Madonas novadā darbu pēc augstskolas šoruden uzsāka četri jaunie speciālisti. Liezēres pamatskolā pirmo gadu strādā latviešu valodas un literatūras skolotāja REGĪNA PAEGLE.
Pēc pirmā ceturkšņa Regīnai vaicāju, vai skola ir viņas īstā vieta; cik viegli vai grūti ir strādāt ar šodienas bērniem.
– Kopš bērnības sapņoju, ka gribu būt skolotāja, tomēr man likās, ka savu sapni nevarēšu realizēt, – iesāka Regīna Paegle. – Apzinājos, ka vecākiem nav tik daudz līdzekļu, lai es varētu izskoloties, tāpēc devos studēt uz Bulduru dārzkopības vidusskolu. Domāju – būšu dārzniece un ar šo amatu laukos arī dzīvošu. Kad biju praksē, pēkšņi radās spēcīgs emocionāls pārdzīvojums ar negatīvu nokrāsu, pēc kura sev pateicu, ka neapstāšos, lai cik arī grūti būs, izglītības ieguvē došos uz priekšu.
Iestājos Rēzeknes Augstskolā Humanitāro un juridisko zinātņu fakultātē, studēju filoloģiju. Tiku budžeta grupā, beidzu bakalaura programmu kā filologs. Pēc tam iestājos maģistrantūrā, ieguvu filologa, kā arī latviešu valodas un literatūras skolotāja diplomu. Gadu studēju Rēzeknē, tad „Erasmus" programmas ietvaros devos uz Lietuvu. Līdz ar to man ir divi diplomi: viens – no Lietuvas universitātes, otrs – no Rēzeknes Augstskolas. Lietuvā pusgadu studēju klātienē, otru pusgadu – neklātienē. Vispirms gan aizbraucu uz Lietuvu vasaras kursos. Tur apguvu lietuviešu kultūru un valodu – katru dienu bija lekcijas, mācījāmies lietuviešu valodu. Studiju laiks Kauņā, Vitauta Dižā universitātē, bija brīnišķīgs. Satiku „Erasmus" apmaiņas programmas studentus no Vācijas, Čehijas, Nīderlandes, Kanādas, ASV un citām valstīm. Biju pārsteigta, ka baltu filoloģiju mācās pat 60, 70 gadu veci cilvēki, kas izpētījuši radurakstus un secinājuši, ka viņiem ir prūšu izcelsmes senči. Tagad, mācot bērniem par valodu rašanos, indoeiropiešu valodu koku, varu uzskatāmi runāt lietuviešu valodā, lai bērni dzird, kā skan šī kaimiņvaloda. Diskos ir dziesmas lietuviešu valodā – tās bagātinās ne tikai mani, bet arī audzēkņus.
– Kādi, salīdzinoši ar pašas skolas laiku, šķiet šodienas bērni?
– Darbs skolā nav viegls, pirms tam domāju, ka būs daudz vienkāršāk. Kad mācījos pati, man tik ļoti interesēja latviešu valodas un literatūras stundas, ka nezināju, kā tas ir – neizlasīt grāmatu no vāka līdz vākam. Joprojām tas neliekas pieņemami, ka bērni grāmatas nelasa, daudziem vēlmes mācīties nav vispār. Sākumā šķita, ka ar savu mīlestību parādīšu, ka viss ir apgūstams, bet drīz vien nonācu pie atziņas, ka jābūt arī stingrai. Skolēnu ieinteresēšanai palīdz darbs ar jaunajām tehnoloģijām. 7.-9. klasēm ir izveidots interaktīvs disks, bieži stundās izmantoju šo materiālu.
– Cik daudz no ikdienas nākas veltīt darbam?
– Strādāju pusslodzi, mācu savus priekšmetus 5. klasei (10 bērnu) un apvienotajā 6., 7. klasē. Apvienotajā klasē strādāt ir grūtāk, jo ir vecuma atšķirības, arī apgūstamās vielas atšķirības. Manuprāt, galvenais tomēr ir tas, lai bērni izaug par labiem cilvēkiem, lai viņi ierauga un apgūst vērtības. Par šiem jautājumiem mēģinu runāt ar daiļdarbu palīdzību. Literatūras stundās runājām par Vizmas Belševicas „Billi", Jāņa Grīziņa romānu „Vārnu ielas republika", bērni veido noteikumu grāmatiņas, kā jāuzvedas pašiem.
– Ko no skolotājas profesijas iegūst un zaudē ģimene?
– Dzīvojam Liezērē, ģimenē esam četri. Jaunākajai atvasei ir gads un viens mēnesis, no rītiem es vai vīrs mazo aizvedam uz laukiem. Kad vīram nebija darba, ar mazo palika viņš, tagad pa dienu mazbērnu auklē omīte un opis – mani vecāki. Meita iet bērnudārzā, pēc darba cēliena skolā piecgadīgo meitu izņemu es. Tad abas darbojamies pa māju: es – gatavojos nākamās dienas stundām, viņa – kopē mammu. Reiz vakarā lūdzu – ej taču gulēt, bet meita atbildēja – es nevaru, man jāmācās… Pēc šīs sarunas nolēmu, ka nedrīkstu viņai atņemt bērnību, gāju lasīt pasaciņu, parotaļājāmies, viss bija kā agrāk. Apzinos, ka vēl neprotu malā nolikt skolas darbus un mājās pievērsties tikai tuviniekiem. Ar laiku, iespējams, to apgūšu.
– Cik viegli vai grūti bija atrast darbu specialitātē?
– Darbu meklēju neatlaidīgi un izmisīgi. Zināju – Dāvidam paliks gads, bērnu nauda beigsies, nevaram izdzīvot, jāiet strādāt. Viens arguments par labu strādāšanai bija eksistenciālā puse, otrs – uzturēt sevi profesionālā formā. Vēlējos ātrāk tikt skolas vidē, tādēļ meklēju vakances, diemžēl nekur nekas nebija atrodams. Jau pieļāvu domu, ka pārcelsimies uz citu novadu, bet tad pēkšņi piezvanīja Liezēres pamatskolas direktore Jolanta Pabērza un uzaicināja mani uz dzimto skolu. Piedāvātā pusslodze šķita ideāls variants – līdz ar to varēju būt gan skolas vidē, gan laiku veltīt saviem bērniem.
Esmu priecīga arī par skolas kolektīvu. Iesākumā biju nobijusies, jo viņi visi ir mani skolotāji. Tagad esam kolēģi, un pie tā jau sāku pierast. Esmu uzņemta sirsnīgi un mīļi, visi ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši, varu justies droši.
– Un kā ar pienākumiem svētdienas skolā?
– Svētdienās braucam uz dievkalpojumu Cesvaines evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Draudzē esam vairākas svētdienas skolas skolotājas, pārmaiņus strādājam ar bērniem. Pamatā tie ir mazie bērni, bet, ja uz skoliņu atnāk lielāki, cenšamies ar viņiem runāt atsevišķi.
– Vai paliek arī brīvais laiks, kādi vaļasprieki?
– Esmu iesākusi tapot kārtējo šalli – rokdarbi man ļoti patīk. Kādreiz audu segas: Bulduros bija stelles, gāju aušanas pulciņā. Patīk, ka šie darbi ir tādi skrupulozi, esmu cilvēks, kas visās lietās iet ar dziļumu. Mamma saka, ka es jau kopš bērnības – ja ko sadomājos, izlīdīšu kaut caur adatas aci, bet savu panākšu. To teica arī audzinātāja, ka esmu mērķtiecīga kā dzelzs, stundām ilgi varu meklēt un ķimerēties, ja mani kas uzrunājis. Šalli vēlējos izgatavot uz dzimšanas dienu (esmu oktobra bērns), nopirku dziju rudenīgās krāsās, bet izskatās, ka šalle tomēr taps nākamā gada rudenim. Laiku paņem Lutera akadēmija, uz kuru dodos ik sestdienu. Mācos 2. kursā, apgūstu draudžu izglītības nodaļas programmu. Tas ļoti noder ikdienai, jo garīgi atjaunojos, Lutera akadēmija mani stiprina. Lekcijas ierakstu diktofonā, nesen, pārklausoties kādu lekciju, pakavējos pie pasniedzēja domas, ka nav jau liela māksla, ja skolotājam ir ideāli bērni, ideāla klase. Ja iedota klase, kur ir jāiegulda pamatīgs darbs un tu tiec galā ar to, tad gan tā ir augstākā pilotāža. Bez grūtībām un piepūles nav īsta gandarījuma – tam piekrītu arī es.
– Vai izbraukāt sestdienās uz mācībām Rīgā nav pārāk dārgi? Kā šo slodzi var pacelt finansiāli?
– Dievs mani ir pasargājis un svētījis. Par mācībām jāmaksā nav, bet nepieciešamā ceļa nauda tiek iedota. Pirms stājos Lutera akadēmijā, lūdzu Dievu, un mana lūgšana tika uzklausīta brīnišķīgā veidā. Sākumā ceļam uz Rīgu naudu iedeva mamma (esmu pateicīga saviem vecākiem, kas ar savu sirds siltumu, sirds skaidrību, darba tikumu un stingrību mūs – visus trīs bērnus – ir izaudzinājuši). Vēlāk Liezēres pamatskolas direktore, kas pārzina skolas atbalstītājus, bija vērsusies ar priekšlikumu pie viņiem. Tagad līdzekļus ceļa naudai saņemu no Petrovsku ģimenes ASV. Līdz ar to brīnišķīgā veidā Dievs mani ir sargājis un vada.
Savukārt par skolotāju atalgojumu varu teikt, ka galvenais, protams, ir mīlestība pret bērniem, bet nevar ieslīgt arī galējībā, jo šī „plikā" mīlestība tomēr ir jāapģērbj un jāpaēdina. Daudziem mūsu skolas skolotājiem, salīdzinoši ar iepriekšējo mācību gadu, algas ir samazinātas. Es kā iesācējs neko nesaku, zinu tikai to, ka strādājošajiem „Latvijas valsts mežos" apmaksā pat briļļu iegādi, mūsu skolotājiem pietrūkst finanšu elementārām lietām. Izglītība ir Latvijas nākotne, tai naudu nevajadzētu žēlot. Galu galā skola ir tā vieta, kur izaug nākamie prezidenti, deputāti, ārsti un pārējo specialitāšu pārstāvji. Skolotājam uz skolu jānāk arī apģērbtam. Man pašai ir prieks, ja varu saposties stundai, ko momentā pamana arī bērni. Tas nav luksuss, bet nepieciešamība – glīti un radoši ģērbties, iegādāties jaunas grāmatas, sevi pilnveidot.
– Vai ir vēl kāds sapnis nākotnei?
– Man ļoti gribētos strādāt ar vidusskolēniem. Praksē savulaik biju Cesvaines vidusskolā, kur darbojos ar 7. un 12. klases audzēkņiem. Paraugstunda notika 8. klasē, runājām par Ziedoņa epifānijām, par radošumu. Es pati arī rakstu dzeju, un man tik ļoti pietrūkst sarunas ar lielākiem bērniem, ka nākotnē vēlētos stundas vidusskolā.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto