– INĀRA RUTKOVSKA Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Madonas reģionālajā nodaļā strādā kopš 2005. gada janvāra, tādēļ uzskatāms, ka viņa mūsu ilggadējā kolektīvā ir salīdzinoši nesen. Tomēr Ināra jau paspējusi kļūt par neapstrīdamu autoritāti visās pabalstu lietās. Viņa ir ļoti akurāta, ne vien vērtējot klientu tiesības uz pakalpojumiem, bet arī darinot rokdarbus, un neatkarīgi no tā, cik viegli vai grūti kuru brīdi gājis, ir apliecinājusi dzīvessparu, – tā savu darbinieci raksturojusi VSAA Madonas reģionālās nodaļas vadītāja Maija Biezā.
Lāčplēša dienā tika godināti šīs nodaļas labākie darbinieki, kas devās uz Alūksni saņemt Labklājības ministrijas Atzinības rakstu. To VSAA direktore Inese Šmitiņa pasniedza Elitai Naļimovai (Alūksne), Inesei Riņķei (Gulbene), kā arī Inārai Rutkovskai (Madona). Šīm darbiniecēm bija arī lieliska iespēja tikties ar VSAA direktori, direktores vietnieci Irēnu Vēveri un personāldaļas vadītāju Raivi Priednieku, kas jo sevišķi nozīmīgi šajā laikā, kad joprojām aktuāli dažādi jautājumi par izmaiņām pensiju un pabalstu piešķiršanā.
Aicināta uz plašāku sarunu par notikušo pasākumu, kā arī ikdienas darbu, kas līdz šādam novērtējumam aizvedis, Ināra Rutkovska sev un vairumam latviešu ierastajā pieticībā attrauc, ka ir jau cilvēki, kas šajā darbā strādā labāk. Tomēr pēc brītiņa piebilst, ka dzīvē vienmēr ir centusies visu izdarīt labi.
– Tādā ziņā piekrītu teicienam – ja darbu nevari izdarīt labi, to nemaz nesāc. Cenšos pēc tā vadīties. Iespējams, tas ir mans lielākais pluss, – atzīst Ināra.
– Un tomēr, ar šo Atzinības rakstu tika novērtēts tieši jūsu darbs. Pastāstiet, kāds tas ir?
– Es strādāju par Pensiju un pabalstu daļas vecāko inspektori. VSAA sniedz ļoti daudz pakalpojumu, katram inspektoram vairāk vai mazāk ir sava specializācija. Taču jāmāk ir viss, jāpārzina visas jomas. Lauku nodaļu darbinieku priekšrocība ir tā, ka visi esam spiesti zināt par visu, jo pārāk dziļa specializācija nav iespējama. Mums nav pa vairākiem darbiniekiem vienā jomā, kā, piemēram, Rīgā, tātad, ja kāds saslimst, viņu nebūtu, kas aizvieto. Es pati cenšos izvairīties no pensiju jautājumiem, jo tas ir ļoti sarežģīts pakalpojums. Tai teju vai jābūt sirdslietai, jāpārzina arī pensiju sistēma senākos laikos, kad es vēl skolā gāju. Jebkuram VSAA pakalpojumam ik gadu ir pa kādai izmaiņai, tāpēc arī mums jāseko līdzi visām aktualitātēm. Tas nedaudz traucē strādāt, jo likumi nemitīgi mainās. Arī klientus neapmierina šāda nepastāvība. Piemēram, šobrīd par nākamo gadu nekādu precīzu informāciju cilvēkiem nevaram sniegt, jo to vienkārši nezinām. Tagad būtiskākais iedzīvotājiem ir, vai pensijas vecums tiks vai netiks paaugstināts, vai pensijas tiks vai netiks indeksētas. Tiem, kam ir mazas pensijas, tās turpinās rēķināt no valsts vidējās vai faktiskās vidējās pensijas? Ikdienā es pārvaldu slimības un bērnu pabalstus. Kad vajag, izpalīdzu arī bezdarbnieku pabalstu lietās. Rutīnai iezagties neļauj nestandarta gadījumi, kas dziļāk jāpapēta. Piemēram, māmiņām pēc bērna kopšanas atvaļinājuma ir dažādas situācijas, pakalpojumus piešķirot. Netrūkst darba devēju, kas māmiņas pēc dekrēta atbrīvo no darba. Tad nu arī bezdarbnieku pabalstu aprēķināšana ir sarežģīta, jo katrs gadījums atšķiras. Viss sarežģītums arī rodas no tā, kāda cilvēkam ir darba vēsture.
– Vai šādās situācijās izdodas sadarboties ar klientiem – vai netiekat uzreiz vainota „visos pasaules grēkos"?
– Dažu klientu acīs, protams, mēdzam būt „tie sliktie". Visiem pa prātam jau nekad nevar izdarīt. Visvainīgākie gan mēs parasti esam tiem, kas 60 dzīves gadu laikā nav varējuši nostrādāt 10 gadu. Daudz apspriestā ēnu ekonomika un nodokļu nemaksāšana tad ir laba tikai līdz tam brīdim, kad šī lielā nauda tiek saņemta aploksnē. Bet, tiklīdz nepieciešama palīdzība no valsts, kaut vai, ja paliek bez darba vai slimo, tā mēs esam vainīgi, ka nauda nepienākas. Mēdz būt arī tā, ka cilvēks, atnācis uz klientu apkalpošanas centru, izsaka visas savas domas par valdību, politiku, pastāvošo netaisnību pārmetuma veidā. Tikai sarunas noslēgumā tiek pateikts – bet es jau saprotu, ka jūs tur neko mainīt nevarat. Jāatzīst, rokas tādā brīdī jau trīc, bet ir jābūt korektai, jāsavaldās un jāatbild par tēmu. Saprotu, ka cilvēku neapmierinātību, kamēr pie tās neesmu vainojama tiešā veidā, nevajag uztvert personīgi. Sanāk tomēr reizēm darbu vai domas par sarežģītākiem gadījumiem „paņemt" līdzi uz mājām. Tad pa nakti mēģinu izdomāt vislabākos risinājumus. Vienmēr jau cenšamies ieteikt tādu variantu, lai pakalpojums klientam sanāktu izdevīgāks, naudiņa – lielāka.
Atceros, ka 2009. gada decembrī mainījās aprēķins bezdarbnieku pabalstiem. Cilvēkiem skaidrojām, stāstījām, bet pēkšņi, dienas laikā, visa sistēma tika pārmainīta. Tad viņi nāca dusmīgi, ka mēs nepatiesu informāciju esam snieguši, lai gan pie vainas vienkārši bija valdības lēmumu nepastāvīgums. Tāpat arī par pensiju ierobežojumiem – daudzi pensionāri aizgāja no darba, lai nezaudētu tos 70% no pensijas. Ko mēs pēc tam varējām teikt, kad izrādījās, ka tādējādi pat pārkāpti Satversmes noteikumi? Daudzus vairs atpakaļ darbā neņēma. Ja ne šīs izmaiņas, vairākums noteikti būtu turpinājuši strādāt.
– Kā jūs nokļuvāt savā amatā?
– Īstenībā esmu izmācījusies par pedagogu. Dzīves laikā ir sanācis strādāt daudz kur. Bija brīdis, kad darba nebija. Tad uzradās darbiņš pastā. Kad VSAA arhivāre gāja dekrētā, šo amatu uz gadu piedāvāja man. Ilgi domāju – nākt vai nenākt? Pastā tomēr jau bija pastāvīgs darbs, te – tikai uz laiku. Pastnieka darbs nekāda medusmaize tomēr nav, tāpēc nospriedu, ka labāk vismaz gadu pastrādāt burtiskā nozīmē siltā vietā, nevis pa lietu vai salu staigāt apkārt, kas nereti atsaucās arī uz veselību. Tā arī te aizķēros. Bija laiks, kad palielinājās darbu apjoms un bija nepieciešami inspektori. Atkal saņēmu piedāvājumu pāriet uz jaunu amatu. Iepriekš vienmēr biju uzskatījusi, ka par VSAA inspektoriem strādā gudri, nopietni cilvēki. Ar to es nedomāju, ka tagad manās acīs kolēģi būtu kļuvuši mazāk gudri vai kā citādi, vienkārši tolaik šie cilvēki šķita neaizsniedzami, kā uz pjedestāla. Spriedu, ka es tā nemācētu. Tomēr iemācījos arī es.
– Kādas bija izjūtas, pēc salīdzinoši tik neilga darba stāža VSAA saņemot Atzinības rakstu?
– Jāatzīstas, saņemot Atzinības rakstu, no aizkustinājuma pat nobira pa kādai prieka asarai. Bet kopumā biju satraukusies.
Pasākumā mūs ar skaistu uzrunu sveica VSAA direktore, kā arī iepazīstināja ar dažādiem jaunumiem mūsu jomā. Tā kā nemitīgi dzīvojam nelielā stresā sakarā ar štatu samazināšanu valsts iestādēs, priecājāmies, ka mūs iedrošināja neuztraukties. Bija ieradies arī personāldaļas vadītājs. Bieži VSAA vadības pārstāvjus neredzam, tāpēc pasākums bija jauka iespēja satikt interesantus cilvēkus, pārrunāt aktualitātes. Nozīmīgi ir redzēt, kā strādā kolēģi citās nodaļās, tas noder sava darba pilnveidošanā.
– Ar ko patīk nodarboties brīvākā brīdī?
– Bērzaunē darbojos rokdarbu pulciņā, svētdienās tur pērļojam. Pasniedzējai Janai ir apbrīnojama izdoma, lai gan šo māku nekur speciāli viņa nav mācījusies. Vēl brīvā brīdī adu – jāapada un jāaptamborē gan bērni, gan mazbērni. Fantāzijas lidojums man nav īpaši izteikts – radošās izpausmes „skrūvīte" nav iedota. Toties māku kopēt, noskatot, kā darbojas citas rokdarbnieces, vai pētot žurnālus. Agrāk šādas prasmes bija vajadzīgas, lai varētu izdzīvot. Tagad taču ir lietoto apģērbu veikali, bet tolaik viss kaut kā bija pašiem jāpāršuj, jāuzada, lai būtu, ko uzģērbt. Pērku avīzi „Pavards", tur nesen kāda sieva dusmīgi bija izteikusies, ka pērļošana ir kaut kādi ātrie un neriktīgie rokdarbi, kad no lētām pērlēm rota gatava. Es gan uzskatu, ka mums taču nav laika, lai adītu, piemēram, džemperi. Ja es mēnesi veltīšu džempera adīšanai, pa to laiku neko citu neuztaisīšu. Bet man patīk, ka varu tuviniekus apdāvināt ar pašas gatavotām rotām, meitas, kad atbrauc ciemos, ātri vien izlasa tīkamākās rotas.
– Pastāstiet par savu ģimeni!
– Man ir trīs meitas un dēls, priecājos arī par mazbērniņiem. Bērni jau agri tika palaisti savā dzīvē. Viņus pēc pamatskolas beigšanas aizdzinu uz Rīgu mācīties. Bērni ātri kļuva patstāvīgi, jo tolaik grūti gāja – sovhozi bruka, viss mainījās un ar darbiem un naudu bija, kā bija. Vidusskolās un augstskolās viņus nevarējām palaist.
Esmu tipiska lauciniece – mani uz Rīgu dabūt nevarētu. Jau vairākas reizes bērni ir saukuši, aicinājuši, bet es tā nevarētu. Lai gan ar vīru dzīvojam Bērzaunes centrā, iepriekš ir bijusi arī saimniecība. Tagad man pavasaros, kad zied pienenes, ir nostalģija pēc gotiņas. Teicu – kad savs darbs galīgi apnīk un šķiet, ka esi visvairāk apbižotais, vajag tomēr iedomāties par nabaga zemniekiem, kam jācīnās no rīta līdz vakaram, visu cauru gadu bez brīvdienām. Tādu dzīvi esam pieredzējuši, to vairs negribas. Savu laiku nosaimniekojām.
Autore: LAURA VOITIŅA
Foto no personiskā arhīva