Sirdi daudzās kultūrās pieņemts uzskatīt par cilvēka svarīgāko orgānu, kā arī dvēseles mājvietu. Nozīmīgu vietu mūsdienu profesiju hierarhijā ieņem kardiologi jeb ārsti, kuru darbības joma ir sirds saslimšanas. Šajā „Stara" numurā jūsu uzmanībai piedāvājam sarunu ar vienu no šiem ārstiem, kas vienlaikus ir arī mūsu novadnieks, – Dr. ANDRI SKRIDI.
– Esmu dzimis Madonā. Pamata un vidējo izglītību ieguvu Dzelzavas pamatskolā un Cesvaines ģimnāzijā. Pēc Cesvaines ģimnāzijas absolvēšanas mācības turpināju Rīgas Stradiņa universitātē, kur ieguvu ārsta grādu. Pēc studijām RSU turpināju studijas Latvijas Universitātē pēcdiploma izglītības fakultātē, kur ieguvu speciālista diplomu gan kardioloģijā, gan internajā medicīnā. Šobrīd turpinu studijas arī RSU doktorantūrā. Pašlaik kā kardiologs strādāju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā un 1. slimnīcā. Esmu arī speciālists plaušu hipertensijas jomā. Veicu arī invazīvās un diagnostiskās procedūras – koronarogrāfiju, sirds zondēšanu, ehokardiogrāfiju.
– Kas savulaik piesaistīja medicīnai?
– Jau pamatskolā biju nolēmis, ka jātiecas uz profesiju, kurā vienmēr varēs atrast darbu, kas vienlaikus būs gan prestižs, gan labi atalgots. Šobrīd tā arī ir. Protams, jāstrādā no rīta līdz vakaram, bieži vien arī nedēļas nogalē. Dzelzavas pamatskolā skolotāja Astrīda Nagle pamatīgi mācīja gan bioloģiju, gan cilvēka anatomiju, un tas mani ietekmēja. 9. klasē viņa man teica, ka jādomā par medicīnas studijām. Tobrīd es to vēl nopietni pārdomāju un arī vidusskolā nevienam īpaši nestāstīju, ka došos studēt medicīnu, taču iekšēji pats uz to mērķtiecīgi virzījos. Varētu šķist nedaudz jocīga profesijas izvēle, jo rados pārsvarā visi ir mākslinieki – māsas Skrides ir pasaulslavenas mūziķes, Ārijs Skride, vectēvs Imants Skride bija labi zināmi ainavisti, dzimtas kokā netrūkst arī fotogrāfu. No otras puses, jāsaka, ka medicīna ir viena no lielākajām mākslām. Medicīna ir gan māksla, gan zinātne vienlaikus.
– Kādas atmiņas ir saglabājušās par studiju laiku?
– Iesākumā 6 gadi (studijas RSU) šķiet ilgs laiks, taču, ja man vaicātu, vai to visu vēlētos atkārtot, es noteikti teiktu – jā, jo studijas bija ļoti interesantas un aizraujošas. Man ļoti laimējās arī ar grupas biedriem. Viss kurss, sākot studijas, tiek sadalīts vairākās mācību grupās, un es tiku 6. grupā. Tur satikāmies tādi cilvēki, kam bija viegli atrast kopīgu valodu. Ļoti ātri sadraudzējāmies un rīkojām kopīgus pasākumus – sākot no ķekatās iešanas beidzot ar to, ka mums pat studiju laikā bija savs grupas koris, organizējām kopīgus ceļojumus, veidojām fotoseriālus, gan arī izstrādājām dažādus nedarbus. Visi seši, tikai katrs savā specialitātē, šobrīd esam ārsti un joprojām regulāri tiekamies, mums ir kopīga aizraušanās – kino.
Ja runājam par pašām studijām, tās bija ļoti interesantas, un ikvienam jaunietim, kurš jau ir izlēmis vai vēl nedaudz šaubās par medicīnas studēšanu, varu teikt, ka šie gadi paies kā viens mirklis. Protams, studijas nav no vieglajām, un šajos gados ir sakrājušās daudzas negulētas naktis. Arī daudzi draugi tika zaudēti, bet citi nāca to vietā.
– Kādēļ izlēmāt specializēties kardioloģijā?
– Jau paralēli studijām strādāju asinsvadu ķirurģijas nodaļā. Manu interesi par kardioloģiju noteica tas, ka kardioloģijā viss notiek loģiski. Tā ir smaga specialitāte, lēmumi jāpieņem, kā arī rīcībai jāseko ātri, jo no tā ir atkarīga cilvēka dzīvība, taču vienlaikus arī darba rezultāts ir redzams ātri. Tā kā pats spēju ātri un precīzi pieņemt lēmumus, šī dinamiskā specialitāte sāka mani saistīt. Arī kursabiedri studējot teica, ka šī ir lieta, kas man padodas, un, ja kādam radās grūtības ar jautājumiem par kardioloģiju, varēja droši vērsties pie manis pēc palīdzības kādā jautājumā par sirdi. Var teikt, ka uz kardioloģiju specializējos ļoti dabiski.
– Sirds un asinsvadu saslimšanas daudzās attīstītās valstīs ir viens no galvenajiem priekšlaicīgas nāves iemesliem. Arī Latviju šī nelaime ir smagi skārusi. Kāds ir jūsu kā speciālista vērtējums par šābrīža situāciju?
– Visā attīstītajā pasaulē mirstības iemeslu ziņā pirmo vietu ieņem sirds un asinsvadu slimības. Cilvēki mirst no arterosklerozes, kas ir asinsvadu pārkaļķošanās. Ja aizkaļķojas asinsvadi, kas apasiņo pašu sirds muskuli, tad rodas koronārā sirds slimība, kura var izpausties, piemēram, kā stenokardija, miokarda infarkts, pēkšņa nāve. Koronārās sirds slimības attīstību nosaka daudzi faktori – smēķēšana, kaitīgi ēšanas paradumi, mazkustīgs dzīvesveids, paaugstināts asinsspiediens, holesterīns, cukura diabēts, laikus neuzsākta terapija, visbeidzot arī liela nozīme slimības attīstībā ir ģenētiskajiem faktoriem. Riska faktori ir lietas, par kurām cilvēkam nebūtu jāsāk domāt vien 40 vai 50 gadu vecumā, bet gan krietni agrāk. Piemēram, par daudzkārt piesaukto holesterīnu jādomā un tas jāpārbauda jau 20 gadu vecumā.
– Šī intervija tiks publicēta Saeimas vēlēšanu dienā. Kā zināms, veselības aprūpi politiķi regulāri izvirza par vienu no valsts prioritātēm. Vai jūs, darbojoties šajā nozarē, jūtat, ka tā tiešām ir prioritāte?
– Manuprāt, lielākā problēma ir naudas nepareizs izlietojums, kā arī tas, ka daļa no veselības aprūpei atvēlētajiem līdzekļiem tiek vienkārši nozagti. Nauda ir, taču tā netiek izlietota vajadzīgajam mērķim. Protams, tas finansējuma apjoms, ko Latvija salīdzinājumā ar citām valstīm no sava budžeta procentuāli atvēl veselības aprūpei, ir kritiski mazs, taču arī tas, ko atvēl, netiek lietderīgi izmantots. Ja runājam par to, kā Latvijā tiek organizēta veselības aprūpes sistēma, – šobrīd esošā ministra laikā var redzēt atsevišķas lietas, kas tiek virzītas uz pareizo pusi, piemēram, ģimenes ārstu darba kvalitātes izvērtējums, arī dažas citas no piedāvātajām reformām savā būtībā ir labas.
Par savu jomu – kardioloģiju – varu teikt, ka par spīti finansējuma samazinājumam joprojām esam pasaules līmenī, un uz Latvijas Kardioloģijas centru speciālisti mācīties brauc no daudzām valstīm. Arī pats esmu apmeklējis slimnīcas gan ASV, gan daudzviet Eiropā un pēc redzētā varu droši apgalvot, ka pie mums iespējas kardioloģijā ir tādas pašas vai pat labākas nekā citviet.
– Tad jau visu profesionālo apmācību var iegūt tepat uz vietas, Latvijā.
– Mācības ārstam nekad nebeidzas. Ja tas tā notiek, tad cilvēks vairs nevar būt labs ārsts. Ir ļoti vērtīgi laiku pa laikam izrauties no Latvijas mazās vides. Nupat, augusta beigās, biju Eiropas kardiologu kongresā Francijā, kur man bija arī uzstāšanās, kongresā darbojos kā eksperts plaušu hipertensijas jomā. Ārstiem tie nav nekādi izklaides braucieni, jo uz katru kongresu ir rūpīgi jāgatavojas. Tev visu laiku ir jābūt šajā plūsmā un jāgūst jaunas zināšanas, kuras pēc tam var pielietot, praktizējot Latvijā. Zinu, ka daudzi medicīnas jomā strādājošie dodas strādāt uz ārvalstīm. Šajā ziņā man ir laimējies, ka savā specialitātē varu atrast labi atalgotu darbu. Man nepatīk ilgstoši uzturēties ārzemēs, jo nemitīgi mani kaut kas velk atpakaļ. Tā droši vien ir Latvijas daba, cilvēki un tās emocionālās lietas, kas pievelk. Šajā ziņā laikam esmu diezgan liels nacionālists.
– Saspringto kardiologa darbu droši vien ir nepieciešams sabalansēt ar atslodzes brīžiem, kad domas no profesionālajām lietām var pārkārtot uz kaut ko citu?
– Lielākais vaļasprieks man ir kino uzņemšana. Jau piecus gadus kopā ar bijušajiem studiju biedriem no 6. grupas uzņemam kino. Katru gadu uzņemam vienu mākslas filmu. Paši rakstām scenāriju (vienīgi šogad pieaicinājām rakstnieci, kas pēc mūsu vadlīnijām uzrakstīja literāru scenāriju), paši arī režisējam un producējam. Operators gan ir profesionālis. Rudenī notiek filmas montāža, bet katru gadu 30. novembrī – manā vārdadienā – rīkojam filmas pirmizrādi kinoteātrī „Rīga", kas tiek rezervēts šim pasākumam. Ir mums gan sarkanais paklājs, gan limuzīns, gan salūts, gluži kā Kannās. Šī ir viena no tām lietām, kas spēj izraut no ikdienas rutīnas. Starp citu, iepriekšējā filmā darbība lielākoties norisinājās Madonas apkaimē. Dzelzavas pagastā ir Bakanu ezers, kurā, pēc nostāstiem, ir nogrimusi ezerpils. Cēlām šo leģendu „augšā" un izveidojām filmu ar nedaudz vēsturisku piegaršu. Lielākoties uzņemtās filmas ir komēdijas. Iesākām ļoti vienkārši, bet ar katru nākamo filmu cenšamies kvalitātes latiņu likt arvien augstāk. Arī filmu hronometrāža pieaug. Sākumā tās bija īsfilmas, bet iepriekšējā filma bija jau 40 minūtes gara. Par savu amatierkino esam saņēmuši arī labas atsauksmes no kinokritiķiem. Atzinīgi mūsu filmas novērtē gan kinokritiķe Kristīne Matīsa, gan producente Brigita Rozenbrika. Esam nodibinājuši arī savu kinobiedrību „Vilkatis Group". Šī laikam ir tā nodarbe, kur manas dzimtas radošums sāk spraukties ārā.
Otra pēdējā laika lielākā aizraušanās ir vindsērfings. Protams, daudz laika veltu arī literatūrai, atpūtai ar draugiem.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no personiskā arhīva