Cilvēci vienmēr vajājušas slimības. Pēdējo gadu pētījumi pārliecinoši pierāda, ka daudzu veselības traucējumu attīstībā nozīme ir psiholoģiskajiem faktoriem, notikumiem, kas ietekmējuši cilvēka fizisko un garīgo attīstību, attiecībām, videi, kultūrai un citiem apstākļiem.
Jo laimīgāks ir cilvēks, jo mazāk slimo. Tie, kuri ar darbu un attiecībām ir apmierināti, kuri dzīvo pilnasinīgi un aktīvi, lielākoties ir veseli. Bieži cilvēks jūtas slikti, viņam regulāri sāp galva, vēders, ir sirds ritma traucējumi, trauksme, neizskaidrojamas bailes, bet izmeklējumos nekas netiek atrasts pat ar modernāko diagnostikas aparatūru. Tad var runāt par psihosomatiskajām sūdzībām, kad sliktā pašsajūta ir nevis organisku izmaiņu, bet stresa radīta.
Psiholoģe un psihoterapeite Inese Birģele uzsver – ārstējot bieži tiek aizmirsts, ka cilvēkam ir ne tikai ķermenis, bet arī dvēsele, jūtas, emocijas, apkārt vide un citi cilvēki. "Reizēm pacients dusmojas – viņš tik slikti jūtas, bet ārsti neko neatrod. Šādas slimības mediķiem pazīstamas jau kopš 19. gadsimta. Tās pēta zinātnes nozare psihosomatika, psihe nozīmē dvēseli, apziņu, bet soma – ķermeni. Nevar ārstēt tikai vienu, bet otru noliegt."
Pirmais jautājums – kāpēc?
Simptomi, kuriem it kā nav pamata, vienkāršoti var tikt uzskatīti par brīdinājumu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Galvenais dzīvības likums ir līdzsvars ķermenī. Slimības simptomi ir līdzsvara zuduma signāls. Cilvēkam vajadzētu sev jautāt: "Kāpēc man tie parādījušies? Kas ar mani notiek?"
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 02.10.2007.
Ziņas avots: DELFI