Sigita Jevgļevska pēc divu gadu pārtraukuma atkal ir štata aktrise Liepājas teātrī. Tikko nospēlēta pirmizrāde operā melodrāmā "Agrā rūsa". Paralēli šīs izrādes sagatavošanai Sigita ar Rīgas bērnu un jauniešu muzikālo teātri "RĪBēja Mute" piedalījās projektā „Burtu rotaļas", vasarā spēlēja brīvdabas izrādē "Dāvana mūsdienu sievietei". 11. novembrī filmas "Rīgas sargi" pirmizrādē skatītāji aktrisi atpazīs zvejnieka sievas lomā, savukārt „Stars" viņu satika Liezēres pagasta "Kalna Jaunzemos", kur Sigita bija ieradusies seriāla "Likteņa līdumnieki" izskaņas kadru filmēšanai.
– Atšķirībā no citiem aktieriem es "Likteņa līdumniekos" darbu beidzu pagājušajā vasarā, – aicināta uz sarunu, saka Sigita Jevgļevska. – Šodien nofilmējām nelielu epizodi, un tas bija kā pārsteigums, atkal sastapšanās. Ļoti priecājos, ka varēju vēlreiz te atbraukt. Kad pagājušajā vasarā filmēšanās beidzās, jutos atvieglota, jo tas bija tik ilgi, Ievas mūžs bija tik garš, sarežģīts un grūts, ka jutos nogurusi no šī tēla nastas. Šodien atgriezos ar patīkamām sajūtām, ar vislabākajām atmiņām par trīs gadus ilgušo kopdarbu. Gribējās nofotografēties pie katra mājas stūra, pie katras ābeles. Ikdienā dzīvoju Liepājā, bet Vidzeme mani ir ļoti savaldzinājusi, un to iepazinu, pateicoties filmai.
– Kas palīdzēja lomas tapšanas procesā?
– Ļoti palīdzēja vide. Ja filmēšana notiktu mākslīgā vidē, būtu citādi, bet visi tie pakalni, rīta migliņas, putni, zvaigznes, mēmās, tumšās naktis… Filmējāmies arī mežos, pļavās, tā ka – gribi negribi – bija iespēja šo pusi iepazīt.
Otrkārt, palīdzēja režisore, ar kuru man bija ļoti viegli saprasties. Labi nojautu, ko Džīna (Virdžīnija Lejiņa. – Aut.) no manis grib, svarīga bija arī kolēģu attieksme. Kad mani uzaicināja Ievas lomai, kino lietās biju galīgi nepieredzējusi. Biju nofilmējusies divās epizodiskās lomiņās, un te uzreiz tāda loma! Kino viss notiek zibenīgi, ir ātri jāsaprot, kā rīkoties. Tai pašā laikā, kad esi kadrā, tev jānospēlē tā, it kā tu spēlētu piecdesmito reizi, kā tiešām tā būtu tava dzīve. Uzņemšanas laukumā nevienu mirkli nebija sajūtas, ka esmu nepieredzējušāka vai sliktāka. Mēs strādājām mierīgā, radošā atmosfērā, tas atbruņoja.
– Kā atnāca Ievas tēls?
– Tēls atnāca pats no sevis. Izlasīju grāmatu, scenāriju, aprunājos ar Džīnu, un, faktiski, tādas mākslīgas štukošanas nebija. Tikai atceros, toreiz, kad atbrauca scenārija autore Māra Svīre un grāmatas autors Vladimirs Kaijaks, viņi bija nedaudz pārsteigti. Ieva bija viena no galvenajām lomām, bet mani toreiz plašāka auditorija nepazina. Kad pirmizrādē viņi ieraudzīja rezultātu, atzina, ka ir apmierināti ar paveikto, kaut Ievu bija iedomājušies citādu.
Par Ievas skarbumu jāpiebilst, ka parasti, kad mani cilvēki ierauga dzīvē, viņi saka – jūs esat tik maza, trausla, smaidīga un priecīga. Pēc filmas noskatīšanās, acīmredzot, atmiņā palieku kā skarba zemes sieviete, bet tas nāk kopā ar "Nārbuļu" mājām, Ievas pienākumiem un viņas dzīves ceļu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 27.10.2007.
Autore: INESE ELSIŅA
IMANTA PULKSTEŅA foto