Vestienas pagasta bibliotēka atrodas centrā – otrā pusē pagasta pārvaldes mītnei. Tātad ar karogu un iemantotu norādi uz svarīgumu. Bibliotēku divdesmit četrus gadus vada JŪSMA OGORODŅIKOVA – cilvēks, kas iestādes divās telpās radījis mājīgu un personvārdam atbilstīgu gaisotni. Vestēnieši ir vieni no pirmajiem, kas lauku bibliotēkā sāka izmantot datorus. Viņi ir vienīgie novadā, kas kā īsteni patrioti referendumā par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai balsoja tikai pret.
Kur īsti aizsākas katra ceļš uz valodu un kultūru, kā cilvēkā piedzimst atbildība, interese un izpratne, vaicāju Vestienas bibliotekārei Jūsmai Ogorodņikovai.
– Grāmatu lasītāja esmu bijusi no agras bērnības, – aizdomājās bibliotekāre. – Lasīt iemācījos četru gadu vecumā un, cik grāmatu mājās bija, tās visas izlasīju.
Pamatskolas laikā uz Jumurdas bibliotēku cilpoju bieži, tur uzturējos ilgstoši, pārskatot arī pieaugušajiem domātos plauktus. Jumurdā bija jauka bibliotekārīte, kas nebārās, ka jaucos pa pieaugušo plauktiem, un es jutos neaptverami labi, ka varu iepazīties arī ar lielajiem domāto literatūru.
– Tātad par bibliotekāri kļuvi mērķtiecīgi.
– Nebūt ne. Zemapziņā interese par grāmatām saglabājās, bet laikā, kad beidzu Ērgļu vidusskolu, pie manis atbrauca trīs sovhozu direktori, jo visi bija padzirdējuši, ka gatavojos mācīties Lauksaimniecības akadēmijā. Kā cilvēku, kas domā par laukiem, viņi aicināja mani darbā pie sevis. Ko nu katrs toreiz solīja, neatceros, bet izvēlējos Vestienu. Lopiņi man patika – nācu no lauku sētas -, tā uzsāku strādāt par ciltslietu zootehniķi. Iecirkņa brigadiere un galvenā zootehniķe bija zinošas, mani apmācīja, un es veicu dažādus darbus, sākot no numuru rakstīšanas teķiem līdz aitu cirpšanai. Kolorītās lauku sievas, ko sastapu tajos gados, viņu humors un dzīvesziņa man palikusi labā atmiņā vēl aizvien.
– Kā no zootehniķes pārtapi par bibliotekāri?
– Gaidīju bērniņu, tad otru; sovhozu laiki beidzās, un gadu Vestienas pamatskolā nostrādāju par apkopēju. Paralēli nācu uz bibliotēku izvēlēties grāmatas, un reiz bibliotēkas vadītāja Biruta Virse, redzot manu lasīšanas aizrautību, uzaicināja kļūt par sava darba turpinātāju. Virsīte pastāstīja, kā veicams novadpētniecības darbs, jo tajos gados tika veidotas neskaitāmas kartotēkas, kas tagad iegulušas arhīvā. Laiki ir mainījušies – bibliotēkā viss notiek elektroniski, ar kartotēkām un mapēm nevienam nav jānopūlas. Vien atmiņu kambarī saglabājies novecojis stereotips – bibliotekāre sēž savā darbavietā un lasa. Sen pagājis laiks, kad līdzīgu ainu varēja novērot grāmatu krātuvē, lai gan 1988. gadā, kad uzsāku strādāt Vestienas bibliotēkā, situācija dažreiz šim priekšstatam atbilda. Starp veicamajiem darbiem toreiz darba laikā varēju pagūt izlasīt arī kādu aizraujošu grāmatu.
– Esi lieciniece bibliotēku lēcienam jauno tehnoloģiju virzienā.
– Un tas nu nevienam nebūtu rādījies pat sapņos! 2011. gada decembris Vestienas bibliotēkā bija vēsturisks moments, kad lasītāju apkalpošana, grāmatu izsniegšana –
viss īstenojās elektroniski. Tas ir ērti un ātri, kaut pastāv risks – pazūd elektrība (kas šad tad Vestienā notiek), un darbs apmet kūleni. Tad jāmeklē pierakstu lapa, pildspalva un, lai lasītājs nepaliktu bez grāmatas, nākas rīkoties kā senāk.
Vestienas bibliotēkā jaunās tehnoloģijas parādījās 2000. gadā. Sorosa fondā varēja iesniegt projekta pieteikumu, to 1999. gada nogalē uzrakstījām kopā ar informātikas skolotāju Juri Plociņu-Ploteru. Viņš bija uzkrājis pieredzi Vestienas pamatskolā, bija datorfanātiķis, ar viņa palīdzību sagatavoju projektu. Sorosa fonds to atbalstīja, un bibliotēkai atnāca pirmie divi datori un drukas iekārta. Viss atradās atsevišķā telpā, diemžēl… zagļus policija tā arī neatrada – pēc pusotra gada bibliotēkai šo mantu nozaga. Neglāba ne restes, ne dzelzs durvis – viss tika pārzāģēts un uzlauzts. Tolaik datori bija retums (Madonas rajona bibliotēkā pirmais dators klientiem parādījās 1999. gada decembrī, mums – 2000. gada janvārī), tā nu mūsu īpašums tika iekārots un aiznests.
Izjūtas pēc zādzības bija nepatīkamas – kā personiski nodarīts apvainojums. Varētu teikt arī rupjāk, tomēr atturēšos, jo par godu dzimtās valodas dienai bibliotēkā šobrīd iekārtota izstāde „Domā, kā runā!".
Nākamais solis tehnoloģiju piesaistē bija 2004. gadā, kad Madonas rajona bibliotēka „Lattelekom" labdarības akcijā Vestienas bibliotēku izvirzīja par kandidāti datora dāvinājumam. Tikām atbalstīti, un fotogrāfijās var redzēt, kā „Lattelekom" cilvēks mums atnes vērtīgo kasti. Nākamie trīs datori parādījās 2005., 2006. gadā, savukārt 2008. gadā, kad darbību Latvijā bija uzsācis Bila un Melindas Geitsu fonds, klāt nāca vēl četri datori. Tobrīd aizturēju elpu, jo šķita – bibliotēkas sāk pārvērst par datorsaloniem. Datoru daudzums tobrīd likās uzbrūkošs, šķita, ja tā turpināsies, var pazust bibliotēkas dziļākā būtība – tai piemītošā grāmatu iepazīšanas pasaule. Datoru lomu nevar arī nenovērtēt, uzziņu sniegšanai informācijas tehnoloģijas ir fantastisks palīgs. Agrāk bibliotekārs šķirstīja neskaitāmas enciklopēdijas, veidoja mapes ģeogrāfijas jēdzieniem, derīgiem padomiem – ko nu kurš lasītājs vairāk prasīja -, tagad ieraksti nepieciešamo jēdzienu google.lv, pameklē citur, un 90 procenti uzziņu internetā (kā liecina mūsu statistika) tiek noskaidrotas.
– Kādi ir skaitļi attiecībā uz datoru lietojumu?
– Pagājušajā gadā Vestienas bibliotēku apmeklēja 5065 cilvēki, no tiem 2420 bija tādi, kas izmanto datorus. Tātad puse lieto jaunās tehnoloģijas. Man īpaši patīk pieaugušo auditorija, kas nāk uz bibliotēku un pat pensijas gados izmanto internetbanku, lieto portālu draugiem.lv, feisbuku, tā uzturot interesi par pasauli un savstarpējo komunikāciju. Bibliotēku nedēļā aicināšu interesentus, lai tie, kam atvērts konts internetbankā, bet nezina, kā ar to rīkoties, nāk mācīties.
– Palīdzēt apmeklētājiem ir ikdiena, bet kopš kura gada mācies pati?
– Intensīvi semināri bibliotekāriem notiek, kopš rajona (tagad – novada) bibliotēku vada Imelda Saulīte. Februāra sākumā, piemēram, bija fantastiska lektore, kas runāja par etiķeti un stilu. Nu nav, redz, man šodien žaketītes, kā varbūt prasītos, lai būtu lietišķāk, bet vismaz zinu, kas ieteicams. Pēc katra semināra jūtos bagātināta un dvēseliski atspirgusi. Pateicoties tam, ka 2004. gadā piedalījos bibliotekāru mācībās ar nopietniem mājasdarbiem, radās azarts, un 2005. gadā iestājos augstskolā. RPIVA nepilnus trīs gadus studēju komercdarbību. Tas nebūt nav pretrunā ar to, ko daru, jo jūtos zinošāka un varu palīdzēt daudzos jautājumos citiem. Bibliotekāres darbs man joprojām patīk. Ja viss būtu palicis 1988. gada līmenī, noteikti šeit vairs nebūtu, aizvadītie gadi ir pierādījuši, ka esam procesā un attīstībā.
– Laikam ritot, informācijas tehnoloģijas noveco.
– Pagājušā gada otrajā pusē viens dators no 2005. gadā gūtajiem tika aizvests uz remontu. Varu parādīt vēl vienu tukšu vietu, jo vakar uz remontu aizvedu otru datoru.
Finanšu situācija ir tāda, ka pašiem jācenšas piesaistīt projektu līdzekļus. Par pašvaldību vienmēr esmu varējusi teikt tikai labus vārdus, bet, ja budžeta vajadzības ir saspringtas, to jūt it visi, arī bibliotēka.
Pagājušās nedēļas nogalē kopā ar pagasta informācijas centra vadītāju rakstījām projektu „e-studija", ko iesniegt LEADER programmai. Doma ir tāda, ka novadpētniecības un kultūras mantojuma darbs, kas pagastā tiek veikts gadiem, ir izkaisīts un to vajag apkopot vienuviet. Ir nepieciešams jaudīgs dators ar programmatūru, laminēšanas iekārta, izdrukas iekārta un nopietns skapis, kur materiālus glabāt. Ceram, ka šai iecerei gūsim finansējumu un iedzīvotāji būs atsaucīgi, lai kultūrvēstures mantojums neietu zudībā un būtu pieejams bibliotēkā.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto