Šonedēļ aprit 20 gadu, kopš Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Ar šo likumu tika atcelts pārejas periods un noslēgta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana de facto. Līdz 1991. gada 21. augustā pieņemtajam likumam veda gara mūsu valstij tik nozīmīgu notikumu ķēde, un viens no centrālajiem elementiem tajā bija Latvijas Tautas fronte (LTF). Uz sarunu par Atmodas laika un 1991. gada augusta notikumiem aicinājām toreizējo LTF Ērgļu nodaļas vadītāju JURI ŠAUDIŅU.
– Esmu dzimis, audzis un mācījies Rīgā, kur pabeidzu arī Politehnisko institūtu. Pēc institūta absolvēšanas 1983. gadā man piedāvāja darbu Ērgļos – Vissavienības maģistrālo sakaru centrā Nr. 5. Ērgļos arī ieprecējos, līdz ar to bija papildu iemesls uz šo vietu pārcelties, kas citā situācijā, visticamāk, nebūtu noticis.
Sakaru centrā darbu uzsāku kā maģistrāles inženieris. Šajā laika posmā sakaru centra vadības, kas atradās Rīgā, politika bija darbā iefiltrēt pēc iespējas vairāk cittautiešu, kas izglītību guvuši Ļeņingradā un Maskavā, tomēr tābrīža vietējais centra vadītājs ērglēnietis Elmārs Velcis uzskatīja, ka šāda sistēma nav racionāla, jo šie cilvēki parasti sakaru centrā tikai nostrādāja prakses laiku un devās atpakaļ uz Krieviju. Viņa vēlme bija darbā iesaistīt vietējos kadrus, kas arī vēlāk paliks strādāt. Šī iemesla dēļ arī man pavērās iespēja šeit strādāt.
– Kā nonācāt LTF?
– Strādājot sakaru mezglā, pamazām pienāca 1988. gads, kas visvairāk atmiņā palicis ar tautas manifestāciju Mežaparkā un LTF dibināšanu. Uz manifestāciju no Ērgļiem izbraucām 15-20 cilvēku. Atminos to milzīgo emociju vilni, kas cilvēkos bija, un ļoti daudzi saprata, ka ir pienācis brīdis, par ko Markss teica, ka „augša vairs nevar, bet apakša negrib dzīvot pa vecam".
Pēc manifestācijas uzreiz Ērgļos sasaucām LTF dibināšanas atbalsta sapulci un nodibinājām LTF Ērgļu nodaļu. Paradoksāli, ka pirmajā dibināšanas sanāksmē piedalījās arī Madonas rajona kompartijas instruktors Vilis Cakuls. Runas sanāksmē bija gan emocionālas, gan mazāk kaismīgas. Nesen atradu blociņu, kurā pierakstīts šis tas no tā, kas vietējā mērogā pēc programmas bija jāīsteno. Viens no punktiem bija, ka vajag atklātību izpildkomiteju darbībā, vajag demokrātiskas vēlēšanas, darba tikuma atjaunošanu. Bija arī konkrētākas saimnieciskas lietas, kā, piemēram, dambja atjaunošana un centralizētās kanalizācijas izveide. Uzskatījām, ka vajag izveidot kontroles grupu, kas sastāvētu no mediķiem, un tā nepieciešamības gadījumā sniegtu informāciju par pārtikas produktu atbilstību sanitārajām normām. Mums lielākoties nebija politisku prasību, tās bija ekonomiskas. Pēc sanāksmes pie manis pienāca V. Cakuls un teica: „Jā, Juri, tas, ko jūs gribat, ir labi un pareizi, taču vajag tā mierīgi, nevajag tik asi." Tanī brīdī man šķita, ka cilvēki kaut ko gaida, viņiem vajag impulsu vai pavēli. Būtībā mums nekas netika aizliegts. Varējām strādāt, rīkot sapulces, organizēt mītiņus, un neviens netraucēja. Man radās izjūta, ka ir sākušies tādi kā gaidīšanas svētki, taču kādam šajā situācijā ir jāuzņemas iniciatīva. Uzskatīju, ka ir nepieciešams rīkoties, un sagadījās tā, ka mani ievēlēja par LTF Ērgļu nodaļas vadītāju. Pēc kādas sanāksmes man pienāca klāt Zosāres kundze, kas dokumentēja sanāksmes, un vaicāja: „Juri, bet vai nav bail? Vai mēs darām pareizi?" Uz to atbildēju: „Bet kurš cits to darīs?" Pēc vairākiem gadiem man viņa šo sarunu, ko pats jau biju piemirsis, atgādināja.
Man bija tā laime būt LTF domē no pirmā līdz ceturtajam kongresam. Piedalījos lēmumu pieņemšanā, balsojumos, dokumentu izstrādē. Bija interesanti redzēt to, kas notiek politikas virtuvē.
Manifestācijai Mežaparkā no ievērojamākajiem notikumiem sekoja „Baltijas ceļš" un LTF pieņemtais lēmums, ka izvēlamies kursu uz Latvijas kā neatkarīgas valsts izveidošanu. Tā kā emocionālais pacēlums bija liels, nolēmām kaut ko darīt arī Ērgļos, proti, 90. gada pavasarī demontēt tanku, kas tika eksponēts kā piemineklis. LTF Ērgļu nodaļa ievāca informāciju par to, kā tanks tika uzstādīts. Vēsturisku liecību par to, ka Ērgļos būtu notikušas kaujas ar tanku piedalīšanos, nebija, līdz ar to nebija arī pamatojuma šādam piemineklim. Balstoties uz savāktajiem pierādījumiem, ierosinājumu par tanka demontāžu iesniedzām ciemata padomei, un tanks arī tika demontēts. Konkrētais pasākums mani skāra finansiālā ziņā. Darbavieta, kurā strādāju, bija saistīta ar drošības iestādēm, un to vadībai nepatika šādas aktivitātes. Tika konstatēts, ka tanku esmu demontējis darba laikā, tādēļ uz pusgadu bija jāšķiras no prēmijas. Šī stāsta kontekstā vēlos teikt, ka tobrīd viss gāja ļoti viegli. Mēs jaucām nost visu veco, bet nedomājām, ko likt vietā. Tolaik šķita, ka vajag iznīcināt. Jā, pieminekļus vajadzēja novākt, taču vajadzēja domāt plašāk un ne tikai likvidēt vecās sistēmas elementus, bet domāt par to, kas nāks. Lielākā kļūda bija ražošanas sagraušana. Tolaik pietrūka zinošu ekonomistu (labi būtu, ja to pietiktu arī šodien), kas spētu pateikt priekšā, kā pareizi rīkoties. Iznīcināt ir viegli, bet vietā kaut ko jaunu radīt – ļoti grūti.
– Smagākais pārbaudījums Latvijai bija 1990. un 1991. gads.
– 1990. gads vairāk ir zīmīgs ar politiskiem pasākumiem – Augstākās Padomes ievēlēšana, kam nopietni gatavojās arī LTF, un deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu parakstīšana.
1991. gada 13. janvārī Rīgā notika manifestācija, un pirms tam notika cilvēku apšaušana Viļņā pie televīzijas torņa. Izjūtas, piedaloties manifestācijā, bija fantastiskas, jo izjutu cilvēku vienotību un apziņu, ka, esot vienotiem, mums neviens neko nespēs nodarīt. Šādā noskaņā arī devāmies atpakaļ uz Ērgļiem, bet vēl braucot izdzirdējām pa radio Elitas Veidemanes aicinājumu visiem doties atpakaļ, lai aizstāvētu Rīgu. Atbraucot jau tajā pašā naktī sākām spriest, ko darīt. Atceros, ka tad dzīvoklī ienāca Aivars Grīnbergs, kas strādāja uzņēmumā CATA par šoferi, un pateica, ka te nav ko daudz domāt – jāpiekrauj kravas auto ar granti un jābrauc uz Rīgu. No CATA dabūjām 7 kamazus un no Ērgļu arodvidusskolas divus smagos auto militārajai apmācībai, piekrāvām ar granti un tai pašā naktī devāmies uz Rīgu. Mūsu apsardzes objekts bija Augstākā tiesa, Rīgā nepārtraukti pavadīju 10 diennaktis. Jāatzīst, ka barikādes izjutu diezgan asi, jo – no vienas puses – šķita, ka visi esam vienoti, taču bija arī iesūtīti cilvēki – provokatori, kas atmosfēru centās nokaitēt. Bažas radīja arī interfrontes mītiņš, taču cilvēkiem pietika veselā saprāta un, par laimi, sadursme neizcēlās. Ērgļos atgriezos tieši tajā vakarā, kad notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Varu atzīt, ka tanī naktī pirmo reizi tā pa īstam sajutu, ka ir bail.
– Janvārim sekoja augusta notikumi.
– 19. augusta pučs Maskavā ar visām tā atskaņām Latvijā man ir ļoti labi palicis atmiņā. Todien atradāmies darbavietā, kad pēkšņi pienāca informācija, ka no Zaķumuižas uz Ērgļiem izbrauc armijas kolonna. Zaķumuižas armijas daļa bija pakļauta Drošības komitejai, kas nozīmēja to, ka uz Ērgļiem viņi brauc ne jau mācības veikt. Pēc brīža pie manis pienāca nu jau bijušais sakaru mezgla vadītājs Elmārs Velcis un teica: „Juri, tev tūlīt pat ir jāpazūd un padomā arī par savu ģimeni." Tovakar aizvedu ģimeni uz citu vietu, bet pats aizbraucu netālu no Ērgļiem un paliku kāda tautfrontieša lauku mājā. Tur jau dzīvoja divi viņa dēli, kas izvairījās no kara komisariāta, jo negribēja iet armijā. Tie bija nākamie gaidīšanas svētki, jo neviens no mums nezināja, kā viss beigsies. Gulēju kūtsaugšā ar šauteni blakus. Vīrs, pie kura dzīvoju, bija mednieks, līdz ar to viņam bija šaujamieroči. Abiem dēliem viņš bija iedevis bises, bet man šauteni. Visi bijām apņēmības pilni vajadzības gadījumā pretoties. Tobrīd baiļu vairs nebija, jo vismaz es šo posmu biju izdzīvojis janvāra notikumos.
Otrā dienā Ērgļos viss bija klusi un cilvēku ielās maz. Vakarā atbraukusī armijas vienība sakaru mezglu bija aplenkusi un apkārt izvietojusi tehniku. Rīkojumu par tālāko darbību viņi nebija saņēmuši, jo arī gaidīja, kas notiks Maskavā. Vakarpusē kopā ar kolēģi Aigaru Žīguru nogājām pazemes sakaru telpās un nojaucām slepenos sakaru kanālus. Nezinu, vai tas deva kādu labumu, bet no mūsu puses tā bija maza diversija. Kādam cilvēkam ienāca prātā netālu no militārās vienības iznest televizoru. Tajā brīdī pārraidīja Borisa Jeļcina runu, ko viņš teica, uzkāpis uz tanka. Pieaicinājām viņu komandieri. Viņš kādu brīdi paskatījās un tad noteica: „Bet ko mēs te darām? Mēs taču par Jeļcinu." Vienā mirklī visi militāristi bija prom.
Kad beidzās pučs un pretimstāvēšana PSRS, pamazām arī LTF un Ērgļu nodaļas darbība kļuva mazāk aktīva. Tas bija jūtams jau pēc LTF 4. kongresa. Nebija vairs asuma, un arī cilvēki, kas LTF veidoja, izšķīda pēc politiskajiem uzskatiem un piederības citās politiskajās organizācijās.
– 20 gadu, kopš Latvija de facto ir atguvusi neatkarību. Ar kādu skatu varam raudzīties nākotnē?
– Tad man ir atkal jāpiesauc gaidīšanas svētki. Arī šobrīd mēs kaut ko gaidām. Gaidām, kad būs jaunā Saeima un viss būs labi. Nē, nebūs labi. Nedrīkst gaidīt uz citiem. Ir jādara pašam. Tas nav viegli, jo esam pieraduši prasīt, arī agrāk mēs prasījām un pieprasījām, kas arī, bez šaubām, ir vajadzīgs, taču vajag darīt. Kamēr šī apziņa neaizies līdz katram iedzīvotājam, kamēr mēs tikai prasīsim, bet nedarīsim, tikmēr arī gaidīšanas svētki turpināsies.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto