Varakļānu novada lauku attīstības speciāliste JANĪNA GRUDULE, aicināta uz interviju par dzīvi laukos, teic, ka tas ir dzīvesveids. Lai arī dzīve nav viegla, daudzi tāpat to pret pilsētas burzmu nemainītu. Pavasari sagaidījuši, saimnieki sajūt zemes aicinājumu, sēj un stāda, cerot uz ražu, un, ja kaut ko dara, izdzīvot var, paēduši būs, kaut nauda nemaz tā neapgrozās, arī darbavietu ir maz, kaut gan tad, kad meklē strādniekus saimniecībā, grūti ir sameklēt labus palīgus.
Viņai šis ir aizņemts laiks, jo saimniekiem tiek izsniegtas lauka bloku kartes, ļaudis nāk uz konsultācijām par iesniegumu aizpildīšanu ES tiešajiem maksājumiem, ir, kas vēlas izmantot elektronisko pieteikšanās sistēmu (EPS).
– Platībmaksājumus grib saņemt visi, jo bez Eiropas naudas būtu grūti saimniekot.
– Jā, jo lauksaimniecība ir nozare, kur nauda tiek ieguldīta zemē, lopiņos, pārtiku var paši saražot, bet pie naudas nemaz tā tikt nevar. Ja platībmaksājumu nebūtu, daudzi vispār būtu izputējuši. Kopš 2004. gadā ES naudu sāka maksāt, uzskatu, ka tā mums ir uzdāvināta nauda blakus vēl tam, ko ražo. Pensionāri nereti zemē iegulda arī savu pensijas daļu, bet, kam ir platībmaksājumi, ir taču atspaids.
Visi jau vēl nav atnākuši pakaļ lauka bloku kartēm. Esmu sastopama gan Varakļānos (piektdienas pirmajā pusē), gan Murmastienē. Paredzu, ka daudzi nāks beidzamajās dienās pirms noteiktā termiņa – 16. maija. Daudzi izdomās, ka viņiem vispār nav kartes. Manuprāt, termiņš ir noteikts par ātru, varēja to pagarināt līdz maija beigām. Pati pirmo gadu pieteikšu saimniecību platībmaksājumiem, izmantojot EPS. Sākumā domāju, kā tad tā – svarīgas naudas lietas, diez vai man izdosies ar interneta starpniecību, ja nu kas ne tā, bet pamēģināju, un, kaut vēl neesmu līdz galam aizpildījusi visu prasīto, sūtīšu, izmantojot EPS.
– Kas ir tas dzinējspēks, kas mudina būt zinošai un universālai?
– Darbs un arvien pieaugošās prasības. Praktiski ar kursu palīdzību esmu apguvusi visas lauksaimniecības jomas līdz pat veterinārārsta darbam.
Pēc Varakļānu vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, bet dažādu apstākļu dēļ nepabeidzu studijas grāmatvedības un ekonomikas specialitātē. Izglītības sistēmā tagad daudz kas ir mainījies, bet pamats jau paliek tas pats. Datora gan mūsu laikā nebija, to lietot esmu apguvusi pašmācības ceļā. Pagājušajā gadā, kad bija jāpiedalās statistikas datu vākšanā, apguvu vairākas programmas. Arī Elektroniskajai deklarēšanas sistēmai (EDS) esmu izlauzusies cauri, jo, ja gribi strādāt, ir jāapgūst nepieciešamās datorzināšanas. Tāpat apmeklēju kursus un seminārus, jo visai jaunākajai informācijai ir jāseko līdzi. Te var strādāt tas, kas ikdienā dzīvo un strādā laukos, kas pārzina situāciju. Kad kādreiz bija jābrauc uz Zemkopības ministriju, smējos, ka tas ir "ķeksīša pēc", jo meitenes, kas lieliski sagatavojušas prezentācijas, nemaz īsti nepārzina, ko viņas lasa lauku cilvēkam. Kad aizved uz paraugsaimniecībām, arī nevar gūt priekšstatu, vajag redzēt reālo dzīvi laukos. Iesāku strādāt kā Murmastienes pagasta lauku konsultante, bet izveidojās Varakļānu novads, domāju, kā nu būs, bet, ja cilvēkiem esmu vajadzīga, ir vieglāk strādāt. Paldies Murmastienes pagasta pārvaldes vadītājam Jānim Mozgam, kas izpalīdz ar transportu, sniedz atbalstu, jo pats ir zemnieks, saprot arī citu lauku saimnieku rūpes. Arī Varakļānu novada pašvaldības vadītāja Modra Vilkauša ir saistīta ar laukiem, līdz ar to lauku saimniekus un viņu rūpes saprot labāk.
– Vai arī Gruduļu ģimenei ir lauku saimniecība?
– Uz vīra Arvīda Gruduļa vārda ir zemnieku saimniecība "Zīles", es sarakstu visus papīrus, kārtoju atskaites. Mums ir bioloģiskā saimniecība, bet zemes nav daudz. Sākumā domājām, ko ar zemi darīsim, ja nav daudz tehnikas, bet laikam vajadzēja ņemt vairāk. Bērni uz ārzemēm nav aizbraukuši, tepat vien visi ir. Vecākā meita Linda ir pabeigusi Barkavas arodvidusskolu, apguvusi zināšanas tūrisma jomā, ir labs palīgs. Paldies viņai par to, ka tik daudz paveic saimniecībā. Ja viņa neslauktu govis, es laikam katru dienu nevarētu tā skriet pa novadu, sēdēt pie datora tik ilgi, cik tagad. Saimniecībā ir sešas slaucamas govis, nāks vēl divas klāt, ir jaunlopi. Bioloģiskajā saimniecībā slaucam ekoloģiski tīru pienu, bet to realizējam a/s "Lazdonas piensaimnieks", viss aiziet kopējā katlā, jo netiek šķirots – bioloģisks vai ne. Nododam jaunlopus, audzējam kartupeļus, dārzeņus. Apgādājam radus, kas brauc talkās. Dēls Ivars Cēsīs izmācījās metālapstrādi, bet arī atgriezās mājās. Draugi ārzemēs pelna naudu, arī viņš bija aizbraucis, pamēģināja pastrādāt, bet nepatika. Jaunākais dēls Andris mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 11. klasē. No četriem bērniem studē meita Inta, mācās Jelgavā, LLU Sociālo zinātņu fakultātē. Kad ir mājās, arī viņa gan ravē, gan govis slauc. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērniem ir jāpalīdz apgūt izglītību, lai arī tas vecākiem nav viegli – brīžiem pašiem nekas pāri nepaliek. Tomēr uz to, ka bērni strādātu ārzemēs, raugos diezgan skeptiski. Piederu pie paaudzes, kad likām rubli pie rubļa, arī tagad uzskatu, ka ne jau uzreiz var tikt pie tūkstoša un vieglas dzīves. Izglītība ir jāiegūst, turklāt mācās vispirms sevis labad.
– Ko iesakat katram, kas meklē savu virzienu?
– Dzīvojot laukos, esmu par to, ka nevajadzētu pāriet tikai uz lielražošanu ar 1000 un vairāk hektāriem, ar 200-500 lopu, būtu jāsaglabā arī viensētas. Nevajadzētu no valdības puses darīt tā, ka mazie ir jāizputina. Visi Eiropas projekti gan lielākoties ir pieejami lielajām saimniecībām. Mazajām bija "Naturālo un daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācija". Arī tie, kam ir 5 un 10 govis, pabaro sevi, bērnus un vēl kaut ko nodod piena pārstrādes uzņēmumam. Labi, ka mums pagaidām vēl ir arī mazākas saimniecības, nav tuksnesis. Pozitīvi, ka pie mums nav daudz zemi sapirkuši ārzemnieki, pārsvarā – vietējie. Varakļānu novadā ir piena lopkopība un graudkopība, ir arī bitenieki, Varakļānu pagastā – kartupeļu audzētāji un zivkopji. Mūsu pusē parādās arī krūmmelleņu audzētāji, gaļas lopu turētāji. Varakļānu novadā ir ap 70 bioloģisko saimniecību. Cilvēki gudro, ar ko nodarboties, ja reiz zeme ir paņemta. Lai kaut ko uzsāktu, tomēr jau vajag sākuma naudu, un "naturālo saimniecību projekti" bija ļoti labi. Pie mums pirmajā kārtā tika apstiprināts ap 80 projektu, pati palīdzēju uzrakstīt kādus 15 projektus. Manuprāt, ja ir divas rokas, divas kājas un galva, tad, laukos dzīvojot, badā nenomirsi, vismaz var ko izaudzēt, lai būtu paēdis. Varētu valsts vairāk veicināt mājražotājus, bet daudzi baidās no PVD prasībām un sankcijām. Ir mūsu pusē arī purvi, var lasīt ogas, ja ir zeme, var taču ar lāpstu to uzrakt un iestādīt kartupeļus. Tie, kam vairs nav spēka apstrādāt, zemi iznomā. Tas ir labi, jo nav jāmaksā dubultais nodoklis.Tomēr ir arī cilvēki, kas ir atradinājušies no darba, jo vieglāk taču atnākt uz pagasta pārvaldi un pieprasīt – "man vajag", "man pienākas". Var jau būt, ka esmu cita laikmeta cilvēks, kas savādāk domā, bet, ja strādā, izdzīvot var.
– No Murmastienes puses cilvēkiem nāk labas ziņas, ka esat palīdzējusi izlauzties cauri EDS, izpalīdzējusi ar jaunāko informāciju.
– Var jau būt, ka palīdzu vairāk, nekā vajadzētu, bet kur lai griežas tie, kas no datora neko nesaprot. Vieglāk ir lielajām saimniecībām, jo tām grāmatvedību kārto savs speciālists, kam ir visa jaunākā informācija. Ir arī jauni zemnieki, kas nāk un prasa, ko tagad darīt. Es jau arī viņa vietā nevaru izlemt, jo vai tas, ko ieteikšu, būs labs viņam. Grūti ir kaut ko ieteikt arī tāpēc, ka laukos nav īstas stabilitātes, viss mainās.
– Vai darbu uz mājām arī nākas ņemt līdzi?
– Sanāk arī tā, jo, kad notika elektroniskā deklarēšanās, datori pa dienu neņēma pretī informāciju (varbūt bija pārslodze), bet vakarā, ieslēdzot savu datoru, atskaites tika iesniegtas bez grūtībām.
– Kur ikdienā var smelties spēku?
– Esmu nelabojama optimiste, jo vados pēc moto, ka katram mākonim ir zelta maliņa. Ir tikai sevi pozitīvi jānoskaņo. Mājās parušinos pa puķu dobēm, un negācijas tiek novadītas zemē. Darbs ar cilvēkiem nav viegls, jo nākas uzklausīt domas gan par nodokļiem, gan mazajām iepirkuma cenām, it kā es pie visa būtu vainīga. Ne es naudu varu kādam iedot, ne atņemt. Saku, ka 90. gados bija grūtāk, un daudzi piekrīt, ka tagad esam izlaidušies. Tagad ir cita aizbraukšana, jo gribas dzīvot labi un labāk, bet, kad izsūtīja uz Sibīriju plikus un basus, bija jāizdzīvo. Tolaik cilvēki redzēja citu mājas vērtību, kas nav novērtējama. Savā mājā un zemē nekad nebūsi kalps, bet gan pats sev noteicējs, cik pratīsi, tik saimniekosi.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto