Aldis Bondars lieliski pārzina mežziņa pienākumus Aronas mežniecībā, bet viņa aizraušanās – šķirnes medību suņu audzēšana un vērtēšana – ir saistīta ar darbošanos Latvijas mednieku kinoloģiskajā apvienībā (LMKA). Par medību suņiem un kinoloģiju Aldis Bondars lasa lekcijas KPC apmācību centrā "Pakalniešos" arī jaunajiem medniekiem.
– Medību suņi palīdz man izprast medību saimniecību, un tas nav kā balets, kas ir tāls no tiešā darba. Lai kļūtu par 1. kategorijas ekspertu kinologu, nevar tikai "savā katlā vārīties", jādodas arī pasaulē, – atsmej Aldis un, paņēmis atvaļinājumu, brauc uz medību suņu darba pārbaudēm un sacensībām ārpus Latvijas robežām. Patlaban viņš kopā ar LMKA komandu atrodas Baltkrievijā. Mūsu saruna notika dienu pirms tālā brauciena.
– Kā radās interese par medību suņiem, to audzēšanu, darbspēju vērtēšanu?
– Sākumā pašam ilgstoši neveicās ar medību suņiem – tās vienmēr bijušas tikai laikas, kas ir manam raksturam atbilstošākās. Nevaru pateikt, kāpēc, bet patīk, un pārsvarā izvēlos krievu-Eiropas laikas. Paņēmu vienu – saslima, paņēmu otru – nobrauca, trešā Rīgā pazuda, varbūt kāds nozaga. Tad 1997. gadā iegādājos Rimi, pēc diviem gadiem sadomāju aizbraukt uz šķirnes medību suņu mačiem. Toreiz sacensībās voljērā Rimis izcīnīja 4. vietu Latvijā. 2001. gadā kinologs Mintauts Kalniņš mūs ar Rimi uzaicināja uz šķirnes medību suņu sacensībām Baltkrievijā. Tie bija laiki, kad stabilizējās Latvijas mednieku kinoloģiskās apvienības pamati, ko nostiprināja Mintauts Kalniņš. Pēc Baltkrievijas sāku regulāri piedalīties Latvijā rīkotajās sacensībās, "Baltijas kausu" izcīņā un citās. Pagāja kāds laiks, un Mintauts Kalniņš man sacensībās pie Aigara Remesa "Dālderos" piedāvāja: "Esi gana piedalījies sacensībās, tagad nāc un izmēģini tiesneša darbu." Tolaik sāka apmācīt daudzus jaunos, jo mūžībā aizgājušajiem vecajiem kinologiem nebija maiņas. Togad kopā ar mani kinologa gaitas iesāka Monvīds Šteinerts no Alūksnes, Nikolajs Varganovs no Siguldas. Mintauts mūs sasauca kopā un lika aprakstīt medību suņa darbu voljērā. Man iepatikās, un radās izpratne par to, kā medībās strādā suns. Pēdējos gadus, strādājot sacensību voljērā, esmu sapratis, ka nedrīkst jaukt subjektīvo un objektīvo vērtējumu, jādarbojas pēc principa gluži kā mežinieku aprindu anekdotē: „Ēdu un dzeru, ko dod, bet rakstu, kā ir." Jāskatās nevis uz saimnieku, bet tikai un vienīgi suņa darbs, un, ja nesanāk, nekādas "pavilkšanas" nevarētu būt. Starptautiskajos mačos par to iznāk strīds ar lietuviešiem, kas, ja tiek pie tiesāšanas, vienmēr cenšas savējiem salikt maksimālo vērtējumu, lai vinnētu, bet latviešiem – minimālo vērtējumu, neko nepamatojot.
– Vai medību gaitas sākās vienlaikus ar profesionālo darbību?
– Medniekos iestājos 1989. gadā, vēl studējot Jelgavā, Mežsaimniecības fakultātē. Ļoti lielu ietekmi manās medību gaitās ir atstājis Līgonis Bambe. Sāku strādāt par mežsargu tolaik jaunizveidotajā Ļaudonas mežniecībā, vēlāk biju mežziņa vietnieks. Sākoties reformām, kļuvu par mežzini Saikavas mežniecībā, bet kopš 2005. gada esmu mežzinis Aronas mežniecībā. Daudzi, kuru darbs saistīts ar mežu, ir arī mednieki, es neesmu izņēmums. Medīju kopā ar Jāņa Liepiņa vadīto kolektīvu "Kalnāji" platībās no Kalnvirsas līdz Mūrniekiem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 13.10.2007.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto