Ar LAIMU BUCENIECI tiekamies Ļaudonas centrā, kur sirmā māmuļa dzīvo kopā ar dēlu Juri un vedeklu Sarmīti. Uz Sibīriju Laima Buceniece kopā ar māti, māsu un diviem brāļiem tika izsūtīta divreiz, bet atmiņu kamolu sākām šķetināt ar 1941. gada vasaras notikumiem, kas kardināli izmainīja daudzu latviešu dzīvi.
– Ļaudonā esmu ienācēja. Mana dzimtā puse ir Valmieras pagasts, kur joprojām ir tēva mājas un saimnieko brāļi. Ģimenē esmu vecākais bērns. Tad, kad mūs visus izsūtīja, man bija jau 11 gadu, un es labi atceros, kā tas viss notika, kā lopu vagonos tikām aizvesti uz tālo Sibīriju un mūs izmitināja kolhozā 25 km no Ačinskas.
Pēc tam, kad padomju vara tēva mājas nacionalizēja jau 1941. gada martā, mums bija jāmeklē cita mājvieta. Mūs pieņēma kāda radiniece, toreiz gan vēl nezinājām, ka tikai uz trim mēnešiem. Tēvam bija liela saimniecība – 116 hektāru, un viņš bija arī plaši pazīstams sabiedrisks darbinieks, pienotavas priekšnieks Valmierā.
Kad pienāca 1941. gada jūnijs un mūs saņēma, mammai sākumā teica, ka nekur tālu nebūšot jābrauc – tepat uz Kurzemi. Taču krievu milicis, kas visur gāja līdzi un sekoja, kā mamma sasaiņo mantas, bija atklātāks un sacīja, lai ņemot līdzi siltās drēbes. Mamma šim padomam paklausīja.
Toreiz katrs ceļā drīkstēja ņemt mantas līdz 20 kg. Tā kā mēs bijām pieci, varējām ņemt 100 kg. Mamma no mājām līdzi bija paņēmusi arī cirvi un zāģi, rīkus, kas visur noder un bez kuriem ir grūti iztikt. Taču Valmierā mums tos atņēma un neļāva ņemt līdzi.
Taču arī bez tiem mantu bija daudz. Mamma līdzi paņēma tauku spainīti, maizes kukuļus, mannas putraimus, kas bija ļoti vajadzīgi pašam mazākajam, 10 mēnešu jaunajam brālītim, kas izdzīvoja, pateicoties mammai, jo viņa ilgi baroja ar krūti. Citas sievas par to mammu pat bāra, baidoties, ka viņai pašai var pietrūkt spēka – kas notiks, ja mēs, četri bērni, Sibīrijā paliksim bez mātes?
Brālītis bieži slimoja. Atceros, kā viņš negribēja nātru zupu ēst. Nekāda sevišķā zupa jau tā nebija. Bieza kārta nātru un pa vidu – nedaudz iegrieztu kartupeļu. Mēs, pārējie, ēdām arī tādu, taču brālītis izlasīja tikai kartupeļu gabaliņus. Tagad, kad uzprasu, viņš tādu laiku, kad nebija maizes, nemaz neatceras, pārāk mazs vēl toreiz bija. Turklāt, kad beidzās karš, dzīve visiem kļuva vieglāka.
Neko daudz sākumā mēs nopelnīt gan nevarējām. Savu normu saņēmām avansā. Pirmajā gadā pat palikām parādā. Vienam pieaugušam cilvēkam mēnesī tika izsniegts 8 kg, bērniem – 4 kg miltu mēnesī. Pēc tam mums pamazām sāka veikties labāk. Strādājām visas trīs – mamma, es un māsa. Vēlākajos gados jau varējām maizi nopelnīt.
– Vai Sibīrijā jums lika tikai smagi strādāt vai tomēr bija iespēja iet arī skolā?
– Mums bija jāiet arī skolā. Kā iestājās rudens, tā skolotāja apstaigāja mājas un teica: jāmācās! Sākumā gāja visādi, jo es nepratu krievu valodu, taču mamma to daudzmaz zināja un vismaz ar vietējiem cilvēkiem spēja sarunāties. Un arī man varēja palīdzēt. Savulaik viņa skolā Latvijā bija gājusi tā saucamajos juku laikos, kad vienā gadā bija jāmācās vācu, bet citā – jau krievu valodā. Cik atceros, krievu valodu apguvu ātri, vienīgi gramatika bija ļoti sarežģīta un grūti bija iegaumēt visus likumus, bet, tā kā lasīju daudz grāmatu, vārdus, kā tos pareizi rakstīt, zināju no galvas. Katrā ziņā pareizrakstības kļūdu man nebija.
Es pabeidzu četras klases. Skolotāji aicināja mācības turpināt, jo man labi padevās arī matemātika, tai skaitā teksta uzdevumi, kas daudziem sagādāja lielas grūtības. Mana mamma Latvijā bija beigusi vidusskolu un arī matemātikā varēja daudz palīdzēt. Taču mācības neturpināju, jo ziemā lāgā nebija, ne ko mugurā, ne kājās vilkt, ne arī ēdamā nedēļai, ko līdzi paņemt. No veciem, kulstītiem liniem tamborētajās čībās pa sādžu staigāt vēl varēja, bet ne jau doties uz vairāku kilometru tālo skolu kaimiņu sādžā. Arī ar drēbēm bija jādalās. Māsa skolā varēja iet tikai pēc tam, kad es biju beigusi četras klases un skolas gaitām varēju atvēlēt viņai savu mēteli.
– Uz Sibīriju 1941. gada vasarā jūs tikāt izsūtīta kopā ar mammu, māsu un brāļiem. Kāds liktenis bija lemts tēvam?
– Mans tēvs, kā jau teicu, bija pienotavas priekšnieks Valmierā. Tad, kad 1940. gadā Latvijā nodibinājās padomju vara, viņu no uzņēmuma nepadzina, bet uzticēja kasiera pienākumus. Darbā viņam bija jāierodas otrdienās un piektdienās. Atceros, toreiz, 13. jūnija vakarā pārbraucis mājās, tēvs stāstīja, ka Valmiera ir pilna ar smagajām mašīnām un daudz ir arī zaldātu. Bija jaušams, ka kaut kas briest. Netālu no mūsu mājām – Kocēnu pagastā, kur tagad ir gaļas kombināts un kas toreiz saucās „Bekona eksports", dzīvoja tā direktors, kuram arī māja bija jau nacionalizēta. Abi ar tēvu sarunājuši, ka ies uz mežu, bet mammai lika, lai tā ap četriem naktī pastaigā ar lukturi pa pagalmu. Tas tiks uztverts kā zīme, ka viss ir kārtībā un neviens svešais mājās nav bijis un tēvu nav meklējis. Tad viņš zināšot, ka var atgriezties mājās. Tā arī izdarījuši. Pārnācis mājās, tēvs pievērsies ikdienas darbiem. 14. jūnijs bija sestdiena, un māte teikusi, lai tēvs aiziet uz rentnieku māju un palīdz tīrumā izārdīt izvestos kūtsmēslus, jo rentnieku meitām, kā jau sestdienā, darba pietikšot tāpat. Tēvs paņēmis dakšas un aizgājis. Pēc kāda brīža redzējis, ka mājas pagalmā iebrauc smagā mašīna, un viņš ar visām dakšām iemucis mežā. Kas to varēja paredzēt, ka tiks aizvestas ģimenes ar bērniem. Ja tēvs to būtu iedomājies, viņš prom nebūtu skrējis. Arī pēc tam par visu vari gribējis, lai rentnieks jūdz zirgu un ved viņu uz Valmieru, uz kurieni mēs visi tikām aizvesti. Bet rentnieks atrunājis, sakot, ka tur neviena, visticamāk, vairs nesatikšot un neredzēšot. Taču mēs tur sabijām visu nakti, un tikai nākamajā dienā ap pusdienlaiku vagons sāka kustēties.
Tai pašā laikā rentnieks paslēpis tēvu siena vezumā un aizvedis pie radiem, kas dzīvojuši dziļā mežā. Tur tēvs dzīvoja, slēpās mežā, kamēr ienāca vācieši. Šo laiku viņš ir aprakstījis arī savās atmiņās.
Kara laiku tēvs pavadīja savās mājās, bet, tuvojoties padomju karaspēkam, izlēmis doties bēgļu gaitās, vispirms uz Vāciju, tad Ņujorku. Vācijā strādājis vienā zemnieku saimniecībā, kur aris zemi, zirgu vietā izmantojot buļļus, jo to neesot bijis. Saimniece viņa arumu novērtējusi ļoti atzinīgi un uzslavējusi, ka lauks tik labi aparts, bet kāds tur brīnums, ja zemi art tēvs iemācījās jau no mazām dienām.
Pirmo ziņu, ka tēvs ir dzīvs, caur kaimiņiem saņēmām 1955. gadā. Tēvs nomira 1977. gadā, bet visus šos 20 gadus mamma ar tēvu sarakstījās. Pirms vēstules nokļuva līdz mums, tās iepriekš gan tika izlasītas, jo dažas vietas bija aizkrāsotas ar melnu tinti.
Bet, atgriežoties pie Sibīrijā pārdzīvotā, varu teikt, ka tas ir viens bēdu stāsts. Visu smagumu jau iznesa mūsu mātes.
Pēckara gados viegli nebija arī Latvijā. Par to pārliecinājāmies 1946. gadā, kad ar citiem bērniem te atgriezāmies. Man ar mazo brāli atļāva dzīvot tēva mājās, kur bija ierīkots zirgu iznomāšanas punkts un par pārzini strādāja tēva jaunākā brāļa skolasbiedrs. Viņš mani pieņēma par rēķinvedi, parādīja, kas un kā jādara. Tā arī es tur nostrādāju līdz 1948.-1949. gadam, kad sāka dibināt kolhozus. Tad darbu turpināju MTS Dikļos, kamēr bargi kungi atbrauca pakaļ un uz Sibīriju bija jādodas no jauna. Tad man bija jau 20 gadu.
– Kāpēc jūs izsūtīja otrreiz?
– Izrādījās, 1946. gadā mēs uz Latviju bijām atbraukuši nelikumīgi. Drīkstējis vest tikai bāreņus, bet mēs tādi nebijām. Mūsu „vainu" vēl pastiprināja tas, ka 1947. gada pavasarī Latvijā atgriezās arī māte. Viņu arestēja 1949. gada decembrī, notiesāja, bet, tā kā jaunākajam brālim nebija 14 gadu, amnestēja, taču brīvībā nepalaida. Tā vietā vienā dienā mūs visus sameklēja, neraugoties uz to, ka atradāmies dažādās vietās – māsa strādāja kolhozā, es – Dikļos, mazākais brālis mācījās 3. klasē, lielākais – Cēsu arodvidusskolā, un iesēdināja vagonos.
Tādi nebijām vienīgie, kopā ar mums uz Sibīriju no Latvijas devās arī daudzi citi. 1941. gadā tikām sasēdināti lopu vagonos, bet 1950. gadā jau braucām aizrestotajos Stolipina vagonos ar režģiem. Mūs aizveda stipri tālāk nekā pirmajā reizē – apmēram 200 km tālāk no Krasnojarskas – uz Kansku. Ap 100 km, neņemot vērā, ka bija marts vai aprīlis, mūs veda vaļējā mašīnā, tālāk no dzelzceļa stacijas, lai nevarētu aizbēgt. Pašā sākumā ik pēc 5 dienām mūs kontrolēja, vajadzēja reģistrēties, ka nekur neesam aizbēguši, taču tad kontrole pamazām atslāba un reģistrācija tika veikta tikai dažas reizes mēnesī, bet vēlākajos gados – vēl retāk. Bija vasaras, kad „desmitnieks" jeb uzraugs neatbrauca ne reizi.
Mūs atkal izmitināja kolhozā. Kā iebraucām, tā uzreiz kolhoza priekšnieks pajautāja, vai esmu slaukusi govis. Es teicu: ja vajag, vienu govi varu izslaukt, bet viņš teica: būs jāslauc vairāk kā desmit, turklāt trīs reizes dienā. Pirmajos mēnešos rokas stipri sapampa, no rītiem grūti bija pat pirkstus atliekt, bet tad pamazām pieradu.
– Kā sākās atpakaļceļš mājup?
– Ziņa, ka varam atgriezties mājās, mūs sasniedza 1957. gadā. Tad varējām sākt kārtot dokumentus, saņemt pasi, taču dzimtenē atgriezāmies tikai 1962. gadā, kad vecākais dēls bija jau paaudzies un gribējām, lai dēls mācības skolā uzsāktu Latvijā. Ar savu vīru iepazinos, kad Sibīrijā nokļuvu otro reizi. Tas bija Roberts, puisis no kaimiņu sādžas, kas arī bija izsūtīts 1941. gadā. Mēs apprecējāmies 1955. gadā. Sibīrijā ir dzimuši divi dēli, bet trešais puika pasaulē nāca jau Latvijā.
Uz dzimteni devāmies, līdzi ņemot vairāk nekā tonnu labības. Tā bija mūsu lielākā bagātība, nekādas citas mantas nebija un, ja arī būtu, diez vai to ļautu ņemt.
Dzīvi Latvijā nolēmām sākt Aknīstes pusē, kur dzīvoja vīramātes brālis. Taču tur kolhozs bija ļoti švaks, no zagšanas visi vien dzīvojuši. Nolēmām dzīvesvietu meklēt citur. Vīrs apbraukāja radus, un tā arī izvēlējāmies Ļaudonu, kur dzīvoja vīra brālēns. Uz Ļaudonu atbraucām ap Jāņiem, un kopš tā laika šeit arī dzīvoju.
Dzīvē daudz kas bija jāpiedzīvo. Izsūtīšana uz Sibīriju bija briesmīga, nežēlīga un nevajadzīga, kas izpostīja un salauza tik daudzas dzīves, izšķīra ģimenes… Protams, pēc atgriešanās daudz bija atkarīgs arī no paša uzņēmības. Vecākais brālis strādāja, pabeidza vakara vidusskolu un vēl izstudēja: augstskolā paspēja iestāties pašā pēdējā brīdī – 35 gadu vecumā.
Savukārt es gandrīz līdz pensijai Cekuļu fermā kopu teļus, bet tagad galvenais prieks ir parušināties dārzā, paravēt, cik nu vairs ir manos spēkos; palasīt grāmatas, kad naktīs nenāk miegs. Arī zeķu ir pieadīts gandrīz vai maiss, būs vai uz Sarkano Krustu jānes.
Esmu laimīga, ka esmu izaudzinājusi trīs dēlus, ka man ir jau septiņi mazbērni un viens mazmazdēliņš, kas jau beidz 1. klasi.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
AGRA VECKALNIŅA foto