Madoniešiem vārds Kleksis noteikti nav svešs. Tas nesaraujami ir saistīts ar kādu nedaudz īpatnu stārķi, kas ir pagozējies gan pie Saieta laukuma strūklakas, gan „Mārcienas muižā", gan uz iedzīvotāju balkoniem. Jau vairāk nekā piecus gadus Kleksis (nu jau gan atklājies, ka tā īstenībā ir Klekse) mitinās Sarkaņu pagasta zemnieku saimniecībā „Lejas Kaupēri", kur par to rūpējas ANSIS ĢĒĢERIS. Sarunu ar viņu iesākam tieši ar jautājumiem par Kleksi, kura intervijas dienā bija devusies kārtējā brīvlidojumā.
– Šī bija jau piektā ziema, ko Klekse pie manis pavadīja. „Lejas Kaupēros" viņa dzīvo kopš 2006. gada 30. oktobra. Šajā laikā vairākas reizes ir laidusies prom, taču vienmēr vai nu atgriežas, vai nākas vest atpakaļ, jo vēders prasa savu. Viņai ir vairāki iecienīti maršruti, kuros doties, – Aizkuja, Cesvaine, Biksēre, Madona, Sauleskalns un „Mārcienas muiža", no kurienes stārķi mājup vedu pagājušo reizi. Arī šoziem, tieši pirms lielā sala, Klekse izlidoja no kūts. Jau nodomāju, ka būs kaut kur tālāk aizlaidusies, taču izrādījās, ka bija uzlaidusies turpat pie mājas ligzdā un -10 grādu salā arī pārnakšņoja, tādēļ nav pamats stārķus uzskatīt par vārgiem putniem, kuri neiztur aukstumu. Parasti stārķi turu pie teļiem, taču šoziem, kad aukstums dažbrīd sasniedza pat -30 grādu, pārcēlu viņu uz govju kūti, kur ir siltāks.
– Iepriekš pie jums ciemojoties, atklājās, ka Klekses ēdienkarte ir visai smalka. Vai tā pēdējo gadu laikā ir mainījusies?
– Nav gan. Pēc pašiem pieticīgākajiem aprēķiniem, stārķa barošana dienā man izmaksā vienu latu, un kopumā šo gadu laikā par Klekses ēdināšanu esmu samaksājis vairāk nekā pusotru tūkstoti latu. Ja pierēķina klāt izmaksas par patērēto elektrību, jo ziemā stārķi silda elektriskais sildītājs, izmaksas ir vēl lielākas. Putns ēd tikai liesu gaļu, reņģes ēst nevēlas. Vasarā uzcienāju arī ar paša nozvejotām karūsiņām.
– Kā ar pieradināto stārķi sadzīvo pārējie mājlopi un mājputni?
– Plūkties savā starpā viņi neplūcas. Pat zosis liek mieru. Vienīgie kašķi ir ar kaķiem. Īpatnēji ir tas, ka no cilvēkiem Klekse respektē un par saimnieku uzskata tikai mani. Ja redz kādu svešu tuvojamies, uzreiz sabožas un piespiež knābi pie krūtīm, savukārt, kā ierauga mani nākam pa durvīm ārā, tā uzreiz sāk klikšķināt ar knābi.
– Draudzību ar citiem stārķiem Klekse nevēlas dibināt?
– Vienu ziemu pie sevis turēju divus stārķus. Abi viens uz otru lūkojās neitrāli. Ar tiem stārķiem, kas pavasarī atlido, drīzāk notiek kaušanās, ne draudzība. Arī šobrīd ligzdā pie kūts ir apmetusies stārķu ģimene, kas perē. Viņiem ar Kleksi ir savstarpēji ķīviņi. Tas gan nav nekas neparasts. Esmu redzējis, kā desmit putni savā starpā cīnās par tiesībām apmesties ligzdā.
Ja runājam par to, kas ar Kleksi būs nākotnē, visticamāk, būs vien jāturpina turēt pie sevis. Tiesa, vispirms viņai ir jāatrodas. Iesākumā biju domājis – trīs ziemas un tad gan viss, taču ziemas pagāja cita pēc citas, un tā viss nemainīgi ir palicis. Stārķis ir arī kļuvis populārs. Ik pa laikam, jo īpaši ziemā, kāds atbrauc to apskatīt. Arī šomēnes apraudzīt lopiņus un pie viena arī stārķi ir pieteikušies Praulienas pamatskolas bērni. Pie mums pašlaik var aplūkot teju vai visus tradicionālos mājlopus un mājputnus, vienīgi pīļu pašreiz nav, jo tās citu pēc citas ir savākušas lapsas.
– Kā šajos nemierīgajos laikos klājas jūsu zemnieku saimniecībai?
– To var nosaukt par naturālo saimniekošanu, jo no visa kā mums ir pa druskai. Pašlaik saimniecībā ir 10 slaucamas govis. Pienu nododam „Lazdonas piensaimniekam", un par samaksu nevar sūdzēties. Katrā ziņā šobrīd domas par piena lopu likvidēšanu mums nav, jo nesen ir atskrējušas arī jaunās telītes. Ja runājam par valsti kopumā – jāskatās, kā attīstīsies jaunā zemnieku kooperatīva iecere būvēt savu piena pārstrādes uzņēmumu, kas varētu veidot nopietnu konkurenci esošajiem ražotājiem.
Saimniecībā ir arī daudz citu mājlopu – cūkas, aitas, truši utt. Tādēļ arī bērni vēlas braukt pie mums un aplūkot lopiņus, jo, lai cik dīvaini tas liktos, pat daudzi laukos dzīvojoši bērni nav lāga redzējuši, kā izskatās mājlopi. Paši taisām biezpienu, sieru, reizēm sanāk izcept arī pa maizes kukulim.
Pamatā nodarbojamies ar lopkopību un nekādus kultūraugus neaudzējam, vien dārzeņus pašu patēriņam. Saimniecībai ir aptuveni 100 ha zemes, kas tiek izmantota siena un tā saucamā skābsiena sagatavošanai. Lielākoties pašu spēkiem tiekam ar visu galā. Nākotnē raugos ar domu, ka viss būs labi. Pašiem jāstrādā, un tad viss nokārtosies. Neticu, ka lauksaimniecība var izputēt, vienīgi bažas rada ziņas par to, ka lielā apjomā tiek iztirgota zeme, jo īpaši Latgalē un Kurzemē.
– Un kāds ir skats uz pašu saimniecības turpmāko nākotni?
– Vēlos saglabāt un uzturēt to, kas jau ir izveidots. Kamēr vien būs spēks un veselība, to arī darīšu, bet kas notiks tālāk, ir grūti pateikt, jo nezinu, vai bērni vēlēsies nākt mūsu vietā. Šobrīd mūsu atvases dzīvo ārzemēs, jo tur ir darbs. No otras puses raugoties, ja jau spējām izdzīvot 90. gadu sākumā, kad bija daudz smagāka situācija nekā tagad, tad droši vien izturēsim arī to, kas notiek pašlaik. Saimniecību paplašināt nedomāju, jo pašreizējais apjoms ir tieši tik liels, cik saviem spēkiem varam aprūpēt. Iespējams, kādreiz vairāk specializēsimies uz aitkopību. Bija arī doma par gaļas lopu audzēšanu, taču ar to būtu pārāk daudz problēmu.
Katrā ziņā ņemt kredītus, kuru nasta, par laimi, mūs šobrīd nenospiež, un būvēt kūtis negrasāmies. Lielākās problēmas šobrīd sagādā nespēja atrast piemērotus darbiniekus. Kaut gan valstī bezdarbs ir augsts, nav cilvēku, kuri vēlētos strādāt laukos. Daudzu posts ir alkohols. Ja tu šodien darbiniekam iedosi naudu maizītei, ir liela iespēja rīt viņu darbā vairs neieraudzīt, un es pat nerunāju par vīriešiem, aizvien izplatītāka šī problēma ir arī sieviešu vidū.
– Kas jūs savulaik pievērsa zemes darbiem?
– Tai es vairāk pievērsos tā saucamajos juku laikos, lai gan, vēl mazs būdams, Ļaudonā (kas ir mana dzimtā vieta) pieķēros zemes darbiem, jo nelielo piemājas zemes stūrīti man uzticēja gan apart, gan ecēt, kas tolaik notika ar zirga palīdzību. Arī līdz tam lielākoties saskarsme bija ar zemi, jo ilgus gadus nostrādāju „Lauktehnikā" un „Agroķīmijā". Pēdējos desmit gadus darbs bija Madonas 10. ceļu pārvaldē, kur varēja strādāt ar dažādām tehnikas vienībām. Pie tehnikas es ātri piešaujos. Savulaik republikā ir iegūtas pat vairākas 1. vietas.
– Droši vien saimniecības uzturēšana neļauj nodalīt, kur sākas darbs un kur – atpūta?
– Vairākiem vaļaspriekiem tiešām laika vairs neatliek, vienīgi šad tad aizbraucu pazvejot. Lauku darbiem raksturīgi, ka te ir jāstrādā bez brīvdienām. Ja tev katru rītu un vakaru kūtī ir jābūt, tad arī jābūt. Katrai sezonai ir arī sava specifika. Ziemā jātīra ceļi un kūtsmēsli, vasarā jālabo aploki un jāpļauj siens – darāmie darbi neapsīkst. Savulaik 15 gadu nodziedāju vīru korī „Gaiziņš" – trijos Dziesmu svētkos pabijām. Ir arī trompete spēlēta. Sieva mani mudina atsākt dziedāšanu korī, lai gan zinu, ka tas prasīs daudz laika.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto