairāk pūļu, lai cilvēki atgrieztos. Jārada tam apstākļi. Minēšu vienu lietu, kas palīdzētu, bet valdībai neko nemaksātu. Nav jāuzliek smagi pārbaudījumi un šķēršļi skolēniem, kas līdz šim mācījušies ārvalstīs, bet tagad vēlas mācīties Latvijas skolās. Ja bērns ir ārzemēs beidzis 7. klasi, tad viņam bez dokumentu un pārbaudījumu gūzmas jāļauj Latvijas skolā iet 8. klasē. Ir tikai saprotams, ka bērnam pirmajā gadā būs grūtības ar valodu, taču, atminoties savu pieredzi, varu teikt, ka šī problēma ātri atrisinās. Sāku mācīties vācu skolā, nevienu vārdu vāciski nezinādams, un vēl tagad runāju vāciski. Vēlāk bez spāņu valodas zināšanām apmeklēju Venecuēlas skolu. Trīs gadu laikā kopā ar diviem latviešu draugiem spāņu valodu apguvām tik perfekti, ka, kārtojot iestājeksāmenus universitātē, ieguvām labākās atzīmes spāņu valodā.
– Kā jūs pats šobrīd vairāk jūtaties – kā uzņēmējs, kā mecenāts vai varbūt kā sabiedriski politiskais darbinieks?
– Uzņēmējs vairs neesmu. Mūsu pēdējais uzņēmums bija „Māras banka", ko pārdevām ļoti piemērotā laikā. Kopš tā laika uzņēmējdarbībā neko neesmu darījis. Kas attiecas uz vārdu „mecenāts", zinu, ka mani tajā mēdz dēvēt, taču Mecenāts bija turīgs valstsvīrs senajā Romā, kas atbalstīja tikai māksliniekus un mākslu. Es mākslu neesmu atbalstījis, tādēļ man šāds tituls īsti nepienākas. Ar sabiedriski politisko dzīvi arī gājis interesanti. Divus gadus, „Jaunā laika" atbalstīts, darbojos „Latvenergo" padomē. Tā ir vienīgā reize, kad varu teikt, ka esmu nodarbojies ar politiku, jo minētais amats noteikti ir politisks. Mainoties politiskajam klimatam un „Jaunajam laikam" atstājot koalīciju, divas reizes tiku no padomes izmests. Sieva smējās, ka savā dzīvē esmu no darba atbrīvots divas reizes un abas reizes – no „Latvenergo". Pēc otrās reizes nācu pie slēdziena, ka turpmāk šajā jomā nevēlos darboties. Pie vainas nav Latvijas politiskā vide, jo tāda tā, (iespējams, pat vēl sliktāka) ir arī citās valstīs, taču, strādājot politiskā amatā valsts uzņēmumā, ir jārēķinās, ka būs politiķi, kuriem uzņēmuma darbībā ir savas intereses. Pēc diviem gadiem padomē nolēmu, ka nevēlos ar politiku saistītu darbu, kaut arī līdz pat šim brīdim mani joprojām aicina kandidēt vēlēšanās. Es to nevēlos, un arī mans vecums vairs nav tāds, lai meklētu jaunus piedzīvojumus.
– Viens no redzamākajiem jūsu darbības virzieniem ir Likteņdārza izveide. Kā radās iecere par šādas vietas nepieciešamību?
– Mūsu tautai un valstij pagājušais gadsimts ir nesis lielus un traģiskus zaudējumus. Galvenokārt tie ir vairāk nekā 600 000 valsts iedzīvotāju – neiedomājams kapitāls, ko valsts gandrīz pilnībā ir zaudējusi. Viņi ir zuduši dažādu iemeslu dēļ – piespiedu kārtā karojot un krītot kādā no noziedzīgu režīmu armijām, ciešot no dažāda veida represijām – sākot ar nogalināšanu un beidzot ar izvešanu. Daudzi, zinot, ka viņiem draud kas līdzīgs, no šīm šausmām bēga uz citām valstīm. Latvijā līdz šim nebija nevienas vietas, kur pienācīgi godināt visu šo cilvēku piemiņu. Es sapratu, ka šāda vieta mums ir nepieciešama. Šodien (saruna notiek 25. martā deportāciju un komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākuma laikā. – Aut.) deportācijas pārcietušajiem jau teicu, ka tā ir nelietība un noziegums, kas pret viņiem tika pastrādāts. Nosaucot viņus par mūsu tautas sirdsapziņu, es to tā arī domāju.
– Vai jūs nepārsteidza, ka, sākot iedzīvināt Likteņdārza ideju, viens no lielākajiem projekta kritizētājiem bija toreizējais Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats?
– Man tas bija liels pārsteigums. Man ir ļoti žēl, ka baznīca, kam īstenībā bija pienākums šādu vietu izveidot, brīdī, kad kāds cits to cenšas paveikt, izvēlas kritizēšanas un noteikumu uzstādīšanas ceļu. Pārmetumi, ka mēs vēlamies ar Likteņdārzu Latvijā ieviest budismu, ir absurdi.
– Jūs un jūsu kundze esat nodibinājuši arī „Vītolu fondu", kura mērķis ir piešķirt stipendijas talantīgiem jauniešiem, lai viņi iegūtu augstāko izglītību. Vai desmit gadu laikā kopš fonda dibināšanas esat jau izjutuši pozitīvu atdevi?
– Kopumā fonds ir piešķīris 600 stipendiju. Vairāk nekā 100 jauniešu studijas jau beiguši, un man ir ļoti patīkami redzēt, ka daudzi no viņiem izvēlas dibināt paši savas stipendijas un palīdz citiem. Manuprāt, tas ir labākais, kas varēja notikt, ka cilvēki, kam fonds savulaik palīdzēja tikt pie izglītības, cenšas to pašu sniegt arī citiem.
– Kādēļ izvēlējāties atbalstīt tieši izglītības ieguvi, nevis, kā, piemēram, Raimonds Gerkens – latviešu literatūras izdošanu?
– Izglītība ir viena no vissvarīgākajām lietām, kas vien var būt. Tā ir svarīga gan atsevišķam indivīdam, kam tā ļauj nodrošināt zināmu labklājības un dzīves līmeni, gan viņa ģimenei, gan valstij kopumā.
Ir redzams, ka valstīs, kurās ir augsts labklājības līmenis, paralēli pastāv izcila izglītības sistēma, kas sagatavo augsti izglītotus speciālistus. Piemēri nekur tālu nav jāmeklē, jo tepat kaimiņos esošā Somija savus panākumus sasniedza, pateicoties ļoti labai izglītības sistēmai.
Neuzskatu, ka mūsu fonds ar savu darbību šobrīd lāpa valsts neizdarību. Protams, netrūkst lietu, ko Latvija varētu uzlabot savā izglītības sistēmā, taču šobrīd pirmā un galvenā prioritāte ir demogrāfija. Ja neatrisināsim problēmas ar mūsu demogrāfisko situāciju (zema dzimstība un liela emigrācija), tad salīdzinoši neilgā laika posmā mūsu tautas vairs nebūs. Demogrāfi ir aprēķinājuši, ka, turpinoties pašreizējam procesam, 2100. gadā latviešu būs vien 300 000. Šis ir valdības galvenais darba lauks, un ne vienmēr tam ir vajadzīgi lieli līdzekļi. Manuprāt, lielām ģimenēm būtu jāsaņem valsts pateicība un pagodinājums. Kādēļ 10% no visiem gada laikā piešķirtajiem ordeņiem nepiešķirt tiem vecākiem, kuri spējuši uzaudzināt kuplas ģimenes? Uzaudzināt bērnu ir milzīgs darbs, taču tā prēmija, ko tu saņem mūža beigās, arī ir liela. Tā kā mūsu ģimenē ir 5 bērni un 14 mazbērnu, varu ar pilnu atbildību to apgalvot.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto