Ērglēniete ILZE OZOLA ir bijusi to kandidatūru sarakstā, kas ieteiktas "Latvijas lepnuma" balvai. Tas Ilzei nav jaunums, jo ērglēnieši ieteikto mūspuses labo cilvēku vārdus ir lasījuši avīzē. Tomēr, kad vaicā, no kuras puses un par kuru dzīves gadījumu ieteikums nācis, viņai nav ne jausmas. Pa šiem gadiem tik daudziem dzīvniekiem un viņu īpašniekiem ir palīdzēts, jo viņa ir veterinārārste. Mūsu saruna ar Ilzi Ozolu – ne tikai par profesionālo darbību, bet arī par attieksmi pret dzīvē notiekošo. Ilzes princips: "Nav ne melns, ne balts, uz visu jāraugās no gaišās puses." Ar šo motīvu Ilze sagaida arī savu dzimšanas dienu 12. martā.
– Ieteikuma vēstulei nav jābūt saistītai ar profesionālo darbību. Tas var būt kāds gadījums, kad īstajā brīdī un laikā sniegta nenovērtējama palīdzība, atgrieztas zaudētās cerības vai izrādīta drosme.
– Nav nekāda priekšstata. Veterinārārstes darbā vairāk iznākusi saskarsme ar lauku ļaudīm, ar liellopu, pārsvarā govju, dakterēšanu, nevis ar mīļdzīvniekiem.
– Sniedziet ieskatu savās veterinārārstes gaitās.
– Man ir privātprakse, pat dubultā sanāk, jo esmu PVD darbiniece, kas strādā kā eksperte SIA "AIBI" kautuvē Inešos, jo ir jābūt atbildībai par to, kādus dzīvniekus atved uz kautuvi. Brīvajā laikā, kad esmu mājās, sniedzu veterinārārstes pakalpojumus. Plānveidīgi gan nekas nenotiek, jo, piemēram, aizvakar darbā bija jābūt pulksten 12, bet pulksten 10 man piezvana no Katrīnas, lai dodos palīdzēt lopiņam, kam ir apgrūtinātas dzemdības. Tātad – no kuras lauku saimniecības nāk izsaukums, turp dodos. Dažkārt neatliek laika pašai sev, kaut būtu jācenšas atrast.
– Kad sākāt mācīties par veterinārārsti, zinājāt taču, kas sagaida?
– Mācos no 1984. gada, kad izvēlējos kļūt par veterinārfeldšeri un apgūt zināšanas Smiltenes tehnikumā. Sanāca tā, ka nomira mans mīļais zirgs, jo bija vecs, bet es izlēmu, ka mācīšos par veterinārārsti, lai dzīvniekiem palīdzētu. Zināju, ka nebūs tikai dzīvnieku glāstīšana. Esmu ērglēniete, dzīvojusi Jumurdas ciemā, mājās vienmēr ir bijuši dzīvnieki. Pēc Smiltenes aizgāju mācīties uz Jelgavu, kur studēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, lai saņemtu veterinārārsta diplomu. Kad augstskolu beidzu, laukos bija juku laiki, kopsaimniecību vairs nebija. Bija jāizveido privātprakse ar naudas iekasēšanu par pakalpojumiem, ko cilvēki sākumā nesaprata. Kādreiz veterinārārstam lauku saimniecībās darba bija ļoti daudz, tagad tas ir kā hobijs. Saimnieki daudz no tā, ko dara veterinārārsts, iemācījušies paši, jo, redzot, kā vienā vai otrā situācijā rīkojos, to apgūst. Pat uzņemas atbildību lopu dzemdībās, sauc tikai tad, kad ir sarežģījumi. Laukos palikuši "mazie" saimnieki, lielie vai nu dzīvnieku ārstē, vai dod projām. To saprotu, jo ārstēšana ir dārga, gadās, ka rezultāts nav prognozējams. Veterinārārstam jau var būt pakalpojumu izcenojumi, bet jārēķinās ar to, kāda ir situācija, un gadās, ka arī nevar samaksāt. Cilvēki gan ir godīgi, cenšas nepalikt parādā. Katram ir jādomā, kā tikt ar visu galā, arī jākustas, jāiet apritē.
– Kādu redzat kopainu laukos?
– Paliek arvien mazāk un mazāk to sētu, kur kūtis ir pilnas, pat mājas paliek tukšas – skumji. Kad sāku strādāt Katrīnā, braucu ņemt no lopiņiem analīzes, pagāja vai pusotra diena, lai visus apbraukātu. Tagad to varu izdarīt pāris stundās. Tie, kas paliek, ir ļaudis, kas savu dzīvesveidu mīl. Tomēr vecie cilvēki, kas dzīvo nelielajās sīksaimniecībās, tur govis, paliek nespējīgi, aiziet mūžībā. Jaunajiem dzīve lauku saimniecībā netīk, ir, kas aiziet dzīvot uz pilsētām vai aizbrauc meklēt laimi ārzemēs. Kad esmu laukos, parasti uzklausu katra sāpi, ikdienas gaitas.
– Ko domājat par visām "sērgām", kas nāk no Rietumiem, ar ko baida dzīvnieku turētājus?
– Mans viedoklis ir, ka daudz kas noteikti tiek radīts arī mākslīgi, jo farmācija ir bagātākā nozare. Tiek uzkurināta situācija, lai cilvēki būtu spiesti reaģēt, pirkt profilaktiskos medikamentus, vakcinēt sevi un savus dzīvniekus. Parasti saimnieki mēdz vakcinēt suņus, bet aizmirst par kaķiem, kas it kā ir "bīstamāki", ja saslimst. Par tādu putnu gripu daudzi pat dzirdējuši nebija.
– Veterinārārstu "cunfte" parasti cenšas turēties kopā, pārrunāt situāciju?
– Mūsu kursam gan tas nav raksturīgi, bet bijušā Madonas rajona robežās praktizējošie veterinārārsti ir izveidojuši labu kolektīvu. Latvijas Veterinārārstu biedrības Madonas filiāli koordinē Ilona Broka. Tiekamies konferencēs. Pašiem jau vien ir jāgādā, lai būtu interesanti. Atsaucīgi, izpalīdzīgi, zinoši speciālisti. To varu teikt arī par tiem, kas mani ievadīja darbā, bet nu jau ir citā saulē – Biruta Apsīte, Zenta un Artūrs Grīslīši, Kārlis Taurītis.
– Vai kādreiz nav bijusi vēlme uzsākt darīt kaut ko citu, pavisam jaunu?
– Pašlaik – nē, kaut gan vienu laiku bija. Veterinārārstam darba "AIBI" kautuvē pietiek, jo skatāmies, lai dzīvnieku gaļa, kas pēc tam nonāks cilvēku uzturā, būtu droša. Protams, ir izveidojies neprognozējams dzīves ritms. Kad nolemšu laiku izmantot sev, aiziet uz kādu pasākumu, var gadīties, ka tajā brīdī kāds piezvanīs, sauks uz fermu, kur kādam kustonim jāpalīdz tikt uz strīpas. Labi, ka ir arī jaukas kolēģes – Daiga Semjonova un Ilvija Madsena.
– Kā apvienojat darbu ar ģimenes rūpēm?
– Ģimenē ir četri bērni. Visi ir patstāvīgi jau no mazām dienām. Sākumā palīdzēja vecāmāte. Tagad jau visi ir lieli, tiek galā ar sadzīvi, katrs prot pagatavot sev ēst, lai būtu lētāka iztikšana. Vecākajam dēlam Edgaram paliks 19 gadu, viņš mācās Mālpilī, apgūst elektroiekārtu darbību, otrs dēls – Pēteris – izvēlējies kļūt par mēbeļu galdnieku, mācās Cēsīs. Madara mācās ekotūrismu Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, viņai ir 16 gadu. Liene Linda mācās Ērgļu vidusskolas 8. klasē. Vīrs Guntis ir mehāniķis, kas apguvis arī santehnikas specifiku, izveidojis SIA "Ukas". Viņš studēja arī RPIVA Madonā komercdarbības organizēšanu. Vienmēr cenšos izvēlēties prioritātes, kas kurā brīdī ir svarīgāk. Patlaban svarīgākais ir palīdzēt bērniem izmācīties, apgūt profesiju, lai pēc tam viņi varētu meklēt darbu un sākt strādāt. Palīdz arī mamma, kam ir zemnieku saimniecība. No turienes nāk piens, citi lauku labumi, tātad – veselīgs uzturs. Daudz ko darām paši. Lienei patīk cept kūkas, viņa mūs palutina ar gardumiem. Tagad jau tiek novērtēts tas, ko prot paveikt savām rokām.
– Kas ir tās atziņas, ar ko vēlaties dalīties?
– Tā ir pozitīvā domāšana, jo esmu lasījusi arī pareizās domāšanas grāmatu, kas sarakstīta 1938. gadā. Vajag domāt gaišas domas, jo, ja domājam pretēji, tad pievelkas negatīvais. Cik vien iespējams, jāsaskata gaišās puses. 90% notiekošajā mēs neko nevaram mainīt, varam mainīt tikai kādus 10% vai arī savu attieksmi pret to. Galvenais ir, kā paši sevi noskaņojam. Jāiztiek ar to, kas ir, un, ja klājas grūti, jāiedomājas, ka citiem taču ir vēl grūtāk. Jāprot saskatīt arī tās lietas, par ko priecāties. Piemēram, skaista diena, saulains laiks, daba mostas… Nav dzīvē tikai balts un melns, ir arī citas krāsas – pelēks, sarkans, zaļš… Pareizāk varbūt dzīvo tie, kas izbauda katru dienu. Pozitīvo var atrast daudzos cilvēkos, dabā un notikumos.
– Kādi dzīvnieki ir jūsu mājās?
– Man laikam jau ielikts šūpulī, ka dzīvniekiem patīku – vienmēr kāds glaužas klāt. Patlaban mums ir divi kaķi, suns un Degu pele. Visi esam kā viena ģimene, pēc darba vienmēr kāds gaida, izrāda prieku, suns – izved pastaigā. Bērni arī mīl dzīvniekus, ir pat ar mieru trušus turēt uz balkona, pieņemt klaiņojošos dzīvniekus. Mums jau visi ir pieņemtie. Taksīti atradām pie mūsu mājas, tas bija atstāts nosalšanai. Sasildījām izārstējām, paturējām.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto