– Vai jūs atceraties augustu pirms 20 gadiem, kad notika „augusta pučs", – kādas izjūtas bija toreiz, un kādas tās ir tagad? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Jānis no Ērgļiem: – Toreiz es biju sanatorijā Jaunķemeros. Atceros, biju aizbraucis uz tirgu, kad pa radio ziņoja, ka Maskavā noticis apvērsums. Kāda sieviete jautāja, kas tagad notiks. Es teicu: „Būs ziepes." Atceros, kā skatījos pārraides no Maskavas, to, kā „pučistiem" drebēja rokas. Lai gan galvenie notikumi toreiz norisinājās Maskavā, tomēr arī Latvijā nemaz nebija tik mierīgi. Piemēram, kādā skolā netālu no sanatorijas notika apšaude, pats otrā dienā redzēju ložu caurumotas durvis. Arī piezvanīt uz mājām nevarēja. Domāju, ja kas notiks, katrs varam palikt savā pusē, bet pučs izgāzās, un viss beidzās labi.
Madoniete Inita: – Jā, es tās dienas atceros, arī to, kā 19. augustā virs Madonas lidoja helikopters un kaisīja skrejlapas. Cilvēki bija lielā neziņā, izjūtas nebija tās patīkamākās. Dzīvojām ar cerību, ka viss mainīsies un pučs izgāzīsies. Ja jāsaskaita visi plusi un mīnusi šajos 20 gados, kopš Latvija atguva neatkarību, tā ir tēma garai un ilgai sarunai. 20 gadu cilvēka mūžā ir ilgs laiks, vēsturē tas ir ļoti mazs brīdis. Ļaudis toreiz nedomāja, ka dzīve neies uz priekšu, bet cerēja, ka dzīvos daudz labāk.
Kalsnavietis Modris: – Augusta puču es ļoti labi atceros. Toreiz strādāju gāziniekos, atceros, kā atvedu karogu no mājām. Tas bija interesants laiks. Bija liela neziņa, sākumā pat likās, ka „pučisti" gūs uzvaru, bet viss pagriezās uz labo pusi, un Latvija atguva neatkarību. Dzīve pa šiem gadiem gan ir gājusi uz leju. Liela nabadzība, bezdarbs. Jaunieši darba meklējumos brauc projām no Latvijas.
Andris no Aronas pagasta: – Tajās dienās es biju viens pats mājās. Man nebija īpaši daudz laika skatīties televizoru un sekot notikumu attīstībai Maskavā. Bija jāstrādā, neraugoties uz to, ka prāts par turpmāko notikumu attīstību nebija mierīgs. Neviens toreiz jau īsti nevarēja pateikt, kā tas viss beigsies.
Madoniete Aleksandra: – Es atceros, kā toreiz tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Bija liela neziņa un tāda kā baiļu izjūta. Esmu pensionāre, saņemu pensiju un par dzīvi nesūdzos. Daudziem citiem iztikt ir daudz grūtāk.
Aptauju veica ŽEŅA KOZLOVA