Ziedu pušķus, stikla kurpītes un Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres gādātus ielūgumus uz Briseli 10. jūnijā saņēma „Latvijas Avīzes" organizētā vēstuļu konkursa „Sieviete Latvijai 2011" divpadsmit laureātes.
Viņu vidū ir Līga Lieplapa no Madonas novada un Inese Mailīte no Ērgļu novada. Inesei Mailītei Hipotēku banka pasniedza arī naudas balvu 500 latu vērtībā.
– Apbalvojumu saņēmi nominācijā „Sieviete par nesavtīgu darbu sabiedrības labā", vai zini, kas tevi konkursam pieteica? – jautāju apmācību centra „Pakalnieši" vadītājai INESEI MAILĪTEI.
– Vēstuli uzrakstīja vestēnieši, – vietas, kur esmu dzimusi, cilvēki. Pēc darba cēliena brāļu Jurjānu muzejā „Meņģeļi" kādu brīdi strādāju Vestienas tūrisma un informācijas centrā. Kad mani jauniem darba pienākumiem apmācību centrā „Pakalnieši" piesaistīja Valsts meža dienesta Madonas virsmežniecība, Vestienā aizsākto turpināja Vita Eizentāle. Viņa arī pieteica manu kandidatūru konkursam – Vitai joprojām šķiet, ka kaut kādā mērā esmu viņas skolotāja.
– Pasākums 10. jūnijā ritēja Smārdes pagasta atpūtas bāzē „Valguma pasaule". Sumināt savu novadu izcilnieces bija ieradušies arī pašvaldību vadītāji – Andrejs Ceļapīters no Madonas un Guntars Velcis no Ērgļiem, – Saņemot apbalvojumu, jutos dziļi aizkustināta un laimīga. Šai mirklī vispirms apzinājos, ka pamatu dzīvē katram ieliek viņa tēvs un māte. Protams, bija jauki saņemt ziedus no pašvaldību vadītājiem Guntara Velča un Andreja Ceļapītera – viņš jokojot teica, ka pa nakti esmu Ērgļos (dzīvoju Ērgļu novadā), bet pa dienu strādāju pie viņa – Madonas novadā (Meža konsultāciju pakalpojumu centra apmācību centrs „Pakalnieši" atrodas Vestienas pagastā). Starp citu, Andreja Ceļapītera teiktie vārdi „Meņģeļos" 1998. gadā – „Kur rosība, tur kāds palīdz" – vijušies cauri visai manai dzīvei. Nekad neesmu īpaši piedomājusi, ka kaut kas ļoti konkrēts – darbs, mašīna, māja – būtu jādabū, bet viss vienmēr nācis īstajā laikā un vietā, kā līdzeklis, lai varētu virzīties tālāk.
Pēc apbalvojuma pasniegšanas neviena no konkursa laureātēm neapstāsies, iesāktais darbs tiks turpināts. Nākamajā gadā „Latvijas Avīze" organizēs 15. vēstuļu konkursu „Sieviete Latvijai". Saņēmām solījumu, ka tad tiks saaicinātas kopā visu konkursu uzvarētājas.
– Tev priekšā ceļojums uz Briseli, bet nesen – pirms nedēļas – atgriezies no izbraukuma uz Grieķiju.
– Tas bija mans sens sapnis. Atceros – mācījos Rēzeknes Augstskolā un vēstures eksāmenā vēlējos izvilkt biļeti par Grieķiju. Paralēli tam strādāju pie bakalaura darba, un recenzente, izlasot manu darbu, to novērtēja ar atzīmi „4". Likās, kā tad tā: darbu rakstīju par Jurjānu dzimtu un tam bija jābūt labi veiktam. Tālāk jau viss apgriezās kājām gaisā: vēstures eksāmenā patiešām izvilku biļeti par Grieķiju un pēc 10 sagatavošanās minūtēm nevarēju īsti pateikt ne vārda. Pasniedzēja man četrinieku todien uzdāvināja, un tad arī apsolīju, ka noteikti aizbraukšu uz šo zemi. Savukārt bakalaura darbu aizstāvēju ļoti labi, darbs tika novērtēts ar deviņām ballēm.
Tā nu bija jātur solījums un uz Grieķiju jāaizbrauc – pēc 10 gadiem turp arī devos.
– Nominācija par nesavtīgu darbu sabiedrības labā tev tiešām atbilst. Šķiet, tālu atpakaļ nav jāskatās, izstāsti, lūdzu, kā pavadīji Vasarsvētkus.
– Darbdienas un brīvdienas nešķiroju: ja esmu kādam vajadzīga, atsaucos arī svētdienās. Vasarsvētkos uz „Pakalniešiem" atbrauca Rīgas speciālās skolas bērni, būtībā garīgi slimi cilvēki – nu nevarēju viņiem pateikt „nē". Sagaidīju, novadīju nodarbību bez maksas, bija sirsnīgi un jauki. Tā varbūt ir arī misijas apziņa, ka nevaru sēdēt mājās, ja tieku aicināta. Un man pašai taču arī bija labā izjūta, ka Vasarsvētkos kādam varēju ko uzdāvināt.
– Esi jau pieradinājusi sabiedrību, ka „Pakalnieši" nemitīgi piedāvā ko jaunu: takas, interaktīvas apmācību programmas ar tērpiem un čemodāniem. Ko varam gaidīt nākotnē?
– Vispirms gribu teikt, ka „Pakalniešos" šobrīd strādā fantastiski cilvēki. Priecājos par darbinieci Māru, kas vada ekskursijas, vāra uz ugunskura talcinieku zupu, ravē dārzu – redz visu bez teikšanas. Tāpat par Aivaru, kas izkopj un ainaviski saved kārtībā apkārtni. Attiecībā uz projektiem – svarīgi ir līdzekļi. Labā ziņa ir tā, ka Kanādas Monreālas latviešu biedrība, kas ekspozīcijas „Latvijas vietējā dendroflora" izveidei „Pakalniešiem" divreiz jau naudu piešķīra, apsolījusi finansējumu projektam turpināt. Ir iecere iestādīto materiālu papildināt, iestādot kazenes, avenes, irbenes, zalktenes, melno, sarkano plūškoku, lai vēlāk jau uzskatāmi runātu ar cilvēkiem par Latvijas dendrofloras bagātību. Tā kā man ir daiļdārznieces diploms (neklātienē esmu beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu), priecājos, ka neviļus atgriežos pie savas pirmās profesijas. Ir arī citas idejas, piemēram, par to, ka nākotnē „Pakalniešos" varētu nogaršot turpat lasītu aveņu ievārījumu vai vīnu, kas gatavots no mūsu ogām, vai medījumu ar brūkleņu zapti. Ieceres attīstībai rodas nemitīgi, tikai dažkārt šķiet, ka mūsu valstij neko no tā nevajag.
Šā gada Meža dienās, kad Rīgā, Mežaparkā, piedalījos ar darbnīcu, nedaudz parunāju ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu (viņš piekrita ietērpties mušmires tērpā), tad arī vēlreiz sapratu – naudas valstij ir tik, cik ir. Protams, varētu domāt par Eiropas projektiem, bet mums ir vien 2 ha zemes, tas Eiropas vērienam ir tā kā par maz. Projektus gan rakstu. Nesen vienu iesniedzu Medību saimniecības attīstības fondam, paliku pirmā aiz strīpas. Šobrīd ir uzskats, ka mednieks ir slikts, viņš tikai nogalina un nokauj, bet medniekam ir noteiktas funkcijas, viņš nebūt nav nosodāms. Kad skolās tiekos ar bērniem un no čemodāna izvelku dzīvnieku ādiņas, lai mācītu tās atšķirt, nereti saņemu jautājumu, kāpēc šos dzīvniekus esmu nošāvusi. Tad stāstu, ka bieži vien dzīvnieku skaitu nepieciešams samazināt, bez tam dzīvnieki nemitīgi tiek nobraukti uz autoceļiem, un kas gan ir vainīgs – āpsis, kas devies medībās un šķērsojis ceļu, vai ātrais autovadītājs? Ir labi, ka notiek diskusija, lai gan šie jautājumi nebūt nav ērti. Tie mani mudina iedziļināties, runāt ar praktiķiem, diskutēt ar mežsargiem, meža īpašniekiem, uzzināt plašākas sabiedrības viedokli, rakt literatūrā, meklēt atbildes internetā. „Silavas" zinātnieki saskaitījuši, ka Latvijā šobrīd ir 80 tūkstoši bebru, mežsaimnieki uzskata, ka bebru savairojies pat divreiz vairāk. Ir aprēķināts, ka mūsu zemē pietiktu ar 30 tūkstošiem bebru, lai šo dzīvnieku darbība nebūtu dabai apgrūtinoša. Grieķijā ieraudzīju, ka turienes cilvēki auž vestītes no zaķādiņām, es savukārt aužu vesti no bebru ādām. Kāpēc jāpērk no naftas produktiem gatavoti kažoki, ja mums ir dabiskas kažokādas, kas ir veselīgas un siltas.
– Vienmēr esi centusies dzīvot zaļi, kādi šobrīd ir tavi ritmi un veselības avoti?
– Noslogotība darbā ir ļoti liela, tāpēc regulāri ko veicu veselības labā. Aprīļa beigās meita pamanījās nopeldēties Ogres upē, tas deva impulsu arī man, un svētdienas vakarā gājām pirtī, bet pirmdien saņēmos un devos peldēties. Kopš tā brīža katru rītu peldos Ogres upē, bet pa dienu, ja iznāk, – Kaķīša ezerā. Vakarā, kad esmu mājās, atkal ielienu Ogres upē.
– Kā attīsti „Pakalniešos" paužamo informāciju? Ekskursanti taču brauc nemitīgi, un visiem vienu un to pašu stāstīt negribas.
– Ir labi, ka ik gadu „Pakalniešos" kāds vides objekts nāk klāt. Šogad tie ir putnu būrīši, līdz ar to pie Ligzdu koka stāsts pilnībā pamainās. Priecājos un izmantoju arī apkārtējo pienesumu, piemēram, vestēniete Ilga Sabitova uzdāvināja divas ligzdiņas, ko putni izgatavojuši no salmiem un zilajām preses auklām. Tā tie stāsti rodas, variējas un mainās.
15. maijā varēju atzīmēt piecus gadus, kopš strādāju „Pakalniešos". Tas vienlaikus ir daudz un maz, lai gan notikumu bijis milzum, un piecos gados uzkrāta liela pieredze. Regulāri tiekos ar mežsaimniekiem, kolēģiem, vides gidiem. Dzirdu, kā viņi strādā, analizēju sevi un citus, turu roku uz pulsa. Esmu Vides izglītotāju asociācijā, apmeklēju nometnes, seminārus, ekskursijas, cenšos nemitīgi pilnveidoties. Vēl arī palīgā nāk Dievienas elpa, Saulcerītes Vieses, Jāņa Krūmiņa apkopotais materiāls – stāsti un teikas par Kaķīša ezeru, Gaiziņkalna apkārtni.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto