Arī seminārists MĀRIS VELIKS, kas šovasar prakses laiku pavadīja, kalpojot Madonas katoļu baznīcas draudzē, piedalās Pasaules jauniešu dienās Madridē. Pirms došanās turp viņš bija pārliecināts, ka ar madoniešiem pasaules kristiešu pasākumā noteikti satiksies, kaut ceļā devās kopā ar citu grupu. Mūsu saruna ar Māri Veliku notika pagājušajā svētdienā, viņa kalpošanas prakses laika noslēgumā.
– Ar kādām izjūtām pēc kalpošanas Madonas katoļu draudzē aizbraucat no Madonas?
– Šis bija ļoti jauks laiks Madonā un Madonas katoļu draudzē, tāpēc ir pat mazliet skumji doties projām. Pirms tam vēl bijām kopā ar draudzes ģimenēm kādā lauku sētā, un tad, kad atvadījāmies, sapratu vienu lietu. Lai arī Madonā kopā bijām tikai divus mēnešus, man pietrūks šo cilvēku. Šeit dzīvo brīnišķīgi ļaudis – draudzīgi un labestīgi. Runājot par Madonas katoļu baznīcas draudzi, varu teikt, ka tai piemīt mazpilsētas draudzes šarms, kā bieži vien trūkst lielās galvaspilsētas draudzēs. Liela loma ir arī draudzes priesterim Rihardam Rasnacim, ko pazinu jau agrāk, bet šī bija iespēja viņu iepazīt tuvāk, un tas, ko varu mācīties, ir kalpot tā, lai draudzē būtu jūtama dzīvība un dažādas aktivitātes. Var minēt kaut vai Alfa kursus, kuri notiek Madonas draudzē, kas ir praktisks, viegli saprotams ievads kristīgajā ticībā, ļoti piemērots mūsdienu cilvēkam un notiek brīvā, nepiespiestā gaisotnē. Te draudze ir kā ģimene, cilvēki cits citu pazīst, iet cits pie cita ciemos, ir brīva, nesamākslota atmosfēra. Minēšu piemēru, kas mani uzrunāja šajā draudzē. Kādā ģimenē piedzima meitiņa, un, braucot no dzemdību nodaļas uz mājām, pa ceļam šī meitenīte tika atvesta uz baznīcu tieši dievkalpojuma laikā. Gan šis mazais bērniņš, gan vecāki saņēma svētību, un draudze šo notikumu uzņēma ar lielu prieku un mīlestību. Tas bija kas ļoti skaists, un, kā uzzināju, tas nebija kaut kāds viens unikāls gadījums. Tā notiek ar daudzām draudzes ģimenēm, kas sagaida savu mazulīti.
– Tātad ievērojāt, ka uz baznīcu nāk ne vien vecāki ļaudis, bet arī daudz jauniešu.
– Par to liecināja katras svētdienas mise pulksten 17 ar ģimeņu un bērnu piedalīšanos. Tas, ka fonā dzird arī bērnu balsis, mani tikai iepriecināja, netraucēja, kad atskanēja arī smiekli vai raudāšana. Tas nozīmē, ka Madonai ir nākotne, Latvijai ir nākotne un draudzei ir nākotne. Turklāt vakara misē skan gan mūzika, gan citi elementi, kas ir saprotami un piemēroti jaunākiem cilvēkiem. Nav tā, ka skan tikai ērģeles un dzied koris, dzirdamas arī ģitāras, sintezators. Domāju, ka baznīcā ir jābūt dažādībai. Katoliskā baznīca nozīmē -vispārējā baznīca. Tas nozīmē, ka tā apvieno dažādas kultūras, dažādas tautības, dažādus stilus, bet nemēģina to kaut kā apspiest, pieņem šo dažādību. Ikvienam cilvēkam ir iespēja savu garīgumu izdzīvot tādā veidā, kas viņam ir visvairāk saprotams. Man pašam ir vairāk tuvas mises, kur muzicē jaunieši, skan ģitāras, vijoles. Arī pats spēlēju ģitāru, bieži esmu muzicējis dievkalpojumos.
– Pastāstiet par sevi – kur esat dzimis, mācījies?
– Esmu dzimis Daugavpilī, mācījies Saskaņas pamatskolā, pēc tam – Daugavpils Valsts ģimnāzijā. Jau skolas laikā apmeklēju dievkalpojumus, bet pietrūka motivācijas. Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Universitātē Rīgā, pabeidzu augstskolu, saņemot diplomu politikas zinātnēs. Tomēr atrasties Saeimā vai pievienoties politologiem nebija mans aicinājums.
– Kā sajutāt sevī aicinājumu izvēlēties garīgo ceļu, kļūt par priesteri?
– Īstenībā tas stāsts, kādēļ esmu iestājies Rīgas Garīgajā seminārā, kādēļ vēlos kļūt par garīdznieku, ir diezgan garš. Mēģināšu pastāstīt īso versiju. Viss sākās ar to, ka reiz devos svētceļojumā uz Aglonu un noskaidroju savas attiecības ar Dievu. Tā bija nevis atgriešanās no neticības uz ticību (esmu no ticīgas ģimenes), bet gan jaunatklāsme un jauna pieredze. Proti, ka varu ne tikai ticēt Dievam, bet ka Viņš mani mīl, ka Viņā varu rast tādu dzīves jēgu un pamatu, kādu nevaru gūt nekur citur. Tas arī bija laiks, kad mani pārsteidza atklāsme, ka Dievs var kļūt par liela prieka avotu. Agrāk par to pat nebiju nojautis. Kas bija noticis? Atklāju, ka varu būt dziļās personiskās attiecībās ar Dievu. Tieši tad (2003. gadā, kad biju pabeidzis universitātē 2. kursu) iešāvās prātā doma, kādas nekad agrāk nebija, – Māri, kā būtu, ja tu kļūtu priesteris? Tas bija kas pārsteidzošs, bet mani iepriecināja. Tad sāka darboties visādi pretargumenti, piemēram, ka esmu izdomājis, kādai ir jābūt manai karjerai, ka viss jau ir salikts pa plauktiņiem. Priesterība? Tas taču neiederas šajā manis izdomātajā shēmā. Lai gan domāju šo iedvesmu, par ko sirds dziļumos nojautu, ka tā varētu būt no Dieva, atlikt maliņā, tomēr neizdevās. Lūgšanas laikā šī iedvesma atkal atgriezās. Turklāt nāca arī uzrunas no malas – Māri, vai tikai tu negatavojies kļūt par priesteri? Pagāja vairāki gadi, Dievs ar mani ļoti pakāpeniski un maigi strādāja, ļāva nobriest līdz stadijai, kad patiesi, ar prieku, bez jebkādas piepūles un grūtībām izdarīju izvēli. Aizgāju no darbavietas Rīgā, kur strādāju valsts iestādē, 2009. gadā iestājos seminārā un neesmu to nožēlojis.
– Tātad jūs īstenojat Dieva plānu?
– Baznīcā pastāv tāds aicinājuma jēdziens. Tas nozīmē – pirms mēs katrs nācām šajā pasaulē, Dievs par mums jau domāja ar mīlestību. Viņš arī zināja, kur ir tā vieta, kur mēs katrs varam būt vislaimīgākais, kur varam dzīvot vispiepildītāko dzīvi. Kādam tā ir ģimenes dzīve, kādam – darbs konkrētā profesijā, varbūt kādu Dievs aicina kļūt par juristu, kādu – par mūziķi, kādu – par santehniķi. Man Dievs ir ļāvis atklāt, ka šis ir tas ceļš, ko Viņš vēlas, lai es ietu.
Seminārā esmu pabeidzis otro kursu, lekcijas sniedz gan labu garīgu, gan intelektuālu informāciju, padziļināti – teoloģijā. Ir arī intensīva garīgā dzīve – gan kopīga lūgšana, gan individuālā, darbs ar garīgo tēvu. Tāpēc domāju, ka katram semināristam studiju laikā tiek ielikts ļoti labs un vērtīgs pamats visai dzīvei. Seminārs ir arī laiks, kad katrs ir atbildīgs turpināt ieklausīties Dieva balsī, atpazīt, vai tiešām tas ir īstais aicinājums.
– Augusts ir svētceļojumu laiks. Pastāstiet, cik svētceļojumos esat piedalījies?
– Mēģināšu saskaitīt. Pirmajā svētceļojumā uz Aglonu gāju 2001. gadā. Ja nemaldos, esmu šo ceļu gājis kājām desmit reižu. Interesanti, ka šī mana atgriešanās pie Dieva notika nevis pirmajā, bet trešajā svētceļojumā. Bet Dievs mīl gan svētceļniekus, gan ekskursantus. Pirmajos svētceļojumos devos ar domu brīnišķīgi pavadīt vasaras brīvlaiku. Nenoliegšu, ka tur sava loma bija arī garīgumam, attiecībām ar Dievu, lūgšanām, tomēr diezgan seklā līmenī – varu salīdzināt ar sviestmaizi, kur uzsmērēta plāna garīguma kārtiņa.
– Dzīves laikā jau katrs nonāk pie atziņas, cik garīgi bagāts vai nabags jūtas. Kā varētu vairot garīgumu?
– Katrs cilvēks ilgojas pēc laimes, pēc piepildītas un jēgpilnas dzīves. Bieži vien daudzi mēģina piepildīt ilgas, ko jūt savā sirdī, ar dažādām lietām, ar baudu visdažādākajos veidos, un nav atklājuši, ka tas, ko viņi izjūt, ir Dieva ieliktais virziens uz viņiem pašiem, lai satiktos ar Dievu. Tas nenozīmē, ka visas pārējās lietas ir sliktas. Arī naudai ir sava loma, arī karjerai, arī profesijai. Tomēr jebkurā gadījumā cilvēkā paliks kāds tukšums, ko spēs aizpildīt tikai Dievs. Ja cilvēks atpazīst, ka grib būt laimīgs, kāpēc gan nepamēģināt reiz savā dzīvē teikt: „Dievs, es nezinu, vai Tu esi, bet, ja esi, tad ienāc manā dzīvē un dari mani laimīgu!"
– Ikviens grib nokļūt dzīves gaišajā pusē, bet darbs ar dvēseles izglītību nez kāpēc tik viegli nepadodas kā prāta skološana.
– Dvēsele vai prāts? Mēs mēdzam teikt tā – es ticu ar sirdi. Tam ir savs pamats, bet prātu arī nevar nolikt – ir sava vieta gan ticībai, gan prātam. Uzlūkojot pasauli, kārtību un harmoniju, kaut vai sarežģīto struktūru, kas ir katrā mazā lapiņā, mēs varam nonākt pie secinājuma, ka tas nevar būt nejaušības vai sakritības rezultāts. Ar prātu var nonākt pie atklāsmes, ka ir augstāks spēks, bet, meklējot patiesību tālāk, pamazām nonāk pie ticības, pie tā, ko atklāj Svētie Raksti. Tāpēc vairāk ir jājūt ar sirdi.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AUTORES foto