Vestēnieti AGNESI ĢĒRĶI varētu raksturot kā uzņēmīgu un darbīgu sievieti. Šobrīd viņa strādā divos darbos – par kultūras darba organizatori Vestienas pagastā un sociālo zinību skolotāju Sarkaņu pamatskolā. Viņa atzīst, ka darbs sasaucas ar viņas interesēm, tāpēc sagādā gandarījumu.
Ārpus darba laika Agnese vada Vestienas pagasta dramatisko kolektīvu „Aušas", teātris ir viens no viņas aicinājumiem dzīvē. Šoreiz – plašāka saruna par kultūras dzīvi, teātri, darbu skolā.
– Kā apvienojas jūsu darbs kā skolotājai un kultūras darba organizatorei?
– Jau kopš pamatskolas laikiem esmu gribējusi strādāt par skolotāju. Apgūstot ceļojumu aģenta profesiju Purvciema amatniecības vidusskolā, iepatikās ģeogrāfija – ne ekonomiskā, bet fiziskā. Rēzeknē bija vienīgā augstskola, kas piedāvāja apgūt ģeogrāfijas skolotāja profesiju, tāpēc iestājos tajā. Savukārt kultūras dzīve mani pavada jau no bērnības. Es maza bibliotēkā pie grāmatām pat gulējusi, jo mana vecmamma Biruta Virse bija bibliotekāre. Tad viņa aizgāja strādāt uz Brakiem, tā nu sāku vairāk dzīvoties pa turieni. Atceros, ka staigāju līdzi viņas vadītajām ekskursijām un šad tad arī aizrādīju, ka vieniem ekskursantiem viņa stāstīja tā, otriem – atkal citādi. Jau skolas gados sāku spēlēt leļļu teātrī, tad – dramatiskajā pulciņā. Nezinu, kāpēc neaizgāju studēt uz Kultūras akadēmiju – tāda doma man ir vēl tagad. Protams, tas sanāktu ļoti dārgi. Es izrādes veidoju tikai no izjūtām, bet vajadzētu jau apgūt režijas pamatus. Vismaz nedaudz cenšos izglītoties, piemēram, lasot Staņislavska grāmatu par aktieriem. Taču katrai lietai ir pamati, un režijā tiem klāt vēl nāk katra režisora redzējums, fantāzijas lidojums. Piemēram, „Skroderdienas Silmačos" ir spēlētas neskaitāmās versijās. Mēs šo izrādi iestudējām aizpagājušā gada vasarā. Tajā laikā paralēli televīzijā rādīja arī Valmieras teātra versiju, bet ļoti daudzi teica, ka mūsu bijusi daudz labāka. Pa nakti ar brāli stūmām tačkā ķieģeļus krāsnij, un krāsns uzsprāgšana beigās bija tik dabiska. Nacionālajam teātrim bija tā, ka krāsns tikai atveras pēc sprādziena, bet mums bija gan blīkšķis, gan dūmi, gan ķieģeļi pabira.
– Vai jau ģimenē tikāt audzināta, cienot kultūras vērtības?
– Mums vienmēr ģimenē kultūra ir bijusi augstā vērtē. Ja kādreiz aizbraucām uz Rīgu, noteikti iegājām kādā muzejā. Agrāk naudas bija vēl mazāk. Atceros kādu gadījumu, kad tētim nepietika naudas, tāpēc viņš palika sēžot ārā, bet brālim Ivaram teica: tev ir jāieiet muzejā. Brālim ļoti patīk daba, tāpēc viņš parasti apmeklēja dabas muzeju. Omīte savukārt vienmēr teica – labāk neēdīšu, bet kaut ko redzēšu. Šo teicienu ievēroju arī es, jo labāk nedēļu ēdīšu tikai maizi, bet aizbraukšu uz teātra izrādi. Lielākajā daļā sabiedrības, cik esmu novērojusi, iesakņojusies vēlme tiekties tikai pēc materiālām vērtībām. To, ko mēs apēdam mājās, tāpat neviens neredz. Pat ja mājoklis ir pārbāzts ar lepnām lietām, tās visas var zust kaut vai ugunsgrēkā. Taču cilvēkam nevar atņemt to, kā viņš ir bagātinājis sevi, nevis mājokli, lietas, ko viņš ir redzējis. Ir cilvēki, kam vajag, lai pie loga stāv krutākā automašīna un visi kaimiņi apbrīno, bet man galvenais ir, lai tā iet uz priekšu. Manuprāt, daļu mūsu sabiedrības veido pelēkā masa, kam svarīgi saplūst, domāt vienādi. Arī tagad skolās audzina tukšu paaudzi. Es skolā nevienam neļauju esejas rakstīt datorā, jo ir tāda jauka lieta kā copy un paste. Skolēni pat neizlasa, ko viņi atrod internetā un iekopē savā esejā, reiz paragrāfam apakšā bija atstāts „lasīt vairāk", kas iekopējies no kāda internetā atrodama raksta. Tad jau kaut vai lai pārraksta no interneta. Pirmkārt, rokraksts. Otrkārt, rakstot pats to visu, skolēns izlasīs un sekos līdzi. Tāpat testi, kuros tiek pārbaudītas skolēnu zināšanas par iemācīto – kas tad viņiem ir jādara? Jāievelk ķeksīši. Vai tiešām Izglītības ministrijā sēdošie nesaprot, ko dara? Mūsdienās skolēni pat nemāk kārtīgi rakstīt, viņiem nav nekādas valodas. Kad mācījos skolā, uzdevumu burtnīcā vajadzēja skaisti uzrakstīt datumu, uzdevuma numuru, bet tagad vecākiem par dārgu naudu jāpērk jau gatavas darba burtnīcas, kurās atkal viss jau gatavs pasniegts priekšā.
Esmu dzirdējusi arī, kā vecāki zākā skolotājus. Tad gribas piedāvāt viņiem novadīt stundu. Katrs cilvēks sabiedrībā pilda vairākas lomas. Mājās viņš ir bērns, skolā – skolēns, kādam –
draugs. Mājās viņš var būt ideālākais bērns, bet to, kā uzvedas skolā, vecāki jau neredz. Arī man ir bijis, ka skolēns pasaka: es tevi nošaušu un tavus gabalus neviens kopā nesalasīs. Izejot no klases, nezinu, ko darīt. Varbūt tie ir joki, bet ej nu zini?
– Kā ir ar jauniešiem Vestienas pusē?
– Mani tā priecē, ka tomēr ir arī jaunieši, kas dzīvē grib ko vairāk, ka viņiem interesē arī kultūra. Sākumā dramatiskajā kolektīvā pieteicās tikai divi drosmīgie, bet pēc kādas izrādes pārējie rindiņā sāka nākt klāt un jautāt, vai viņi arī nevarētu spēlēt. „Skroderdienas Silmačos" jau spēlējām 15 cilvēku sastāvā. Šobrīd kolektīvā esam kādi 10, bet mēģinājumi nav pārāk regulāri. Prieks, ka lielākā daļa, kas apmeklē pasākumus, ir jaunieši – no skolām, divdesmitgadnieki. Tāpat nāk daudz pensionāru, bet iedzīvotāji vecumā no 40 līdz 60 gadiem tikpat kā neiet ne uz vienu pasākumu.
– Vai kultūras pasākumi tiek labi apmeklēti, vai tomēr ir daudz mājās sēdētāju?
– Vietējiem ļoti patīk mūsu dramatiskā kolektīva izrādes. Biju patīkami pārsteigta, ka Vecgada šovā, kas būtībā bija anekdošu un mūsu ideju uzvedums, bija pilna zāle. Arī uz izrādēm parasti cilvēku ir ļoti daudz, kas, domāju, mazam pagastam tomēr ir labs rādītājs. Pie mums viesojās Sarkaņu teātris, kas atzina – Vestienas pagastā ir visvairāk skatītāju. Pati biju Ērgļos uz „Trīnes grēkiem", tur mūsu, skatītāju, bija 30, no kuriem 10 – no Vestienas pagasta. Protams, ir pasākumi, kad apmeklētāju nav bijis daudz. Laikā, kad es augu, cilvēki bija vēl aktīvāki. Atceros, ka ballēs zālē nebija vietas, kur valsi uzdejot. Tagad balles vairs nav tik plaši apmeklētas. Drīzāk koncerti ir vairāk iecienīti. Tāpēc parasti cenšos rīkot tādus vakarus, ka sākumā ir kāds pasākums un pēc tam – balle, jo cilvēki jau ir izkustējušies un ir lielāka iespēja, ka atnāks arī padejot.
Ir cilvēki, kas vienkārši grib pabūt ārpus mājas. Sanākam kopā, paadām, esam arī taisījušas ziedus no zīda, pērļojušas. Varbūt ar laiku varēsim izveidot izstādīti. Apsveicama ir jebkura darbošanās – nav ko sēdēt mājās pie televizora! Tādā ziņā laiks, kad šoziem pazuda elektrība, bija vienkārši fantastisks, jo cilvēki bija spiesti brīvo laiku pavadīt bez datora, interneta, televizora. Arī mājās pārsvarā katrs darbojas savā stūrītī, bet, kā nebija elektrības, ņēmām galda spēli un kopīgi uzspēlējām. Dažai labai ģimenei tas arī ir svētīgs laiks, ko kopā vairāk pavadīt ar bērnu.
– Vai tomēr netraucē, ka jebkuras aktivitātes un ideju lidojums šobrīd var apstāties pie finansējuma trūkuma?
– Ar visu nabadzību, kas tagad valda, var kaut ko sadomāt. Ir arī nelielas uzvaras pār krīzi: pagājušajā gadā tautas namam nopirka jaunus krēslus, skatuvei – jaunus aizkarus. Ja jāsveic kāds kolektīvs, mēdzu izlīdzēties ar paštaisītām dāvanām, jo lielus kliņģerus pasūtīt īsti nevaram. Arī pašdarbnieki saprot, ka nav naudas. Atalgojumā paprasa varbūt tikai, lai degvielai sanāk. Iespējams, iedzīvotāji gaida, ka pie mums brauks koncertēt pazīstamākie Latvijas mūziķi, grupas, mākslinieki, bet es uzskatu, ka tepat blakus pagastos ir tik daudz jauku kolektīvu, pašdarbnieku, ansambļu, deju kolektīvu. Sākumā jāredz, kas notiek apkārt, citādi cilvēki domā, ka viss labais ir tikai populārais, kas dārgi maksā. Liela atsaucība un atbalsts ir no pagasta pārvaldes vadītāja. Piemēram, pirmdienās un piektdienās braucu uz Valmieru, kur mācās mans dēliņš. Abu darbavietu vadībā strādājošie ir saprotoši, ka nevaru viņam šeit atrast piemērotu skolu, tāpēc jābraukā uz Valmieru.
– Kā sanāk apvienot vēlmes un vajadzības, ko uzliek dēliņš?
– Reizēm esmu domājusi, ka varētu pārcelties uz dzīvi Rīgā. Galvenokārt tāpēc, ka Deividam nebūtu tik tālu jābraukā uz skolu. Taču, pirmkārt, biedē kriminogēnā situācija galvaspilsētā, domāju, mēs tur nejustos droši. Turklāt esam pieraduši pie lauku plašuma, svaigā gaisa. Vestienā arī trijos naktī var bez bažām iet mājās. Tāpēc, kamēr vien situācija krasi nemainīsies, paliksim tepat.
Deivids piedzima ar invaliditāti, audzinu viņu viena pati, jo vīrs pirms diviem gadiem traģiski gāja bojā. Dēlam tūliņ būs 9 gadi, bet viņš nerunā, lai gan visu it kā saprot. Deivids ir ļoti aktīvs, visu laiku grib darboties, kustēties, tāpēc kādam nemitīgi ir jābūt viņam blakus. Ir grūti laiki piedzīvoti –
tēvs nošāvās, mīļākā vecmamma ir mirusi. Reizēm gribas cilvēkus, kas sūdzas par ikdienišķām problēmām, sapurināt un likt aizdomāties par to, cik daudz viņiem tomēr ir. Tā kā man sanāk saskarties ar ļoti slimiem cilvēkiem, tiešām novērtēju, ka man ir dzirde, lai varu klausīties mūziku, redze, lai redzētu krāsu un dzīves košumu, oža, lai sajustu no rīta rasu zālē. Ir cilvēki, kas to visu nevar, bet ir, kas var un tāpat neredz, nesajūt. Protams, cilvēks par to vairāk aizdomājas, kad jūt, ka pats vai kāds tuvs cilvēks var aiziet. Tāpēc sava dzīve ir jānovērtē, katra diena jādzīvo kā pēdējā.
– Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Varbūt ir kādas radošas ieceres?
– Darbošos, kamēr varēšu. Protams, liela loma tajā, cik ilgi, būs arī dēla veselībai. Noteikti turpināšu visu, ko jau esmu iesākusi, bet vēl ļoti gribētu tautisko deju kolektīvu Vestienā, un domāju, ka jaunieši arī tajā pieteiktos, bet nav jau, kas vada. Apsveru domu pati šo pienākumu paķert klāt. Varbūt nebūtu tik traki, jo mēdz darīt tā, ka profesionālis atbrauc, uzstāda deju, ierāda dejas soļus. Tālāk tos varētu paši pieslīpēt. Tikai rodas nākamā problēma – tautastērpi, braukāšana pa koncertiem, jo dejotājiem nemitīgi sevi ir jāatrāda. Kā tik agrāk Vestienā nebija, kas tagad ir pačibējis, piemēram, pūtēju orķestra trompetes vēl tagad blakus telpā stāv. Gribētos arī muzeju – esmu pat savākusi šādus tādus eksponātus, bet šobrīd nav piemērotas vietas. Tāpat gribētos vienreiz izvilkt visus vestēniešus ārā no mājas –
mums ir tik brīnišķīga estrāde, tik gleznaina vieta, tik jauki pašdarbnieku kolektīvi.
Otrdien man bija dzimšanas diena, kurā pati sev uzdāvināju braucienu no Madonas uz Vestienu caur Gaiziņu. Kāds filozofs ir teicis, ka cilvēks ir vārdu varā – varam pateikt tikai tik daudz, cik ar vārdiem. Bet emociju ir krietni vairāk nekā vārdu. Tajā brīdī man bija tāds stāvoklis, ka vārdi mani ierobežoja.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto