Viens no šīs nu jau aizejošās vasaras centrālajiem notikumiem Madonas novadā bija plašās pārmaiņas vairāku skolu vadībā. Viens no jaunatnācējiem ir MĀRTIŅŠ BERGS, kas Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas direktora amatā nomaina Arti Kumsāru. Iepriekšējais direktors izglītības iestādi vadīja 40 gadu, kas ir ne vien Latvijas, bet pat plašākā mērogā vērtējams panākums. To, kā ir stāties amatā pēc tik spilgtas personības, kā arī savu redzējumu par mūzikas skolas nākotni sarunā izteikt aicinājām jauno skolas direktoru.
– Priekulē mūzikas skola bija vienīgā izglītības iestāde ārpus parastās skolu sistēmas. Māte uzskatīja, ka bērnam attīstībai nepieciešams arī kas vairāk par pamatskolu, tādēļ nolēma mani laist mūzikas skolā. Jau vēlāk viņa man teica: „Būtu Priekulē bijusi tikai baleta skola – sūtītu uz to."
Ar mūzikas skolu parasti ir tā – bērns tajā kādu laiku mācās, līdz arī pašam rodas interese. Man šī interese radās, tādēļ arī izvēlējos turpmāko dzīvi saistīt ar mūziku. Pēc tam sekoja Liepājas mūzikas vidusskola un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, kurā ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Pēc izglītības esmu gan simfoniskā orķestra diriģents, gan vijolnieks, lai gan šobrīd pilnībā esmu pārgājis tikai uz diriģenta profesiju.
– Kas lika izšķirties par labu diriģenta profesijai?
– Laikā, kad mācījos, bija tā, ka uz simfoniskā orķestra diriģentiem varēja iestāties tikai tad, kad bija apgūts kāds instruments vai iegūta augstākā izglītība, jo šī profesija tomēr no cilvēka prasa milzīgu uzkrāto bagāžu, lai viņš varētu stāvēt orķestra priekšā. 16 gados ar to pēkšņi sākt nodarboties nevar. No malas, iespējams, tas izskatās vienkārši – stāv cilvēks un žestikulē, taču šajā darbā apvienotas daudzas lietas, un svarīgākā no tām ir pieredze. Ļoti bieži par diriģentiem kļūst tieši instrumentālisti, kas paši ir pamatīgi apguvuši mūzikas instrumentus. Varētu teikt, ka arī mani diriģenta profesija pārvilināja no instrumentiem, jo tā šķita interesantāka.
Paša ceļš uz diriģentiem sākās Liepājas mūzikas vidusskolā. Man jau bija neliela interese par diriģenta darbu, taču tad no Pēterburgas uz Liepāju atbrauca diriģents Mihails Orehovs, kas tolaik vadīja Liepājas simfonisko orķestri. Radās iespēja pie viņa mācīties diriģēšanu, un no tā laika tas mani arī aizķēra. Vēlāk mācījos pie Imanta Rešņa. (Kopš deviņdesmito gadu vidus Mārtiņš Bergs ir strādājis ar Latvijas mūzikas skolu orķestriem – Ventspils mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra, Jēkabpils mūzikas skolas kamerorķestra un P. Jurjāna mūzikas skolas simfoniskā orķestra diriģents, diriģējis Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Liepājas simfonisko orķestri, Latvijas Filharmonijas kamerorķestri, „Rīgas kamermūziķus", Latvijas Nacionālās operas orķestri, Lietuvas Nacionālo simfonisko orķestri, Štutgartes simfonisko orķestri, Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestri u. c. – Aut.)
– Nesen 90 gadu jubileju nosvinēja brāļi Kokari. Kā zināms, arī daudzi citi ievērojami kordiriģenti, piemēram, Haralds Mednis, Leonīds Vīgners, sasniedza ļoti cienījamu vecumu. Kas, jūsuprāt, ir diriģentu ilgmūžības pamatā?
– Šis ir ļoti interesants un grūti atbildams jautājums. Iespējams, ka tas saistīts ar diriģentu lielu radošo potenciālu, kas nepieciešams, lai šajā jomā darbotos, iespējams, ka kaut ko nosaka arī gēni un temperaments. Man pašam vairāk šķiet, ka ilgdzīvošana ir saistīta ar dzīves aktivitāti. Pirms kāda laika noskatījos televīzijā sižetu par Latvijas vecāko iedzīvotāju, kurai ir 112 gadu. Kā viņa pati teica, ilgā mūža pamatā ir kustības svaigā gaisā, tas, ka nevienu zāļu tableti savā mūžā nav apēdusi, un – pats galvenais – optimistisks skatījums uz dzīvi. Manuprāt, arī diriģentam ir jābūt tādam enerģijas lādiņam, kas spēj orķestri aizraut un vadīt.
– Mūziķu diriģēšanai esat pievienojis skolas kolektīva un audzēkņu diriģēšanu.
– Daudzi mūzikas skolu direktori ir arī diriģenti. Acīmredzot kaut kāda sakarība tajā ir. Viens no maniem mērķiem ir uz vietas veidot orķestri. Zinu, ka Madonā tāds jau ir, taču, atrodoties tik labā kultūrvidē, kur ir gan infrastruktūra, gan cilvēki, redzu labu potenciālu darbam ar orķestri.
Madona, manuprāt, ir kultūras tradīcijām ļoti bagāta pilsēta. Ir vietas Latvijā, kur gadsimtu nekas nav noticis, savukārt šeit aktivitāte ir bijusi jau izsenis, jo ir bijuši gan kultūras pasākumi, gan darbinieki. Tas tādēļ, ka Madonā ir vide, kas šo kultūras potenciālu spēj veidot un uzturēt. Tas ir galvenais arguments, kādēļ vēlos šeit strādāt gan kā direktors, gan kā diriģents. Nenoliedzami mācību iestādes vadīšana reizē ir arī liels izaicinājums, jo iepriekš skolu vadījis neesmu. Vienlaikus jāatzīst, ka esmu strādājis vairākās skolās un ir bijušas reizes, kad pieķeru sevi pie domas, ka, būdams iestādes vadītājs, es vienu vai otru lietu būtu darījis citādāk.
– Amatā stājaties pēc Arta Kumsāra, kas skolu vadīja vairāk nekā 40 gadu. Vai nebūs grūti iejusties darbā pēc tik spilgtas personības?
– Pilnībā kopēt otra cilvēka darbu nevar, un tas arī nav nepieciešams. Cilvēki ir atšķirīgi, un arī viņu darbība atšķiras. Mans šābrīža vērtējums ir, ka Madonas mūzikas skola ir nostādīta ļoti augstā līmenī, un tās vārds ir atpazīstams visā valstī, līdz ar to radikālas reformas nav nepieciešamas, vien jāturpina iepriekšējā direktora iesāktais darbs. Protams, darba gaitā arī man būs savas ieceres, taču tās nekonfliktēs ar to vadlīniju, kāda bija Arta Kumsāra laikā, jo, kā jau minēju, skola gan mākslinieciskajā, gan saimnieciskajā ziņā ir ļoti augstā līmenī, un es vēlos šo līmeni noturēt.
Nākt tik izcilas personības kā Artis Kumsārs vietā nevienam nebūtu viegli, taču es to uztveru kā papildu izaicinājumu.
– Kā vērtējat procesus, kas ar profesionālās ievirzes skolām, tai skaitā mūzikas skolām, šobrīd valstī norisinās?
– Uzskatu, ka ir jāsaglabā tā sistēma, kas līdz šim darbojās. Nevaru atbalstīt to, kas daudzviet valstī notiek, proti, tiek likts uzsvars uz samazinājumu un kaut kādu ārzemju standartu, modeļu ieviešanu. Valsts vēlas panākt, lai mūzikas skola kļūtu par interešu izglītības sastāvdaļu. Pagaidām tā tomēr vēl ir profesionālās ievirzes skola, pēc kuras beigšanas jaunietis var turpināt mācības un iegūt profesiju. Tās skolas, kas spēs noturēt savu stingro pozīciju un izglītības standartu laikā, kad šis grūtību vilnis veļas pāri, visticamāk, arī paliks. Pieļauju, ka dažas Latvijas mūzikas skolas šajā procesā varētu atbirt. Tās, kuras jau tagad ir parakstījušās uz atviegloto programmu ieviešanu skolās, pašrocīgi ir piekritušas līmeņa pazeminājumam. Ļoti daudzi man labi pazīstami mākslinieki uzstājas Eiropā un citviet pasaulē. Esmu dzirdējis neskaitāmus stāstus par to, cik zems ir vispārējās muzikālās izglītības līmenis citviet, un to, ka šajās valstīs par to, kāds tas ir Latvijā, tikai sapņo. Kultūra un sports lielākoties arī ir tas, ar ko mēs varam lepoties un ar ko mūs pozitīvā nozīmē pazīst ārvalstīs. Nevēlos diskriminēt citas nozares, taču kultūra ir tā, kurā Latvijai ir lielvalsts statuss. Ja šo sistēmu sagraus tikai tādēļ, ka valstij dažus gadus ir grūti laiki, tad, kā izteicās kāds profesors, Latvija no kultūras un mūzikas panorāmas pasaules kontekstā pazudīs. Tas būtu noziegums.
– Strādājot vairākās skolās, droši vien ir radušies arī savi secinājumi par to, kāds kopumā valstī ir mūzikas skolu prestižs un vai tām ir problēmas ar bērnu piesaisti.
– Tas ir atkarīgs no katra konkrētā reģiona. No Arta Kumsāra teiktā sapratu, ka Madonas mūzikas skolā audzēkņu pieplūdums ir pietiekams un dažkārt pat kāds ir jāatstāj aiz borta, līdz ar to Madonas pusē ar to problēmu nav. Valstī kopumā tomēr ir vērojama tendence, ka audzēkņu paliek mazāk. Neesmu eksperts, lai nosauktu galveno iemeslu, kādēļ tā notiek. Iespējams, ka šajos laikos daži vecāki muzikālo izglītību uzskata par mazperspektīvu, iespējams, ka pie vainas ir demogrāfiskā situācija un lielais valsti pametušo iedzīvotāju skaits, taču pats esmu optimists un uzskatu, ka dzīvē viss notiek viļņveidīgi. Ir kāpumi, un ir kritumi. Pašlaik, šķiet, esam kritumā, taču tam sekos kāpums. Vienu gan var apgalvot – skolu jaunatnes vidū mūziķa profesija ir vispopulārākā. Ir veikts pētījums, un 26% jauniešu atzina, ka vēlas kļūt par mūziķiem. Protams, liela daļa mūziķa vārdu vairāk saista ar roka vai popmūzikas zvaigznes statusu ieguvušām slavenībām, lai gan vienlaikus jaunieši, kas uz to mērķē, neapzinās, cik grūts ceļš ir ejams, lai to sasniegtu.
– Daudziem mūzika ir atslodze no darba, jums droši vien ir jāmeklē veidi, kā tieši no mūzikas atslēgties. Vai saspringtajā darba grafikā izdodas tam izbrīvēt laiku?
– Agrāk man vaļasprieks bija gan šahs, gan galda teniss. Šajā dzīves posmā atslodzei vairāk noder grāmatu lasīšana, lai gan pēdējos gados esmu palaidies slinkumā un pat to daru aizvien mazāk. Brīvajos brīžos patīk vienkārši būt ģimenes lokā vai izbraukt ārpus Rīgas. Pats esmu no Priekules un ar rīdzinieka uztveri, ka viss, kas ārpus galvaspilsētas, ir province, nesirgstu. Drīzāk ir otrādi, jo man šķiet, ka ārpus Rīgas ir kultūras centri, kas spēj darboties radošāk un efektīvāk, nekā tas notiek „lielajā katlā".
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto