– Vai jūs rīt, 25. martā, piedalīsities piemiņas pasākumos, godinot uz Sibīriju aizvesto piemiņu, un vai jūsu dzimta arī ir starp represijās cietušajiem? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Madonietis Jānis: – 1949. gada 25. martā uz Sibīriju tika aizvesta mana māmiņa, kas Golgātas ceļu izcieta pilnā apjomā. Savas saknes nedrīkst aizmirst, ar cieņu ir jāizturas pret visu pārdzīvoto. Es pats gan esmu dzimis Latvijā, tālajā Latgalē, bet mani ļoti ir iespaidojuši bērnībā dzirdētie stāsti, ko māmiņai nācās pārdzīvot Sibīrijā, cik smagi viņai bija jāstrādā, it sevišķi meža darbos Intā.
Aldis no Sauleskalna: – Tā kā uz Sibīriju 1949. gadā tika izsūtīti radinieki, arī man, tāpat kā visiem latviešiem, 25. marts ir ļoti nozīmīgs un sāpīgs datums. Latvijā ir ļoti maz ģimeņu, kuras nav skārusi izsūtīšana, līdz ar to atceres brīži uz Sibīriju aizvesto piemiņai ir jārīko. Ja nav jāstrādā, arī es piedalos.
Ēriks no Ļaudonas: – No mūsu ģimenes uz Sibīriju neviens netika aizvests. To, ka toreiz tika aizvesti nevainīgi cilvēki, ļoti pārdzīvojām un jutām līdzi, jo tika aizvesti daudzi kaimiņi. Tas bija kaut kas briesmīgs, tāpēc to aizmirst nedrīkst. Ir jārīko piemiņas pasākumi un arī skolās ir vairāk jāstāsta par to dienu notikumiem. Liela nozīme ir arī ģimenei, kāda ir tās attieksme, vai ar bērniem par to vispār tiek runāts.
Madoniete Aina: – Mūsu dzimtā uz Sibīriju izsūtīja daudzus – tēti, vecmammu… Es piedalos 25. marta piemiņas pasākumos un arī šogad Madonā pie Šķeltā akmens dziedāšu korī. Piemiņas pasākumos gan 14. jūnijā, gan 25. martā vairāk varēja būt jauniešu, vecā paaudze jau nāk un atceras… Varbūt jauniešiem vecāki visu nepastāsta, varbūt arī skolā šai vēstures lappusei būtu jāveltī lielāka uzmanība.
Anastasija no Lubānas: – Izsūtīšana secen negāja arī mūsu ģimenei, uz Sibīriju mūs aizveda no Rēzeknes, līdz ar to katru gadu piedalos piemiņas pasākumos. Tos atbalsta arī Lubānas novada pašvaldība. Latvijā atgriezos 1957. gadā, bet ne vairs dzimtajā pusē, jo tur viss bija nojaukts.
Aptauju veica ŽEŅA KOZLOVA