– Vai, jūsuprāt, tiesai būtu jāatļauj Rīgas pašvaldības aizliegtie latviešu leģionāru atceres pasākumi 16. martā? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Madoniete Ilga: – Latvijas vēsture ir sarežģīta, latviešu tautai daudz kas ir bijis jāpiedzīvo un jāpārdzīvo – gan represijas, gan karošana dažādās frontes pusēs. Tas tomēr būtu jāsaprot un tāpēc nevajadzētu aizliegt nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, godinot leģionāru piemiņu.
Madonietis Verners: – Kāpēc gan latviešu leģionāri 16. martā nevarētu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa? 9. maijs Latvijā taču joprojām tiek svinēts. Tas viss, protams, ir ļoti politizēts. Izskatās, ka vara Latvijā baidās, īpaši jau no lielās kaimiņzemes, tāpēc arī aizliedz rīkot piemiņas pasākumus.
Madonietis Zigmārs: – Nezinu, bet domāju, lai katrs dara tā, kā to vēlas, un ziedus pie pieminekļa noliek tad, kad to grib. Vēsturi jau nevar izmainīt. Katrā ziņā aizliegt neko nevajag.
Madonietis Edgars: – Leģionā tika iesaukts arī mans vectēvs un vectēva brālis, kuri sen jau ir zem zemes. Mūsu viedoklis ir tāds, ka to putru jauc tie, kam ar to nav nekāda sakara. 16. marts, diena, kad leģionāri kaujā izcīnīja to pauguru, manuprāt, tomēr nav piemērotākā diena, kad būtu jārīko atceres pasākumi. Tas viss būtu mazāk politizēts, ja, piemēram, leģionāri tiktu pieminēti Lāčplēša dienā.
Madonietis Andris: – Kāpēc gan aizliegt? Ja cilvēki šajā dienā vēlas rīkot pasākumus un nolikt ziedus, lai tā arī notiek. Ja jau mums ir demokrātija, tad šādiem aizliegumiem nevajadzētu būt.
Ēriks no Varakļāniem: – Cik tad vairs leģionāru ir palicis? Viņu ir maz un viņiem būtu jāļauj brīvi un netraucēti nolikt ziedus. Cilvēki jau nav vainīgi, ka vienus paņēma vācu, bet citus savāca krievu armija. Tagad tas viss ir ļoti politizēts, un no tā, manuprāt, neizdosies izvairīties. Šajos pasākumos piedalās arī ļoti daudz jaunu cilvēku, un tas viss tiek saistīts ar krievu un latviešu valodu, kas tiek pretstatītas viena otrai. Savās interesēs to izmanto arī politiķi.
Aptauju veica ŽEŅA KOZLOVA