Madonas novada pašvaldības atzinība tiek piešķirta arī SIA "Madonas patērētāju biedrība" uzņēmumam "Madonas maiznieks" un ražošanas direktorei Ludmilai Harinai. Darba novērtējums – par ieguldījumu Madonas novada ekonomiskās aktivitātes veicināšanā, attīstot uzņēmējdarbību un nodrošinot darba vietas novada iedzīvotājiem.
LUDMILA HARINA ražotnes "Madonas maiznieks" vadību pārņēma 1998. gadā no iepriekšējā Madonas maizes ceptuves direktora Aigara Krīgaļa. Vēl iepriekš par maizes ceptuves pamatiem rūpējās Vasilijs Gridčins. Tā kā atzinība tiek piešķirta Madonas pilsētas 85 gadu jubilejā, sarunu ar Ludmilu Harinu iesāku ar vaicājumu: – Vai maize slavina Madonas vārdu?
– Mums taču uzņēmuma nosaukumā ir izmantots pilsētas vārds, un ir arī "Madonas saldskābmaize", "Biržu rupjmaize", kas norāda maizes izcelsmi. Bet ne jau nosaukums vien daudzina cepējus, tā ir mūsu maizes kvalitāte. Paldies madoniešiem par uzticību Madonā ceptajai maizei, paldies tiem, kas ēd un kam garšo Madonas maize. Esmu pateicīga savam kolektīvam, maizniekiem kas cep maizi, kā arī Madonas patērētāju biedrībai, kas sniedz gan morālo, gan arī materiālo atbalstu. "Madonas maiznieka" attīstībā ir ielikts ļoti daudz, lai tā taptu par mūsdienīgu ražotni, un uzņēmums ir biedrības prioritāte.
– Vai daudz pūļu bijis jāpieliek, lai noturētu "Madonas maiznieka" produkcijas labo slavu un kvalitāti?
– Ceptuvē labās tradīcijas jau ir bijušas pirms manis, un visiem zināms, ka Madonā cep garšīgu maizi. Atnākot uz šo uzņēmumu, nevarēju pieļaut, ka kaut kas paliktu sliktāk. Gribēju, lai tā slava, kas bija iepriekšējos gados, turpinātos. Mēs joprojām, neraugoties uz apstākļu sarežģītību visā valstī, cenšamies piedalīties maizes konkursos, lai pierādītu, ka arī mazie uzņēmēji prot cept labu maizi, ne tikai lielās maiznīcas. Pa šiem gadiem izstādē "Riga Food" ir saņemts ļoti daudz atzinību, un Madonas maizes labā slava izplatās pa visu Latviju. Mūsu rupjmaizi aizved arī ciemos ārpus mūsu valsts, to atzīst par lielu gardumu ārzemēs dzīvojošie latvieši. Viens no premjeriem, kas aizsāka atbalstīt vietējo ražošanu, bija Vilis Krištopans, un tas bija sākums konkursu sērijai "Ražots Latvijā". Arī "Madonas maiznieks" piedalījās konkursā, un tā bija pirmā tūre, kur slavenais pavārs Mārtiņš Rītiņš par Madonas saldskābmaizi sacīja: "Kas var būt labāks par šo!" Toreiz mūsu maize saņēma zīmi "2000. gada prece".
– Vai uzskatāt sevi par madonieti?
– Protams, ka uzskatu, jo dzīves lielākā daļa ir nodzīvota šajā pilsētā. Dzīvoju un strādāju Madonā kopš 1973. gada. Kad atnācu, te bija vecā stacija, vecais laukums, pretī universālveikalam – vecas ēkas. 1975.-80. gados Madona strauji sāka attīstīties, izauga par skaistu lauku mazpilsētu. Madonas, Lubānas, Ērgļu, Varakļānu sakopšana un attīstība sākās laikā, kad strādāja Leo Bērziņš, Antons Jankovskis, Harijs Āriņš, Valters Bluķis.
Dzimusi esmu Ziemeļkaukāzā, Krasnodarā. Mācījos labā skolā, gribēju tālāk apgūt fiziku un matemātiku, bet izkritu jau pirmajā eksāmenā. Beidzamajā brīdī iestājos kooperatīvajā tehnikumā, un to neesmu nožēlojusi, jo ar savu profesiju esmu apmierināta. Pēc tehnikuma beigšanas valsts sadales komisija mani norīkoja darbā Balvu patērētāju biedrībā. Tur nostrādāju no 1968. līdz 1971. gadam, pēc tam piedzima meita Natālija. Vēlāk pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Darba gaitas uzsāku kā prečzine, pēc tam veicu universālveikala direktores pienākumus. Sākumā problēmas radīja latviešu valodas nezināšana, bet man laimējās, jo vairumtirdzniecības bāzē ar mani runāja latviski. Tā man bija pirmā skola, un diezgan veiksmīga, jo, kad aizbraucu uz Rīgu, valoda man nebija sveša.
– Kādi ceļi atveda uz Madonu?
– Pavisam nejauši – apprecējos, dzīvoju Rīgā, bet vīram bija jāstrādā Madonā. Līdz ar to arī es uzsāku darbu tirdzniecībā Madonā. Strādāju Latvijas patērētāju biedrību savienībā, bet tiku pārcelta uz Madonas patērētāju biedrību, kur pastrādāju cenu daļā, pēc tam biju vairumtirdzniecības bāzes vadītāja vietniece. Tolaik lauku rajonos nemaz citas tirdzniecības nebija, kā vien kooperatīvā, tika meklēti ceļi, kā veidot tirdzniecību pēc jauniem principiem. Piemēram, universālveikalā tika dibinātas bērnu, sieviešu un vīriešu preču nodaļas. Pēc norīkojuma tika veidoti specializētie veikali. Madonas centrā un laukos, uzskatu, bija labs veikalu tīkls. Madonas rajonam laimējās, jo par patērētāju biedrības priekšnieku strādāja Ādolfs Utens, viņu nomainīja Kristaps Birznieks, ar ko kopā nostrādāju visilgāk, vēlāk – Jānis Zahars. Neviens no priekšsēdētājiem nebija vietējais, bet veicamais darbs – viņu sirdslieta.
– Ar kādām izjūtām sākāt ražošanas direktores pienākumus uzņēmumā "Madonas maiznieks"?
– Kā ražošanas vadītāja uzsāku darbu brieduma gados, pavisam citā nozarē, nekā biju mācījusies. Sirdslieta man joprojām ir tirdzniecība. Kļūstot par maizes ceptuves vadītāju, sākums bija tikpat grūts, kā pēc skolas beigšanas. Tomēr pamazām iejutos. Maiznīcā strādāja labi tehnologi, kas liek pamatu maizes ražošanai, – Rita Sauleskalne, Vera Pisarčika, Dace Pasternaka. Tagad vairs palicis tikai viens konsultants, izaugusi arī cita paaudze. Patlaban cepēju kodols ir diezgan stiprs.
– Vai arī pati varētu izcept maizi?
– Ar baltmaizi man nebūtu problēmu, bet rupjmaizes cepšanas process ir sarežģītāks, un fiziski to nevarētu izdarīt, bet mazu klaipiņu varbūt varētu izcept. Maizes cepšanu esmu izpētījusi, ir bijuši labi skolotāji. Maizei jābūt vizuāli skaistam klaipiņam, labi izceptai, smaržīgai.
– Kā "Madonas maiznieks" izjūt konkurenci daudzo cepēju vidū?
– Konkurence ir ļoti liela, bet maize ir ikdienas produkts, ko ēdīs vienmēr. Mūs nepieradinās ēst tikai rīsus, jo tik un tā ēdīsim maizi un dzersim klāt pienu. Maizes cepšana "Madonas maizniekā" ir process, ko paredz gadiem pārbaudītās, vecās tehnoloģijas. Mēs joprojām maizei klāt liekam tikai dabiskās izejvielas, to, kas ir klāt miltos, bet nelietojam to, kas satur daudzās "E" vielas. Varbūt maize nav tik mīksta, nav tik pufīga, bet tā ir veselīga. Cepam pat no ekoloģiskajiem miltiem, un rupjmaize "Arona" ir saņēmusi "Zaļās karotītes" zīmi. Maizes ēšanas tradīcijas dietologi grib noniecināt, bet ne jau maize ir tā, kas baro, drīzāk –
tas, ko liek uz maizes. Ražotājiem šie laiki nav tie vieglākie. Šie apstākļi varbūt iemācīs dzīvot atbilstoši līdzekļiem, jo tērēt ir viegli, nopelnīt –
grūti. Ražotāji rēķina visu – cik maksā milti, degviela, elektrība un pat ūdens. Cena veidojas atbilstoši, kas daudziem nav saprotams un pat panesams. Bet gan jau laiks visu noliks savās vietās.
– Kuras jums ir vērtības, kas dod spēku?
– Viss, ko dod daba un zeme, ir vērtība. Man patīk rudens, kad dabā ir tik daudz krāsu un gleznojot var izmantot tik daudz toņu. Maize ir vērtība. Arī bērni, mazbērni, un man ir divi mazdēli, kas ir dzīves turpinājums.
– Kādas izveidojušās attiecības ar tēlotājmākslas studiju "Madona"?
– Neteikšu, ka man jau no skolas laikiem paticis gleznot. Uz studiju aizgāju meitas Natālijas iespaidā. Meita ir beigusi Madonas mākslas skolu, un, kaut ir izvēlējusies citu profesiju, brīvajā laikā viņa glezno. Diezgan bieži mums ir strīdi par vienu vai otru gleznu. Reiz viņa tā arī pateica: "Nu tad ej un glezno, ja tik gudra esi!" Uz studiju kultūras nama 4. stāvā aizgāju pirms diviem gadiem. Pirmā glezna – liela terīne ar āboliem – dzima ļoti grūti. To gleznoju divus mēnešus, kaut sākumā domāju, ka ābolus uzgleznot tāds nieks vien ir. Pilnīgi neko no gleznošanas nesapratu. Šī ir ļoti laba studija, daudzi varbūt nezina, ka tur ir ļoti laba skolotāja – Līga Kalniņa, kas ņemas ar visiem kā mākslas skolā. Kas grib, var iemācīties. Paldies arī Maijai Jakovičai, Valērijam Baidam, kuri mūs māca, pie kuriem braucam.
– Kuras Madonā ir tās vietas, kas patīk, kurp aizved ciemiņus?
– Man patīk centrs, un par to uzskatu Poruka ielu. Patīk Madonas pilsētas 2. vidusskolas apkārtne, graviņa, Parka iela, estrāde, Priežu kalniņš. Ik dienas ejot pa ielām, pierod pie tā, ko redz, bet, kad nofotografē, tad uz visu pazīstamo paskatās citām acīm.
– Ko novēlat Madonai 85 gadu jubilejā?
– Madona ir skaista pilsēta, vēlos, lai tā būtu skaista vēl ilgi. Lai madonieši, kas devušies prom, uzskatītu, ka tā ir viņu dzimtene un "pilsēta, kur esi gaidīts".
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto