Ošupes pagasta Degumniekos Līgu esot maz, bet Jāņu – daudz. Lai sarunātos ar saulgriežu laika gaviļnieci – LĪGU SONGAILO -, dodamies uz pīpenēm pieziedējušu pļavu, kur "visa laba jāņuzāle". Tagad, kad viņa kopā ar mammu saimnieko bioloģiskajā lauku saimniecībā, visas dabas dāvanas tiek novērtētas un godā celtas, ne tā, kā kādreiz bērnībā – gaidot no sveicējiem rozes, izsviestas pa logu ārā.
Līgai jūnija vidus ir aizņemts laiks, jo visām Līgām, kam ir govis laidarā, tiek prasīts arī siers. Taču ar vasaras saulgriežiem Līgai saistās arī citas aktivitātes, jo viņa kopā ar amatierteātri "Cits modelis" 23. jūnijā spēlēs izrādē "Ak, šī jaukā lauku dzīve!" gan Ļaudonā, gan Madonā. Līgai Songailo vasaras saulgriežu laiks ir īpašs, jo tas sakrīt ne tikai ar vārdadienu, Līgo svētkiem, bet arī ar dzimšanas dienu 25. jūnijā. Vasara ir arī viņas mīļākais gadalaiks, kaut, dzīvojot laukos, tas ir pats darbīgākais.
– Kā Līga izjūt Līgo svētkus – vai tā ir noskriešanās, gādājot sierus, cienastu sveicējiem, vai atliek laiks tradīcijām?
– Protams, ka ir jādomā par sieru, ko celt galdā, un pirms Jāņiem darba ir ļoti daudz. Taču esmu pašdarbniece un paspēju izbaudīt arī šo skaisto saulgriežu laiku, kad diena ir visgarākā un nakts – visīsākā, kā arī latviešu svētku tradīcijas. Jāņu ielīgošana Degumniekos sākas jau 22. jūnijā. Citreiz mūsu amatierteātris "Cits modelis" piedalās pasākumā, sagatavo kādu uzvedumu, šogad gan aicinām ciemos viesus. 23. jūniju parasti svinu ģimenē, bet beidzamajos gados, kopš esmu iesaistījusies pašdarbības kolektīvā, līgošana izdodas kopā ar teātriniekiem un pat ar dančiem, līdz saulīte lec. Arī šogad pēc izrādes "Ak, šī jaukā lauku dzīve!", kas sāksies pulksten trijos skvēriņā pie Madonas kultūras nama, amatierteātra grupa aicināta uz Ošupes pagasta "Miglām" Līgo svētkus svinēt kopā ar Aigara un Ivetas Šķēlu ģimeni (Iveta ir dramatiskā kolektīva režisore). Mums ir lielisks kolektīvs – esam salasījušies tādi, kam teātra spēlēšana ir pie sirds, mums kopā parasti ir ļoti interesanti. Vispār patīk tā atmosfēra, kāda ir Degumniekos.
– Kā tikāt pie sava latviskā vārda, kādas tradīcijas ir ģimenē?
– Esmu dzimusi, uzaugusi tepat Degumniekos. Tētis bija Jānis, tāpēc arī man izvēlējās vārdu Līga. Sava loma bija arī tam, ka mana dzimšanas diena ir tūlīt pēc Jāņiem –
25. jūnijā. Tātad sakrīt visi svētki reizē, un vienīgā, kas mani neapspēlē, ir mamma, jo viņa man dāvina divas dāvanas. Protams, visi svētki tāpat savienojās kopā, pie mums nāca līgot radi un draugi. Kad biju mazāka, man ļoti nepatika, ka radi, nākot ciemos, dāvināja jāņuzāles, nevis tās, manuprāt, skaistākās puķes. Atceros, ka (tolaik varēja būt kādi desmit, vienpadsmit gadi) uzdāvinātās jāņuzāles metu pa otras istabas logu ārā. Toties patika, kad galvā uzlika jasmīnu, rozīšu vainadziņu, laikam biju likusi noprast, ka ar pīpeņu rotu vien nejūtos kā svētkos. Tagad man ļoti patīk jāņuzāles, jo, saimniekojot ar bioloģiskajām metodēm, novērtēju visu dabisko. Kur vēl ir sliekas, skudras, gliemeži, kur puķes aug, tur nav ķīmijas. Patīk, kad meita Inga uzdāvina ļoti skaistu vainagu (gluži kā florista darbs), kad uzpinam vainagus arī savām gotiņām. Arī Ivita kādreiz uz Līgo svētkiem pina vainadziņus, un man vēl tie ir saglabāti. Cik sevi atceros, Jāņus esmu svinējusi visos laikos, pat gados, kad Jāņi bija aizliegti, un tas sakrita ar jaunību. Mēs kurinājām ugunskuru, līgojām Gaujmalā. Laukos jau vienmēr izdodas tā īstākā tuvība ar dabu. Cenšos vienmēr sagaidīt lecam saulīti Jāņu dienas rītā, jo "kas gulēja Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu". Vienīgais – beidzamajos gados Jāņi saistās arī ar lietu, bet parasti līgotāji ir lustīgi, danco slapjām mugurām. Kur tie jautrākie līgotāji lekuši, zāle vairs neaug.
– Pastāstiet par saviem bērniem – savu ģimeni.
– Bērni jau ir izaudzināti lieli, man jau ir mazmeitiņa. Pamazām jāpierod, ka visi izaug un aiziet savā dzīvē. Joprojām sāp, ka no četriem bērniem viens ir aizgājis pavisam –
mūžībā. Kādreiz visi sabrauca uz līgošanu pie manis, tagad jau sesto gadu dodamies uz Jēkabpili, kur kapsētā pieminam Ivitu. Rēzeknes augstskolā filoloģiju studē meita Inga, Ilvars šogad beidz Viļānu arodvidusskolu, iegūst elektriķa specialitāti. Intars dzīvo Meirānos un kopā ar Kristīni audzina mazo Beāti, kam būs divi gadi. Viņš ir automehāniķis, kam patīk savs darbs. Kādreiz arī visi bērni skolā aktīvi iesaistījās pašdarbības kolektīvos. Atceros, kad dejoja visi četri, vajadzēja visiem pastalas, sagatavot baltos kreklus un blūzes. Mums visiem tas aktīvais darbošanās gars laikam ir iedzimts no manas mammas. Arī viņa savulaik ir dejojusi, spēlējusi teātri, vēl tagad nelaiž garām nevienu teātra izrādi. Bērni palīdz arī lauku saimniecības darbos. Dārzs man nav jāravē, to izdara Inga. Ilvars saskalda malku. Esmu palīdzējusi bērniem tikt pie profesijas, un varbūt ar tiem lopiņiem tā neņemtos, ja nevajadzētu pabalstīt bērnus, kaut ar piena produktiem no mājām.
– Varbūt tāpēc arī esat laba siera sējēja?
– Siera siešanu apguvu pirms kādiem astoņiem gadiem, kaut gan atzīšos, ka mācoties pirmos divus siera "eksperimentus" izbaroju cūkām. Atceros, ka agrāk tādu "ātro sieru", ko gatavo no svaiga piena, nepazina, sēja tikai no biezpiena, lika klāt daudz olu. Man gan tāds siers liekas pārāk sauss. "Ātrais siers" ir vienkāršāk pagatavojams un garšo labi, var pēc izvēles pievienot ķimenes, garšaugus, papriku.
– Laukos jau būtu grūtāk iztikt, ja ne sava lauku saimniecība?
– Mums ar mammu – Anitu Tomiņu – ir kopīga lauku saimniecība ar 22 ha zemes, turu četras slaucamas govis, mammai ir tikpat. Mamma, kas kādreiz bija slavena slaucēja, nevar iedomāties, ka, dzīvojot laukos, neturētu govis, tāpēc arī ir gotiņas, piens – gan savai iztikšanai, gan ko nodot a/s "Lazdonas piensaimnieks". Ja ir piens, tad arī esmu apguvusi siera siešanas māku, gatavoju visus piena produktus. Esam izvēlējušies bioloģisko saimniekošanas veidu, nelietojot ķīmiju. Govīm tiek lopbarība no bioloģiskajām pļavām, tās dod ekopienu, ko piena pārstrādes uzņēmumi gan vēl nešķiro. Ikdiena, turot lopiņus, nav tā vieglākā, jo jāceļas agri, lai govis izslauktu, dažreiz no izbraukuma ar teātri atgriežos vienos naktī, bet piecos jau ir jāceļas.
– Algotā darba pienākumi jums ir saistīti ar sociālās aprūpes centru "Rupsalā"?
– Nu jau trešo gadu strādāju Latgales sociālās aprūpes centra Lubānas filiālē (ir apvienoti seši pansionāti, vadība atrodas "Mēmelē") par interešu pulciņu vadītāju un darba terapeiti. Vasarā strādāju tikai ārā. Mani klienti ir cilvēki gados, kas pēc smagām slimībām (infarkts, insults) ir aizmirsuši iemaņas, un mums kopīgiem spēkiem ir jāsāk apgūt visu no jauna. Ejam ārā, atpazīstam augus, mācāmies ravēt, laistām puķes, sarūpējam malku. Ziemā apgūstam ēst gatavošanu – vārām putras u. c.
Manā aprūpē ir 36 cilvēki, bet pavisam ir 90, daudz tādu, kas nekur neiesaistās. Var tikai priecāties, kad pēc nodarbībām daudzi sāk izrādīt lielāku interesi par dzīvi un apkārt notiekošo. Patlaban esmu atvaļinājumā, bet jau zinu, ka mani gaida. Dzīve piespiež arī mācīties, jo ir nepieciešama 1. līmeņa augstākā izglītība. Domāju studēt Rēzeknes Augstskolā sociālās zinības. Viegli nebūs, bet arī manas kolēģes studē, ir jāmācās. Mēs cita citu atbalstām un uzmundrinām.
– Profesija, ko kādreiz apguvāt, tātad ir pavisam cita?
– Valmieras 28. profesionālajā vidusskolā izmācījos par gaļas pārstrādes tehnologu. Pēc skolas beigšanas pirmā darbavieta bija Iecavā, kur nostrādāju divus gadus putnu fabrikā. Iecavā iepazinos ar vīru Juri, viņš tolaik bija darba meklējumos, tāpēc mēs pārcēlāmies uz laukiem. Dzīves laikā esmu strādājusi dažādos darbos, bet vistuvāk sirdij ir tas, ko daru pašlaik.
– Aktīvam cilvēkam lauku ikdiena nešķiet vienmuļa?
– Man nav laika gulšņāt, un nesaprotu, ja kāds gaužas, ka nav, ko darīt. Darbošanās pašdarbības kolektīvā "Cits modelis" manu ikdienu padara krāšņāku. Ja vajadzētu izvēlēties – atteikties no govīm vai teātra spēlēšanas, laikam upurētu govis. Mēs sevi uzturam ar humoru, ar jokiem, ar optimismu. Kad sanākam kopā, dzimst dažādas idejas. Bieži braucam viesizrādēs uz kaimiņu un citiem pagastiem, jo esam pieprasīti. Kopā ar pašdarbniekiem atpūšos no ikdienas sociālās aprūpes centrā, jo tas prasa ļoti daudz enerģijas. Laukos jau nevar noslēgties, te neiztikt bez sadarbības, jo cits citam palīdzam.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto