– Vai šovasar esat bijuši sēņot, un, ja nav noslēpums, kādas sēnes ir izdevies atrast? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Zigrīda no Cesvaines: – Sēņot es tikpat kā neeju, jo man mājās ir daudz jāņogu, upeņu, ērkšķogu, ābolu. Ļoti daudz šogad ir cukurīšu, bet tos nevienam nevajag – spaiņus divdesmit jau esmu aiznesusi uz gravu un izbērusi. Mežs gan nav tālu, bet, neraugoties uz to, tikai vienreiz esmu aizgājusi un gailenes salasījusi. Bija arī bērzlapes, bet visas tārpainas. Taču sēnes vēl būs, vismaz cūcenes augs, un gan jau tām pa vidu trāpīsies arī pa baravikai un apšu bekai.
Dace no Sarkaņiem: – Es pati uz mežu neeju, bet vīrs gan sēņo. Arī šovasar gailenes jau esam nogaršojuši. Cerams, tagad, pēc lietiem, augs arī baravikas.
Solita no Cesvaines novada: – Kraukļos esmu salasījusi gailenes. Netālu no mūsu mājām ir vieta, kur var jau atrast pa kādam apšu kungam un baraviciņai. Šogad, kā nevienu citu gadu, esmu pielasījusi meža zemenes. Savārot tās ar rabarberiem, sanāk ļoti garšīgs ievārījums. Es jau vispār esmu sabiedrisks cilvēks, bet man ļoti patīk arī sēņot un ogot. Mežā tāds miers valda, tur var izstaigāt un visu pārdomāt, pēc tam paliek tāda sajūta, it kā svētnīcā esi pabijis.
Madoniete Olga: – Sēņu šogad ir maz. Pagaidām galvenokārt var atrast tikai gailenes, bērzlapes. Mēs sēņojam Praulienas pusē, bet brūklenes braucam lasīt vēl tālāk – uz Lubānas pusi.
Madoniete Ļida: – Es pati nebraucu uz mežu, bet sēņošana ir mana vīra vaļasprieks. Pagaidām šovasar viņš ir salasījis tikai gailenes un bērzlapes, baravikas nav trāpījušās. Šogad sēņu vispār ir maz, bet vienā gadā gan tika uzstādīts rekords – 14 spaiņu sēņu, taču tas bija lielajā baraviku gadā.
Aina no Madonas: – Sēņot vēl neesmu bijusi. Kad būs atvaļinājums, tad arī braukšu uz mežu cerībā, ka izdosies salasīt baravikas. Septembrī jau tās aug.
Aptauju veica ŽEŅA KOZLOVA