Šovasar vairāku Madonas novada skolu apritē ienāca jauni izglītības iestāžu vadītāji. Ar dažiem no viņiem lasītājus jau esam plašāk iepazīstinājuši. Šajā numurā piedāvājam sarunu ar Madonas mākslas skolas direktori MARIKU ZEIMULI.
– Esmu dzimusi Varakļānos, dzīvojusi Ogrē un Dekšārēs. Vairāki gadi pagāja Rēzeknē, mācoties mākslas koledžā, un studējot Rīgā mākslas vēsturi un vizuālo mākslu. Līdz šim par pedagoģi esmu strādājusi Sidgundas pamatskolā, E. Dārziņa mūzikas vidusskolā un Starptautiskajā komerciālajā profesionālajā vidusskolā. Vēlāk apguvu interjera dizainu Eiropas attīstības skolā. Tālāk jau savas zināšanas realizēju dažādos interjera dizaina projektos – kafejnīcās Rīgā, Jūrmalā, Ventspilī, privātmāju, dzīvokļu un pat viesnīcu iekārtošanā. Paralēli darbam ieguvu profesionālo maģistra grādu uzņēmējdarbības un iestāžu vadības jomā. Esmu bijusi arī nelielu izstāžu kuratore. Man tuvs ir trīsdesmito gadu nacionālais romantisms. Mīļākie mākslinieki – Raimonds Staprāns, Andris Vītoliņš, Jūlijs Madernieks, Ansis Cīrulis, Rūdolfs Pinnis, arī Sigismunds Vidbergs, Salvadors Dalī, Gustavs Klimts. Sapnis – pašai savs mākslas salons-kafejnīca.
– Jūs esat iesaistīta vairākos kultūras un mākslas projektos, kas lielākoties ir saistībā ar Latgales reģionu. Pastāstiet nedaudz sīkāk par šīm aktivitātēm!
– Jau vairākus gadus esmu biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs „Latgaļu sāta"" valdes priekšsēdētāja. Par biedrības izveidi jāpateicas Dainim Mjartānam, kultūrvēsturniekam, žurnālistam, politologam, vispār cilvēkam, kuram ir vīzija un kurš māk aizraut cilvēkus šajā krīzes laikā pievērsties tieši kultūrai. Esam rekonstruējuši Varakļānu novada tautastērpu, braukuši ekspedīcijās, rīkojam tradicionālās kultūras nometnes bērniem. Nesen Valmieras pusē organizējām „Kokļu dienas Vidzemē". Neaizmirsīsim, ka Vidzemes kultūrvēstures pamatā ir latgaļu un ziemeļu daļā –
līvu vēsture. Pēdējo gadu laikā esam ar māsām un māti uz trizuļu stellēm noaudušas ap 210 metru tautastērpa brunču. „Latgaļu sāta" atrodas netālu no Varakļāniem, ja kādam interesē etnogrāfija, folklora, aušana, tradicionālā kultūra – nāciet mūsu pulkā! Ak, jā – ja kāds vēlas ziedot „Latgaļu sātai" senus amatu rīkus, mūzikas instrumentus vai kultūrvēsturiskus materiālus par Varakļānu novadu, lūdzu sazināties ar mani.
– Kas pamudināja pieteikties uz Madonas mākslas skolas direktores amatu?
– Tā bija nejaušība. Vēlējos strādāt kādā no Latgales skolām vai uzņēmumiem. Mana diplomdarba tēma uzņēmuma vadībā bija „Bezdarba samazināšanas un darbaspēka aizplūšanas risinājumi Latgales reģionā", tāpēc vēlējos atgriezties savā novadā un likt lietā iegūtās zināšanas, bet paradokss – Latgalē speciālisti nav vajadzīgi.
– Kādi ir kopējie iespaidi par skolu?
– Ja godīgi, biju pārsteigta par dažām lietām ne tajā labākajā nozīmē. Telpas mākslas skolā ir nelielas, lai neteiktu, ka galīgi mazas un neracionāli izmantotas. Turklāt ļoti pieblīvētas ar ikdienā neizmantojamām nolietotām mēbelēm, kas galīgi neatbilst modernas mākslas skolas līmenim, kas kā nekā ir vieta, kur jaunietis apgūst estētiku. Kodolīgāk izsakoties, mākslas skola manā uztverē, kādu es to pārņēmu, vizuāli neatbilst savam nosaukumam. Tāpēc es centīšos darīt visu iespējamo, lai attaisnotu uz mani liktās cerības, taču tas nozīmē, ka pašvaldībai būs jānāk pretim ar finansējumu. Centīšos uzrunāt arī novada uzņēmumus un bankas.
Zinu, ka tas nav viegls ceļš, un ar problēmām jau esmu saskārusies, kaut vai iekšēji skolā veicot izmaiņas mācību programmā atbilstoši „paraugprogrammām", ko īsteno pārsvarā visas Latvijas mākslas skolas. Es pieturos pie sen zināmas atziņas: „Pasaki, no kurienes tu nāc, un es pateikšu, kas tu esi." Kādā vidē mūsu bērni izaug, tāda vērtību skala viņos arī izveidojas.
– Jums ir nākotnes vīzija par Madonas mākslas skolas tālāko attīstību?
– Efektīva un atvērta mūsdienīga skola. Kam nav sapņu un cerību, tas nav dzīvotājs. Tāpēc atļaušos šoreiz teikt, ka vēlos šajā skolā izveidot tīru, estētisku vidi, kur valda radošs un mākslinieciskais gars. Tāpēc jau esmu sākusi atbrīvot aizkrāmētos gaiteņus no mācību procesam nevajadzīgām lietām. Es jau 1. septembrī atvēru skolas galvenās ieejas durvis, kas bija bloķētas ar kastēm un klavierēm. Pilnīgi jūtu, ka pa šīm durvīm plūst pozitīva enerģija. Pati direktora darba kabinetam turpmāk izmantošu mazāku telpu, bērniem atvēlot bijušo direktora kabinetu mācību procesam, jo tas ir trīs reizes lielāks. Šai telpai vēlos prasīt finansējumu, lai tur veiktu remontu un izveidotu mācību procesam atbilstošu, kā arī lai to varētu izmantot noteiktiem semināriem ieinteresētiem Madonas iedzīvotājiem.
Manā redzējumā, būtu vērts ieviest skolas attīstībā arī datorgrafiku, keramiku, tekstilmākslu, interjera dizainu. Nevajag vilkt garumā un domāt, ka šīs praktiskās prasmes bērns iegūs kādā citā skolā. Ja bērni ņem pretī informāciju, ir jāspēj viņiem to dot.
Vienlaikus jāsaprot, ka jākopj un jāattīsta mūsu pašu, iepriekšējo paaudžu, kultūras mantojums. Mēs ceļam Latviju no otrā stāva, skrienot pakaļ modernajai Eiropai un aizmirstot bērnos iecementēt latviešu tradicionālās kultūras pamatvērtības. Kāds Madonas mākslas skolas skolēns, kādā grāmatā ieraugot ugunskrustu, sauca: „Tas taču fašistu krusts!" Kā tas ir iespējams? Tātad vainīga ir pamatskolas mācību programma, arī paši pedagogi. Es savās tradicionālās kultūras nometnēs vispirms lieku bērniem apgūt latviešu rakstu zīmes, kuras viņi vēlāk glezno, auž, izgatavo no koka, veido linogriezuma tehnikā, iededzina kokā, apglezno stiklu un zīdu. Manuprāt, V. Celma grāmatai „Latvju raksts un zīmes" vajadzētu būt par pamatu, ar ko sākt mācīt priekšmetu „Mākslas valodas pamati".
Mana vīzija būtu, lai Madonā būtu tradicionālās kultūras un mākslas skola. Manuprāt, mākslas skolā ir jāieliek pamats mūsu pašu mākslas izzināšanā, atsevišķos Latvijas un pasaules vēstures posmos. Un tas ir jāmāca ne tikai mākslas valodas pamatos, bet visos mācību priekšmetos katram saskaņoti savā rakursā, tas palīdz nostiprināt zināšanas un veicina lietu izpratni un likumsakarības.
– Kā vērtējat mākslas vietu un lomu Latvijā? Vai valsts atbalsts ir pietiekams? Vai sabiedrība spēj novērtēt mākslas nozīmi, vai drīzāk tā ir pabērna lomā un pakārtota citiem, „būtiskākiem" jautājumiem?
– Mani patīkami pārsteidz Madonas kultūras dzīve, tā kūsā, un var tikai pabrīnīties, kur madonieši var atlicināt laiku izstādēm, koncertiem, kino, teātriem, pulciņiem. Ir patiešām liels prieks, ka novada atbildīgās personas atbalsta un novērtē kultūras nozīmi sabiedrībā. Kultūra kā nekā ir tā neredzamā saite, kas vieno sabiedrību. Valsts kultūru var atbalstīt, vadoties no pieejamajiem budžeta līdzekļiem. Katastrofāli samazinājušies VKKF līdzekļi. Pašmāju mecenāti mākslas un kultūras atbalsta fondiem pa šiem gadiem nav ziedojuši summas, kuras būtiski varētu izmantot mākslinieki un sabiedriskās organizācijas saviem projektiem. Tai pašā laikā vismaz sabiedriskās organizācijas var izmantot Eiropas Savienības fondu līdzekļus, mūsu biedrība „Latgaļu sāta" pašreiz veic senlatviešu ēku būvniecības projektu, kas kalpos, lai bērni vizuāli un praktiski varētu iejusties, kā mūsu senči dzīvoja neolīta, bronzas laikmetā un viduslaikos. Vienu gan es varu teikt. Madonieši var lepoties ar savu muzeju un tur notiekošajām izstādēm. Man konkrēti atmiņā izstāde par podniecības vēsturi, kur bija izstādīti Baibas Dumpes darbi.
– Kandidējāt uz 10. un 11. Saeimas vēlēšanām no Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!"-„TB/LNNK" saraksta Latgales vēlēšanu apgabalā. Kas pamudināja iesaistīties politikā, un kādēļ izvēlējāties konkrēto politisko spēku?
– Es vēlos dzīvot pārtikušā, neatkarīgā valstī, kur valda politiķu atbildība un kur priekšnoteikumam politiskajam līderim vajadzētu būt: intelektam, izpratnei par nacionālo kultūru un atbildībai par savu valsti. Esmu pedagoģe, un „Visu Latvijai!", manuprāt, ir tas politiskais spēks, caur kuru es varētu veikt uzlabojumus izglītības sistēmā, tāpēc pieņēmu partijas uzaicinājumu kandidēt Saeimas vēlēšanās. Jauniešiem ir vājas zināšanas par savas valsts vēsturi un tradicionālo kultūru. Latgalē ir bērnudārzi, kur audzinātāji atsakās ar bērniem runāt latgaliski, pat ja vecāki to vēlas. Skumji, ka mēs paši sevi iznīcinām, neapzināmies savas kultūras un valodas vērtības. Viens no iemesliem, kāpēc Latgalē un daudzviet Vidzemē ir tik daudz ekonomiski depresīvu pagastu, ir tas, ka Latvija Eiropas Savienībā iestājās kā viens reģions, liedzot iespēju Latgales vai Vidzemes reģionam tiešā ceļā tikt pie Briseles finansējuma. Rīgas reģions nosūc ES fondu līdzekļus, pārējiem atstājot sēnalas. Valstī jābūt sabalansētai reģionālajai politikai. Runājot tieši par Latgali, jāsaka, ka iedzīvotājiem ir zems pašnovērtējums, jo valstī tiek kultivēts viedoklis, ka runāt ar latgaliešu akcentu (arī ar Gulbenes, Madonas, Alūksnes izloksnēm) ir slikts tonis, latgaliešu valoda joprojām ir izstumta no mācību iestādēm. Kardināli jāmaina valsts nostāja vai, pareizāk sakot, nekā nedarīšana ekonomiski depresīvo reģionu jautājuma risināšanā.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no personiskā arhīva