Katram pagastam un pilsētai ir nepieciešami cilvēki, kuri gatavi iestāties par sabiedrības vairākuma interesēm. Ne katrā pagastā un pilsētā tādi ir, taču Madonā jau vairākus gadus šo lomu ir uzņēmusies Madonas pilsētas iedzīvotāju interešu aizstāvības biedrības valdes priekšsēdētāja JEUŽENIJA ADAMOVIČA, kas kopā ar biedrību ir cīnījusies gan par Madonas slimnīcas statusa saglabāšanu, gan par to, lai pilsētas iedzīvotājiem nebūtu jāpārmaksā par pašvaldības uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem. Arī Madonas novada pašvaldība ar Atzinību ir novērtējusi viņas aktīvo darbību.
– Esmu dzimusi un augusi Latgales pusē. Galvaspilsētā beidzu Rīgas uzskaites un kredīttehnikumu. Atradu darbu PSRS Valsts bankā un atnācu dzīvot uz Madonu, kur pēc kāda laika arī apprecējos. Gadu gaitā nomainīju dažādas darbavietas – biju ekonomiste Madonas slimnīcā, kur nostrādāju līdz Atmodai. Tiku ievēlēta par pilsētas domes deputāti, bet pēc sasaukuma beigām sāku strādāt domē, tostarp arī vadīju dzīvokļu komisiju, kas tolaik nebija viegls darbs, jo strauji mainījās likumdošana un dzīvokļu piešķiršanas kārtība. Pēdējā darbavieta līdz aiziešanai pensijā bija iedzīvotāju reģistrs.
– Madonas iedzīvotāji jūs šobrīd vairāk pazīst pēc daudzajām aktivitātēm, kas saistītas gan ar namu apsaimniekošanu, gan cīņu pret tarifu celšanu.
– Šīs aktivitātes sākās pēc manas aiziešanas pensijā. 2004. gadā bija smaga diskusija par siltumtarifa paaugstināšanu. Tolaik mani uzmeklēja Dmitrijs Volkovs, kas vēlējās, lai kāds pamatīgāk aplūko tarifu celšanas pamatotību, jo ne iedzīvotāji, ne domes sastāvs līdz tam nebija daudz iebilduši pret tarifu paaugstināšanu nedz ūdenim, nedz siltumam. Atradām juristu, kurš mūs vēlējās konsultēt, un reģistrējām savu sabiedrisko organizāciju „Madonas pilsētas iedzīvotāju interešu aizstāvības biedrība". Pirmais, ar ko sākām, bija daudzdzīvokļu māju apsaimniekošana, kā arī tarifi. Sākumā vissmagākā cīņa bija ar SIA „Madonas siltums", un vēlāk pievērsāmies arī citiem jautājumiem. Šo gadu gaitā esam diezgan izteikti no pilsētas un novada domes izjutuši attieksmi, ka pirmajā vietā vienmēr ir pašvaldības uzņēmumi un to intereses. Nereti domes sēdē ir bijis dzirdams teksts, ka „uzņēmumiem ir jādzīvo". Bet iedzīvotājiem? Šo gadu gaitā darba nav trūcis. Ar SIA „Madonas siltums" sadarbība ir salīdzinoši laba, un arī pats uzņēmums meklē veidus, kā ar savu darbību nodrošināt to, lai tarifi nebūtu jāpaaugstina, ar AS „Madonas ūdens" attiecības ir sarežģītākas, bet vislielākās problēmas ir ar SIA „Madonas namsaimnieks".
– Vai biedrības plānos ir aktivizēties arī citu, ne tikai ar namu apsaimniekošanu un pašvaldības uzņēmumu sniegto pakalpojumu saistītu jautājumu risināšanā, varbūt pat aptverot visa novada teritoriju?
– Par novadu kopumā līdz šim neesam domājuši, lai gan šad un tad saņemu zvanus arī no pagastiem par līdzīgām problēmām. Ik pa laikam esam iesaistījušies arī citu iedzīvotājiem svarīgu jautājumu risināšanā. Vēl tagad atminos, kā pirms dažiem gadiem Uzvaras parkā vēlējās būvēt stadionu. Es katru dienu eju pa šo parku un domāju, kā tolaik cilvēkiem kaut kas tāds varēja ienākt prātā. Taču pie mums tā notiek – ļoti bieži iešaujas galvā kāda ideja un tad neviens cits viedoklis, pat speciālistu, netiek ņemts vērā. Konsultējāmies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un pierādījām, ka iecerēto stadionu izvēlētajā vietā nemaz nav iespējams uzbūvēt. Līdzīga attieksme šobrīd ir vērojama citā jautājumā – pilsētas teritorijas plāna grozīšanā.
– Viena biedrībai netipiska darbība bija šogad sarīkotā protesta akcija pie Madonas slimnīcas.
– Parakstu vākšana un protesta akcija noteikti bija mans un biedrības šā gada lielākais notikums. Sākumā gan bažījāmies, kā nu tur ies, taču beigās izdevās gan parakstus savākt, gan protesta akciju pie slimnīcas noorganizēt. Paraksti tika savākti ne tikai no Madonas, bet arī citu novadu iedzīvotājiem, un arī uz akciju ieradās liels cilvēku skaits. Taču mani pārsteidza tas, ka neparakstījās neviens no slimnīcas vadības, kā arī nodaļu vadītājiem. Izvērtējot šo pieredzi, man būtu krietni jāpadomā, vai biedrība vēlētos otrreiz ko tādu rīkot. Protams, ir patīkami, ka Madonas novada pašvaldības dome novērtējusi šo darbu un pasniegusi man Atzinību, kas gan vairāk ir visas biedrības darba novērtējums. Šis nav viegls darbs. Vienlaikus arī brīnos, Madonā ir tik daudz dažādu sabiedrisko organizāciju, taču tikai nedaudzas aktivizējas šādu un līdzīgu sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanā. Cilvēki pagaidām vēl ir ļoti pasīvi un vienaldzīgi. To var izjust arī redzot, kā tiek risināti jautājumi daudzdzīvokļu mājās.
– Ne katrs iedzīvotājs tomēr izvēlētos, kā jūs, savus pensijas gadus veltīt sabiedrības interešu aizstāvībai.
– Es arī kādreiz domāju, ka pēc aiziešanas pensijā droši vien vairāk laika pavadīšu savā dārzā, kuru biju atstājusi novārtā, taču plāni, kā redzams, mainās. Arī vīrs nereti pārmet – nu ko tu tur jaucies un savus nervus beidz, taču acīmredzot mans raksturs ir tāds. Uzskatu, ka par taisnību ir jāiestājas. Nevaru vienaldzīgi noraudzīties netaisnībā, it īpaši attiecībā uz cilvēkiem, kuriem katrs santīms ir no svara.
– Vai šīs aktivitātes sniedz arī gandarījumu?
– Ir bijušas reizes, kad kāds pasaka paldies vai piezvana, sevišķi uz svētkiem, taču, kā jau minēju, mūsu sabiedrībā cilvēkiem ir grūti ar savas personiskās atbildības apzināšanos. Es ļoti vēlētos, lai mēs visi būtu aktīvāki un arī domes deputāti beigtu domāt tikai augstās kategorijās, bet uz daudziem jautājumiem raudzītos piezemētāk.
– Bieži ir dzirdēts (un arī jūs minējāt), ka cilvēki ir neaktīvi, kādēļ tā?
– Manuprāt, tas ir tādēļ, ka daudziem joprojām iekšā sēž padomju laika izpratne. Tolaik vadība un iedzīvotāji katrs darīja savas lietas. Uzskatīja, ka iedzīvotāji nav jāiesaista, un daudzi arī nevēlas iesaistīties, jo uzskata, ka viņiem nav pietiekami daudz zināšanu, lai spriestu, piemēram, par tarifiem: ko nu es tur iešu, ja man nekas nav skaidrs. Pati esmu aicinājusi iedzīvotājus vairāk interesēties par saimnieciskajiem jautājumiem, taču gandrīz vienmēr ir atruna, ka neko no tā nesaprot. Tā nu dzīve turpinās un, iespējams, arī turpināsies. Cilvēki padomju gados bija arī pieraduši, ka viņiem par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem maksa bija nemainīga un viņus neviens nekrāpa. Pašlaik situācija ir mainījusies, un tā prasa, lai iedzīvotāji paši vairāk iesaistās. Pasivitāte un norobežošanās nav tikai saistībā ar saimnieciskajiem jautājumiem. Mani izbrīnīja kādas televīzijas aptauja, ko veica neilgi pirms prezidenta vēlēšanām. Tajā iedzīvotājiem vaicāja par prezidentu. Atbilde bija: „Es par politiku neinteresējos." Vai zināt, kas ir valsts prezidents, ir „politika"? Tāda diemžēl ir mūsu cilvēku ikdiena – labāk dzīvot savu savrupo dzīvi un nekur nemaisīties. Ar šo attieksmi pati sastopos ikdienā. Piemēram, kaimiņos esošajā daudzdzīvokļu mājā jau gadiem nevar atrast mājas vecāko, jo neviens nevēlas uzņemties šos pienākumus, tādēļ ka viņu uzreiz „apries" un uzskatīs, ka viss ir jādara tikai viņam. Arī vienā no mājām, kas ir mūsu biedrībā, mājas vecākais tiek „lamāts" par to, kas būtībā ir nama apsaimniekotāja neizdarība.
Neraugoties uz visām negatīvajām lietām, tomēr ceru, ka mūsu pilsētā un valstī viss sāks iet uz labo pusi. Arī pati dzīvoju ar uzskatu, ka jaunajā gadā jāieiet ar gaišām un pozitīvām domām, kā arī pārliecību, ka spējam paši būt savas valsts, novada, pilsētas un mājas saimnieki. Ja mēs – iedzīvotāji – vairāk sāksim interesēties un izzināt tos jautājumus, kas mūs skar ikdienā, arī tie uzņēmumi, kuri mums sniedz pakalpojumus, sāks pret mums citādāk izturēties. Ir ļoti grūti mainīties, ja tevi neviens uz pārmaiņām nemudina.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto