Ar kuplo varakļāniešu Šminiņu ģimeni, kas rītvakar jau 14. reizi LNT projektā „Dziedošās ģimenes" kopā ar vēl trim ģimenēm priecēs skatītāju un fanu sirdis, lai turpinātu sacensties par Latvijas skanīgākās ģimenes titulu, tikāmies pagājušajā sestdienā Madonā, kad viņi piedalījās dziedošo un muzicējošo ģimeņu saieta „Spiets" 20 gadu jubilejas pasākumā.
Savukārt jau nākamajā vakarā bija kārtējais „Dziedošo ģimeņu" raidījums, kur Šminiņi kā allaž savus fanus nepievīla. Šobrīd viņu ritmi pakļauti tikai un vienīgi šovam, par ko tad arī mūsu saruna ar IVARU un VINETU ŠMINIŅIEM.
– Pie visa „vainīgs" ir Artūrs Uškāns, – smej Ivars, kad ievaicājos, kā viņi nokļuvuši šovā. – Mēs ar Artūru un Gunāru Igauni, kas ar savu ģimeni piedalījās pirmajā LNT projektā „Dziedošās ģimenes", esam kursabiedri, kādreiz arī spēlējām vienā ansamblī. Gunārs savulaik uz otro šovu pierunāja Artūru, bet Artūram bija misija pielauzt mani. Bet sanāca tā, ka augustā bērni bija projām nometnēs un mēs pat neatbraucām uz atlasi. Taču Artūrs nelikās mierā, beigās es vienkārši nosēdināju bērnus uz dīvāna, un mēs ierakstījām fotokamerā dziesmiņu un aizsūtījām uz LNT.
– Nē, nē, es šajā ierakstā nepiedalījos un sākumā vispār biju pret, bet Ivars bija tā viltīgi ierakstījis, ka piedalās arī mamma Vineta. Kad filmēja pirmos videorullīšus, es stāvēju maliņā un teicu, ka būšu tikai līdzjutēja, beigās kaut kā tomēr mani pierunāja. Tagad meitenes saka: ja tu, mamma, nebūtu piedalījusies, diezin vai mēs tik tālu būtu tikuši, – šova pirmsākumus atceras Vineta.
– Īstenībā arī bērni sākumā nebija sajūsmā. Man jau pašam kā mūziķim tas nekas tāds traks nelikās – domāju, būs jauna pieredze gan pašam, gan bērniem. Pēc pāris dienām zvana no LNT un saka, ka viss kārtībā – jums jābrauc uz pusfinālu, – Ivars kā vienmēr ir lakonisks.
– Tāda jēdziena kā brīvdienas mums šobrīd nav. Kādreiz bija piecas darbdienas un pēc tam – divas brīvdienas, tagad ir pretēji – darbdienas paiet mierīgāk, toties piektdienas vakarā jau ir mēģinājums, tad nāk sestdiena, svētdiena, kas pakārtota tikai šovam. Dažkārt mēģinājumi notiek arī otrdien. Ja grib labu rezultātu, ir diezgan daudz jāstrādā. Pašiem arī ir tāds azarts – vajag arvien labāk un labāk. Saprotam, ka arī atbalstītāju priekšā tas ir pienākums. Nav jau variantu. Īstenībā, kā pirmajā reizē ar „Miega vilcieniņu" tikām tajā šova ātrvilcienā iekšā, jābrauc līdz galam, jo ārā izlekšana būs sāpīga, – atzīst Vineta.
– Vai arī tā kā tāds liels miegs – pamodīsimies beigās, kad jau izlaidīs ārā, – salīdzinājumu turpina Ivars.
– Muzikālā puse galvenokārt ir Ivara ziņā, es vairāk esmu uzņēmusies organizatorisko pusi – noformējums, tērpi. Idejas nāk no visdažādākajām vietām. Tā, piemēram, Ilvijas un Adrijas mammai Inesei bija laba ideja piesaistīt Ināru Cakuli. Tautastērpi ir no deju kolektīviem – neviens nekad nav atteicis: Barkava, Varakļānu vidusskola, kultūras nams. Mums ir bijuši tērpi pat no Mārupes bērnudārza, jo tur strādā divas ļoti labas paziņas – bijusī praulēniete Zeltīte Šneidere un murmastieniete Sindija Tropa, kas katru svētdienu arī ir mūsu līdzjutēju vidū, – stāsta Vineta.
Liek paraudzīties no citas puses
– Lielākais prieks ir par meitenēm, kas tagad uz daudzām lietām raugās pavisam citādāk. Vecākā meita Enita mācās Jāņa Ivanova mūzikas vidusskolā Rēzeknē 1. kursā klavieru klasē, un viņai šajā laikā ir ļoti grūti – adaptācija jaunajā skolā, kur ir daudz stingrākas prasības nekā bērnu mūzikas skolā, plus vēl šovs. Mūsu jaunākā meita Roberta mācās 3. klasē Varakļānu vidusskolā un apmeklē mūzikas skolas vijoles klasi, un arī viņai šovs ir bijis tāds pozitīvs grūdiens, jo pagājušajā gadā vienubrīd pat pavīdēja doma, ka negrib turpināt mācīties mūzikas skolā, bet tagad viņai uzradusies interese, un Roberta ļoti cenšas – pirms uzstāšanās noiet maliņā skaņot savu vijolīti, noskatījusies no lielajām Uškānu ģimenes meitenēm. Šobrīd arī piecgadīgais Ernests ir labi iejuties šova atmosfērā, atradis draugus. Kopā ar Puncuļu ģimenes atvasi, kamēr nav jābūt uz skatuves, paši sameklē sev nodarbošanos, dzenā ar plastmasas nūjām bumbiņas pa kinostudijas koridoru. Pirmajos divos raidījumos mums bija līdzi arī divgadīgais Haralds, bet viņam tomēr tas par grūtu, tāpēc paliek mājās ar vecmammu.
Šovā piedalās arī manas vecākās māsas Santas (kas arī pati ir kāpusi uz šova skatuves) meita Madara, kas mācās Barkavas arodvidusskolā par administratori. Arī viņai bija ļoti jāpārvar sevi, lai uzstātos kopā ar visiem, jo viņa pēc dzemdību traumas jau kopš bērnības pārvietojas ratiņkrēslā, bet Madarai ir laba balss, un viņa no sirds priecājas par mūsu panākumiem, tāpat kā viņas jaunākā māsa Paula, kas kopā ar Enitu arī šogad uzsāka mācības Rēzeknes mūzikas vidusskolā, un arī viņai šis nav viegls periods. Mūsu komandai pievienojās arī mana un Ivara krustmeita Ilvija, kas dzīvo Praulienā, bet mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolā. Ilvija ir pabeigusi Madonas mūzikas skolu, bet turpina mācīties saksofona spēli. Viņas māsa Adrija mācās Praulienas pamatskolā. Viņa ir ļoti atraktīva meitene, Madonas mūzikas skolā apmeklē flautas klasi, bet labprāt spēlē arī klavieres un šobrīd sākusi apgūt ģitāras spēli. Abas ar māsu Ilviju dejo grupā „Aliens", – komandas garu ieskicē Vineta, uzsverot, ka arī viņai pašai dzīvē vienmēr ir bijis kāds mērķis, uz ko iet, lai nebūtu lieka degvielas tērēšana šurpu turpu. – Kad viens mērķis sasniegts, jānosprauž nākamais – lai dzīvot interesantāk. Tas pats attiecas uz bērniem, ja redzam, ka viņš to spēj, jācenšas uzlikt latiņu vēl augstāk. Bet bez darba nekas nav iespējams.
Dziedāts ir vienmēr
– Dziedāšana mums abiem ar Ivaru ir nākusi līdzi jau no bērnības. Jau bērnudārzā dziedāju dažādos ansamblīšos. Mūzikas skolā gan neesmu mācījusies. Bērni mūzikai vairāk pievērsušies Ivara ietekmē. Starp citu, Ivars bija arī mans skolotājs Varakļānu vidusskolā, mācīja basģitāru spēlēt. Tolaik spēlēju meiteņu ansamblī „Čau". Vēlāk, kad pēc medicīnas skolas beigšanas Rīgā atgriezos Varakļānos, sapazināmies tuvāk, apprecējāmies. Brīvajā laikā mums vienmēr ir paticis kopīgi uzdziedāt. Esam pat nodrukājuši speciālas grāmatiņas ar dziesmu vārdiem, un pats jaukākais, ka arī bērni tajā visā piedalās. Kad tā īsti aizdziedamies, arī dejošana nepaliek novārtā. Mums nepatīk tāda vienkārša sēdēšana pie galda un ēšana.
Ivaram, kas savulaik beidzis Gulbenes mūzikas skolā trompetes klasi, pēc tam mācījies Rēzeknes mūzikas vidusskolā, šobrīd maizes darbs ir individuālā mūzikas instrumentu darbnīca: – Iznomāju, skaņoju, remontēju klavieres, arī akordeonus. Mani interesē teju visi mūzikas instrumenti – jau 1. kursā mūzikas vidusskolas laikā nopirku ģitāru, pats iemācījos skaņot. Esmu apguvis arī akordeona spēli, dažādus pūšamos instrumentus. Esmu strādājis bērnu mūzikas skolā un kultūras namā, bet administratīvais darbs man neiet pie sirds. Labprāt spēlēju ballītēs, kāzās, godos, jubilejās. Tagad, par laimi, kaut kā negadās, bet uz pirmajiem diviem raidījumiem gan braucu tieši no kāzām. Īstenībā man patīk ne tā lielā skatuve, kas tagad ir šovā, bet būt cilvēkos, sadziedāties. Arī šovā interesantākie brīži ir ģērbtuvēs, kur mēs kopā sadziedam. Veidojas jauna pieredze, iegūti jauni draugi. Savā starpā pat raduraksti tiek sameklēti.
– Galvenais ir saprast, ka katrā no mums mīt režisors, ko vajag pašam ieraudzīt un pamodināt, jo iespējas un idejas ir tik daudzveidīgas, un citos apstākļos mēs nemaz neuzzinātu, cik daudz paši varam, – spriež Vineta. – Un pie reizes rādīt priekšzīmi citām ģimenēm, ka nevajag sēdēt mājās. Ja ir kāds projekts, vajag pieteikties un darboties. Nebaidīties, izmēģināt. Mums gribējās parādīt, ka arī mēs Varakļānos esam dziedoši, ka mums ir laba mūzikas skola, koris – jauka pilsētiņa, – arī citus būt aktīvākiem aicina Ivars.
„Mums ir brīnišķīgi fani"
– Fanu atbalsts ir vienkārši fantastisks, un ko tik visu viņi izdomā. Viens kaimiņš, piemēram, regulāri pēc katra raidījuma atnes līdaku – beidzamo reizi, kad ļoti labi nodziedājām, – pat divas, – stāsta Ivars. – Kad viņš pirmoreiz ar zivi ieradās, jautājām, cik jāmaksā, viņš sacīja – ja labi nodziedāsit, nekas nebūs jāmaksā, ja slikti – 5 lati kilogramā, – smejoties atceras Vineta. – Arī pie siera rituļa katru svētdienu tiekam – cik ilgi dziedāsit, tik ilgi būs siers, apsolījusi saimniece. Daudzi līdzjutēji mūs atbalsta studijā. Cilvēki vispār ir ļoti atsaucīgi un atbalsta. Daudzi mani pacienti (Vineta ir zobu higiēniste Varakļānos un Rēzeknē. – B. M.) mani atpazīst. Šķiet, ka arī cilvēki uz ielas vairāk sākuši sveicināt. Pienāk klāt, uzmundrina.
Kad aizrunājamies, ka līdz šova beigām vairs palikušas trīs svētdienas, Vineta nosmej, ka sākot parādīties tāda veselīga spriedzīte: – Sākumā vispār bija doma – tiksim vai netiksim, tad – līdz sešniekam, bet tagad saprotam, ka jāsaņemas, negribas būt tam izbalsotajam.
Visi kopīgi slēpos
Sarunas nobeigumā iejautājos, ko visi kopā iesāks pēc šova, kad būs vairāk brīva laika. Ivars teic, ka ziemā vairāk varētu nodoties sportiskām aktivitātēm: – Mums ar Vinetu ļoti patīk slēpot, bērni gan tādi kūtrāki šai ziņā, bet visiem slēpes un zābaki ir sagādāti. Savukārt vasarā turpinām kādreiz ar Apiņu ģimeni aizsākto tradīciju un kopā dodamies ekskursijās pa Latviju.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto