Šovasar 60 gadu jubileju nosvinējis viens no savdabīgākajiem Latvijas mūziķiem – HARALDS SĪMANIS. Viņa mūzika ir ārpus žanriem un laika klausāma, jo spuraini tā izklausījās pagājušā gadsimta 80. gados disko gabalu un no ārzemēm daļēji zagto roka dziesmu ērā un tikpat neiederīgs Haralds Sīmanis izklausās dažādās fabrikās uzcepto vai šlāgerputeņos saputināto mūsdienu mūziķu plejādē.
Jubileju nosvinējis ar vairākiem draugiem un domubiedriem sarīkotos koncertos Rīgā, Sīmanis ar sievu Gitu turpina dzīvot Madonas pievārtē – „Aivaros" – un cer drīzumā sava talanta cienītājus iepriecināt ar jaunu mūzikas ierakstu. Šonedēļ uz sarunu ar Haraldu Sīmani „Aivaros" paviesojās arī „Stars".
– Dzimis un audzis esmu Cēsīs, kur gūti arī pirmie dzīves iespaidi un skola. Jāsaka tā – dzimis esmu starp diviem uguņiem. Viens vectēvs man bija čigāns, bet otrs – vācietis. Pašam savukārt pasē ierakstīts – latvietis. Jau visai agri sapratu, kas es esmu un kur dzīvē dodos. Es sajutos kā ciemiņš gan pie mātes, gan tēva radiem, jo mani vairāk uztvēra kā tiem otriem piederīgu. Smejoties saku, ka esmu pietiekami sists, lai būtu sakarīgs.
Jaunībā nodarbojos ar kalnu slēpošanu. Savulaik pat biju Latvijas čempions junioriem un tiku uzaicināts arī junioru izlasē.
Mūzika
– Tikai 16-17 gados tā nopietnāk sāku pievērsties mūzikai. Ģitārspēli lielākoties apguvu pats, lai gan bija arī daži skolotāji. Uz mūzikas skolu mani nevilka, gluži tāpat kā vēlāk arī uz konservatoriju ne. Nevēlējos būt profesionāls mūziķis, lai man tas kļūtu par maizes darbu. Ja tas ir maizes darbs, tad ir jārada prece, un tu no šī procesa kļūsti atkarīgs, tomēr, kā jau daudzi mūziķi padomju laikos, dabūju iziet visus iespējamos karjeras posmus. Sākumā bija neliels ansamblis, tad klubs, kultūras nams un visbeidzot filharmonijas kolektīvi. Līdz ar to Padomju Savienību dabūju izbraukāt gan ar slēpēm, gan būdams muzikants. Kolektīvā mums bija spēcīgi mūziķi. Aivars Hermanis, Uldis Stabulnieks, Imants Paura, Juris Širokovs, no dziedošajiem arī dažādi interesanti ļautiņi, Margarita Vilcāne, Ojārs Grīnbergs, Imants Vanzovičs un Adrians Kukuvass. Kad divas nedēļas bija jādzīvo pa māju, pat radās iekšēja izjūta, ka kaut kas nav kārtībā, jo tev apkārt nekas nekustas un tu nekur nebrauc. Taču pēc dažiem gadiem no filharmonijas aizgāju un sāku muzicēt individuāli. Ar mūziku ir tā, ka zvaigžņu slimība jāizslimo līdz 18 gadiem, ja ne, tad ir cauri. Mums ir daudz piemēru, kad meitenīti vai puisīti uzliek uz skatuves un viņš vairs nevar nokāpt, bet, kā viņu vairs neviens neievēro, tā parādās pirmās slimības pazīmes. Otrs moments ir tas, ka daudzi saka „es" un „mans". Es to uzrakstīju, es to nodziedāju utt. Es savukārt saku, ka tas ir nācis caur mani un ir jūsu.
Amats
– Tēvs man ir skārdnieks jumiķis. Tagad arī mans dēls trešajā paaudzē ar to pašu nodarbojas. Šajās dienās sēž Rēzeknes katedrālē, viņi tur uzlika krustu. Šis bija arī mans maizes darbs. Atminos, kā restaurējām Cēsu katedrāles jumtu. Tās augstums ir 65 metri. Komandā bija divi dzejnieki – Valdis Atāls, Arvīds Ulme -, Vitālijs no Latgales un es kā vienīgais spečuks. Tēvs mūs no lejas konsultēja.
Šādi, pa dievnamiem braukājot, arī varēju izmēģināt ērģeles. Cilvēkam, kas no mazām dienām nav sēdējis pie klaviatūras, spēle ļoti atšķiras no tā, kam pareizā dogma agrā vecumā ielikta. Tā arī man, ģitāristam, piesēžoties pie ērģelēm, pavisam cita skaņa veidojas. Liekot baznīcas tornim jumtu, pie mums reiz bija uzkāpis arī ērģelnieks Marģeris Zariņš. Kā jau profesionāls ērģelnieks viņš vēlējās kaut ko nospēlēt uz ērģelēm. Beidzis spēlēt, viņš noslaucīja pieri un teica: „Nu, Harald, zēni teica, ka tu arī kaut ko spēlē, nāc pie ērģelēm." Pēc tam, kad biju kaut ko vienkāršu nospēlējis, viņš kolēģiem vaicāja, kur es esmu mācījies, jo tādus salikumus nekur nav dzirdējis. Valdis Atāls, kas nav uz mutes kritis, atbildēja: „Loģiski, ka viņš nekur nav mācījies. Ja būtu mācījies, tad spēlētu kā visi pārējie." Zariņš sprieda, ka būtu mani jāspiež doties mācīties. Es teicu – nē. Tolaik man bija ap 26 gadiem, un spriedu – būšu profesionāls mūziķis – komponists, rakstīšu oratoriju „Oktobrim", dziesmu „Ļeņinam" vai ko tamlīdzīgu. Nu nē, mācīties neiešu un zinātnisko komunismu galvā nekalšu. Atbildēju Zariņam, ka labprāt mācīšos tikai tādā gadījumā, ja kāds vēlēsies attīstīt to, kas manī jau ir ielikts. Artis Kumsārs reiz teica: „Sīmanim pašam sava harmonija."
Vārds
– Mani interesē vārds. Es dziedu, jo ir lieta, ko nevar savādāk izteikt. Savulaik sēdējām ar dažiem mūziķiem jautrā kompānijā, un viens no viņiem man saka: „Ko tu, Sīman, ar tiem sarežģītajiem tekstiem. Vajag tā, lai ir tikai četri vārdi." Blakus viņam sēdēja viens vēl gudrāks: „Nē, vajag tā, lai ir trīs, tad točna aizies."
Vārdam mūzikā ir ļoti liela nozīme, kaut gan ne vienmēr tas tiek novērtēts. Ir Latvijā daži vienpatņi, ko var dēvēt par bardiem. Bards nozīmē, ka viņš pats raksta dzeju, komponē mūziku un pats to arī izpilda. Tādi mums ir Valdis Atāls, Silvija Silava, Kaspars Dimiters un vēl daži. Mūzikā man ir svarīgi tas, ko es dziedu. Neuzskatu, ka varētu izpildīt kaut kādu „umpā, umpā" un atņemt trīsarpus minūtes no tava laika, lai tu to mēslu noklausītos.
Dziesmā ne vienmēr pa priekšu top teksts un tikai pēc tam melodija. Reiz apciemoja kādu dzejnieku. Skatos, viņš staigā pa māju ar blociņu rokā un kaut ko atzīmē. Ieskatījos blociņā, bet tur savilktas strīpiņas un ķeksīši. Izrādās, viņš jau ir sarakstījis mūziku duetam, tikai jāieraksta vārdi.
Dziesmas pēc pasūtījuma radīt ir grūti. Vēl viens labi zināms dzejnieks savulaik aizbrauca dzīvot pie dabas, domādams – nu tik būs lielā dzejošana. Nekā. Nulle. Vēlāk pie viņa atbrauca paģirains Ņurbulis (Aivars Neibarts), salāpījās, un pēc nedēļas blociņš pilns ar dzeju. Starp citu, Neibarts bija vienīgais dzejnieks, kura rakstītajos dzejoļos es neredzēju labojumus.
Es pats klusuma un dabas meklējumos savulaik apzināti izgāju ārā no pilsētas vides. Burzoties pa lielpilsētu, var sarakstīt prātam un kājām, bet ne dvēselei. Laukos esot, man ir vienkārši, uzspēlēju ģitāru, ja tā apnīk, piesēžos pie ērģelēm.
Publika
– Patīk uzstāties dievnamos. Tā ir vieta, kur saplūst cilvēku psihiskās enerģijas. Savulaik, uzstājoties filharmonijā, no skatuves varēji redzēt publiku pirmajās piecās rindās. Pirmajās rindās sēdēja izlaidušies cilvēki, kuru domas varēja viegli nolasīt: „Nu, vecīt, rādi, ko tu proti, esam samaksājuši par biļeti. Uz priekšu!" Kad es ko tādu ieraugu, pāriet vēlēšanās dziedāt.
Es dzīvoju ar apziņu, ka uzrakstītā dziesma vairs nav mana, līdz ar to, kad sāk ienākt atsauksmes par dziesmām, es jau esmu gabalā. Man nekad koncertos netrīc roka, jo es neeju pēc cilvēku aplausiem, kā teica Ņurbulis, „Es te eju appaust kaut ko". Pārfrāzējot Brigaderes „Dievs, daba, darbs", mans kārtīga cilvēka raksturojums būtu „darbs, vienkāršība, diženums un dāsnums". Man šķiet, ka mūsdienās neesam spējuši saglabāt iekšējo dvēseles aristokrātismu. Nu nav tāda. Paraugiet inteliģenci. Kur ir tās balss par procesiem, kas notiek sabiedrībā? Nav. Viss ir izšķīdis. Nedzimst mums vairs revolucionāri. Par sevi varu pateikt, ka manā vecumā jāaudzina mazbērni, tiesa, 29. jūlijā jau kļuvu par vecvectētiņu, taču, kamēr man tiek dots, tikmēr ir jāturpina rakstīt.
Talants
– Mums katram kaut kas ir dots. Ļoti daudzi talantīgi cilvēki sadeg. Kādēļ? Tu ej pa radošo ceļu, un viss ir atkarīgs no tā, uz kuru pusi tu šo ceļu pagriez. Vai to pagriez uz materiālo pusi – popularitāti, karjeru, slavu, naudu, vai arī pagriez uz garīgo pusi un attīsti savu talantu, sniedzot to citiem. Pagriežot uz materiālo pusi, radošums visai ātri tiek apēsts. Kā tas izpaužas? Es bērnību pavadīju pie tēlnieka Kārļa Jansona. Bieži gāju pie studentiem uz pasēdēšanām. Viņu vidū bija viens talantīgs tēlnieks, kuram ļoti labi padevās Ļeņina krūšutēli. Divus trīs gadus viņš tos vien veidoja. Pārējie sāka viņam teikt: „Uztaisi beidzot arī kaut ko citu." Viņš atbildēja, ka ir jau nopircis dzīvokli, mašīnu, taču dzīvoklis arī jāiekārto, un ir vēlme arī tikt pie savas darbnīcas. Kad beidzot viņam tas viss bija un darbnīca iegādāta, viņš neko citu kā tās galvas vairs nevarēja uztaisīt. Talantu var izšķērdēt un zaudēt. Vērtējot pats sevi, varu teikt – jūtos vainīgs, ka dažkārt neesmu atdevis visu to, kas caur mani ir nācis šajā saulē.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto