Smaidu un smieklu dzīvē nevar būt par daudz, tāpēc Madonas ielās satiktajiem cilvēkiem vakar jautājām: – Vai Joku dienā mēdzat izjokot tuviniekus, draugus, kolēģus, vai varbūt paši esat kādreiz interesanti izāzēti?
Sarmīte no Cesvaines:
– Pārsvarā 1. aprīlī jokojamies ar kursabiedriem, kas piezvana vai īsziņā atraksta kādu smieklīgu pantiņu. Pati ar izjokošanu neaizraujos, tas vairāk tika darīts skolas laikā.
Kaspars no Cesvaines: – 1. aprīlī parasti nevienu tā īpaši neizjokoju. Iespējams, tam iemesls ir grūtā situācija valstī, kad prāts uz jokiem tik ļoti nenesas un dzīve tomēr jāuztver nopietni.
Vladimirs no Madonas:
– Es nemēdzu izjokot apkārtējos un mājiniekus Joku dienā. Pašam gan ir gadījies pāris reižu uzķerties uz nelieliem jociņiem.
Beāte no Madonas: – 1. aprīlī noteikti jokosimies uz velna paraušanu. Katru gadu Joku dienā arī es tieku interesanti izjokota, lai gan tagad uzreiz konkrētu situāciju nevaru atcerēties. Visvairāk 1. aprīli ievēroja bērni, kad mazāki bija, tagad, kad jau pieauguši, – mazāk.
Ināra no Lazdonas: – Kādreiz bērnudārzā rīkojām pat Joku nedēļu, kad katru dienu skolā bija jāierodas, ievērojot kādu interesantu ģērbšanās stiliņu vai knifu, piemēram, visiem jāierodas ar sarkanu akcentu. Mēģinājām šo nedēļu padarīt nedaudz jautrāku nekā ikdiena. Šogad nekas tāds gan netiks rīkots, bet savā starpā vismaz noteikti pa kādam jokam jāizstrādā vai kāds jāpamāna. Joku dienu vienmēr atceras un ievēro mana mammīte, kam ir jau 91 gads. Pati līdz šim brīdim pat biju piemirsusi, ka 1. aprīlis tūlīt jau klāt.
Rita no Madonas: – Ar izjokošanu vairāk nodarbojāmies, kad gājām skolā. Bieži ir bijis tā, ka 1. aprīlis iekrīt svētdienā, kad daudzus draugus nemaz nesatiec un nevar nevienu izjokot. Tā kā šogad tā būs piektdiena, varbūt kāds joks laikus jāizdomā. Gribas jau izjokot tuviniekus tā, kā vēl nekad viņi nav izjokoti – lai ir, ko atcerēties. Ceru, ka izdosies.
Aptauju veica LAURA VOITIŅA