Ceturto reizi Madonas pilsētas 1. vidusskolā notika ritmikas festivāls sākumskolas audzēkņiem. Tā bija viena no nedaudzajām reizēm, kad sākumskolas bērni un skolotāji sanāca kopā un darīja vienotu uzdevumu.
– Pirmsākums visam ir tas, ka līdzās obligātajām sporta nodarbībām mūsu sākumskolā radās iespēja izveidot ritmikas nodarbību programmu, – laikrakstam pastāstīja skolotāja ELITA GUSAROVA. – Es uzsāku strādāt ar 1. klasēm, skolotāja Aiga Āboliņa – ar 2. klasēm, skolotāja Anna Ameļkova – ar 3. klasēm. Pirmajā klasē skolēni tika iepazīstināti ar ritmu, tempu, kustību, telpisko orientēšanos, ķermeņa valodu – ritmikas pašiem pamatiem. Otrajā gadā skolotāja padziļināti mācīja tautisko deju soļus, bet trešajā klasē – pamatus sporta dejās un līnijdejās.
Šajā mācību gadā Elita Gusarova turpināja darboties ar pirmīšiem, skolotāja Aiga Āboliņa 2. klasēs mācīja līnijdejas un tautiskās dejas, bet skolotāja 3. klasēs – Līga Kārkliņa – vadīja aerobikas nodarbības.
– Līdz ar to festivāls uzskatāms par mūsu kopējā darba rezultātu, – uzsvēra Elita. – Esam gan horeogrāfes, jo dejas izdomājam pašas, gan repetitores, tāpat priekšnesumus nodrošinām ar mūzikas ierakstiem.
Skolotāja neslēpa, ka mācību gads vienlaikus ir gan garš, gan īss laika periods. „Nedēļā ir tikai viena ritmikas stunda. No klases deju kolektīvu izveidot nevar, jo bērnu spējas ir ļoti dažādas. Bērni kļūdās, mēdz kaut ko sajaukt, bet kopīga darba veikšana, sevis attīstīšana, iegūtās emocijas ir ļoti svarīgas. Festivālā būtiskākais ir kopības princips, tas, ka vienlaikus uzstājas visu līmeņu bērni. Mācāmies pieņemt katru, arī ne tik apdāvinātos. Ritmika, deja ir terapija, tāpat kā zīmēšana ir mākslas terapija."
Laikmetā, kad valda sēdošas nodarbes un izklaide pie datora, bērniem kustības ir obligāti nepieciešamas. Katru dienu vismaz 60 minūtes ir jākustas un pietiekami intensīvi, lai justu, kā pukst sirds. Tā bijis pirms simt gadiem, tā – tagad.
Vaicāta, kāpēc festivāla programmu netika aicināti vērot bērnu vecāki, Elita Gusarova komentēja: – Skatītāji parasti grib redzēt ideālu priekšnesumu, bet es kā skolotāja priecājos arī par mazajām uzvarām. Bērnam, gribi vai negribi, ir jāiemācās sadarboties ar pārējiem, un ķermenis parāda gan katra emocijas, gan psiholoģisko stāvokli un rakstura iezīmes. Šodienas bērni dažkārt ir asimetriski, acikliski, ar nedaudz pretdabisku kustību stereotipu. Tai pašā laikā – ļoti prātīgi, spējīgi un talantīgi. Dažreiz nodomāju – ak Dievs, cik perfekta, sarežģīta, vienlaikus vienkārša un pašatjaunojoša sistēma ir bērns! Tur viss jau ir, un vai esmu tiesīga ko mainīt un lauzt? Noteikti – ne. Skolotājam ir jāpalīdz bērnam izaugt, jāpalīdz iemācīties un attīstīties. Viss, kas tiek uzspiests ar spēku, nav labi. Ir jāsaprot, ka, mainot stāju, mainās cilvēka domāšana, savukārt, mainot domāšanu, mainās stāja. Ritmikas un sporta stundās redzu, vai konkrētais bērns ir vai nav dezorganizēts telpā, pārvalda vai nepārvalda savu ķermeni. Nereti aizdomājos – varbūt senatnē mātes darīja pareizi, savus zīdainīšus tinot autiņos. Bērns jau no pašiem pirmsākumiem sāka sevi apzināties kā vienotu veselumu. Tagad valda brīvība un nav nekādu robežu, bet katram cilvēkam robežas tomēr ir nepieciešamas. Kādas vecāki tās noliek, tādas tās ir. Vecāki bērniem iedoti, lai palīdzētu augt un attīstīties, un arī vecākiem ir tādi bērni, kādi viņiem ir nepieciešami, lai pašpilnveidotos. Bērns, vecāki, skolotājs – mums visiem būtu jāiet vienā virzienā, savstarpēji sadarbojoties. Tas, kas notiek sabiedrībā, nereti velk pavisam uz citu pusi. Es stundās prasu sistemātisku, obligātu, regulāru darbu, atbilstoši katra spējām. Sabiedrība pieļauj – gribi dari, gribi nedari, kaut prasībām būtu jābūt vienotām.
Vērtējot izglītības sistēmu, programmas un prasības pret skolēniem, skolotājai ir savi novērojumi un iebildumi, bet viņa samiernieciski noteica: – Nevajag cīnīties ar vējdzirnavām, vajag tās papildināt, iepūst vēju, lai kust un ražo. Sākumskolā bērnam jādod maksimāli plašas iespējas attīstīties, izvairoties no šauras specializācijas. Bērns iegūs pieredzi, pēc tam pats varēs izvēlēties, kam laiku veltīt padziļināti. Katrs cilvēks ir apdāvināts ar noteiktām garīgām un fiziskām dāvanām. Ir jauki, ja vecāki un skolotāji apzina, attīsta un pilnveido šīs konkrētā bērna spējas.
Atceroties savas bērnu dienas, Elita stāstīja, ka trenēties uzsākusi sešu gadu vecumā. Mamma meitu vedusi uz mūzikas skolu, taču Elita atradusi katru ieganstu, lai neietu uz stundām mūzikas skolā, bet gan skrietu uz treniņiem sportā. – Sports bija mana būtība, – ar atskatu secināja viņa.
Augstāko izglītību Elita Gusarova gan ieguva, studējot bioloģiju un ķīmiju. Papildus kā otra specialitāte apgūta programma „Sporta skolotājs pamatskolā". Šajā pavasarī Elita sasniegusi vēl kādu iekšēju uzvaru – viņa kļuvusi diplomēta fitnesa instruktore ar C kategorijas sporta speciālista apliecību. – Šis dokuments man ļauj darboties par fitnesa instruktori visā Latvijā, jebkurā fitnesa klubā, – viņa komentēja. – Programmu varēju apgūt tikai un vienīgi Rīgā. Ir vairāki mācību centri, kas galvaspilsētā piedāvā šādu izglītību, un kursi ilga sešus mēnešus.
Rīgā Elita nodarbībās pavadīja piektdienas, sestdienas un svētdienas. Neskaitot ceļa izdevumus, kursi viņai izmaksāja 420 latu. – Tiem, kuri dzīvo Pierīgā, tas ir paceļams, mums, kas esam pietiekami tālu no galvaspilsētas, šādu kursu apmeklējums ir ļoti problemātisks, – vērojumā dalījās Elita. – Apvienot darbu, mācības un pienākumus ģimenē šai periodā bija diezgan sūri. Labi, ka ieguvu Eiropas stipendiju (400 latu), kas ļāva kaut daļēji segt nepieciešamos izdevumus.
Kursos Elita apmeklēja gan praktiskās nodarbības, gan teorētiskās – sākot ar zināšanu apguvi anatomijā, sporta fizioloģijā un sporta pedagoģijā. – Sporta speciālistam patiešām ir jāzina gan anatomija, fizioloģija, gan biomehānika, – programmu akceptēja Elita. – Ja fitnesa instruktors nodarbībās cilvēkiem liek ko darīt, viņam ir jāzina, ko tas var izraisīt. Jāzina, kā defektu mainīt par efektu, jo pretējā gadījumā var panākt apgrieztu rezultātu.
Elita ir pārliecināta – jo vairāk kompleksu zināšanu, jo instruktors ir bagātāks un ar dziļāku izpratni par cilvēka ķermeni un smadzenēm.
Jautāta par iegūto zināšanu pielietošanu, Elita atļāvās arī pasmaidīt: – Daudz ko no uzzinātā cenšos aizmirst, jo vecuma posms, ar kuru vingrošanas nodarbībās strādāju pati, nav tam piemērots. Katram dzīves posmam der savas fiziskās aktivitātes.
Nodarbībās pieaugušajiem divas stundas nedēļā instruktore, pielietojot plaša klāsta vingrojumus, sniedz relaksāciju ķermenim un garam, ļauj izkustēties un justies labi. „Līdz 25-35 gadiem varam bezrūpīgi lēkāt un darboties, pēc tam sievietei jāpadomā, ko viņa īsti grib, kāda ir viņas fiziskā veselība. Iegūtās slimības ir jārespektē, jācenšas tās pieņemt, jo ķermenis ir atspulgs visam, ko ikdienā darām un domājam. Līdzās fiziskajām aktivitātēm ikvienam ir jādomā arī par uzturu, atpūtu un to, kā sevi atjaunot."
Sākumskolas bērnu vecākus Elita savukārt aicina apzināties, ka bērna attīstībā ir svarīgs pilnīgi viss: ja mazulis bērnībā nerāpo, varētu būt tā, ka viņam vēlāk būs problēmas ar mugurkaulu. – Kāpēc senāk meitenes lēca ar lecamauklām, spēlēja gumijas? – pārvaicāja skolotāja. – Izrādās, pēc 60 gadiem šīs meitenes, kas bērnībā mīlēja tā lēkt ar lecamauklām, veselības ziņā bija ieguvējas – viņas mazāk tika pakļautas osteoporozei. Ar to gribu teikt, ka visam ir savs laiks, bērnam ir savi attīstības posmi, kam jāiziet cauri. Ja kustības vingrojumus viņš nav praktizējis pats, mans uzdevums sporta un ritmikas nodarbībās to gudri kompensēt.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto