Ar Madonas slimnīcas apvienotās bērnu, ginekoloģijas un neiroloģijas nodaļas un arī slimnīcas darbinieku arodbiedrības vadītāju pediatri INĀRU LIŽBOVSKU runājam laikā, kad viņai gaidāma nozīmīga dzīves jubileja.
Mediķe, kas Madonas slimnīcā nostrādājusi jau 20 gadu, aicina iedzīvotājus ievērot veselīgu dzīvesveidu, neaizrauties ar pārmērīgu medikamentu lietošanu un mazāk pievērst uzmanību negatīvajam.
– Esmu dzimusi Latgalē, Aglonas pagastā, kur arī beidzu vidusskolu. Pēc tam devos mācīties uz Medicīnas institūtu Rīgā. Tolaik jau pēc 6 gadus ilgām mācībām saskaņā ar sadali sāku strādāt pilnu slodzi Preiļu ambulancē un slimnīcā kā iecirkņa pediatre. Vienlaikus strādāju arī dzemdību nodaļā. Bet tad 90. gadā (pati joprojām nemāku izskaidrot, kādēļ) atbraucu strādāt uz Madonas slimnīcu. Tolaik galvenais ārsts slimnīcā bija dakteris Jānis Anspoks, kas pats bija no Preiļiem un arī attāls radinieks. Preiļos man bija tikko iedots vienistabas dzīvoklis, darbs, draugi, paziņas – pati nezinu, kā viņam izdevās mani pārvilināt uz Madonu, kur sākotnēji man pat nebija, kur dzīvot, taču atbraucu un paliku te strādāt.
Pēc mācībām par palikšanu Rīgā pat neiedomājos, jo bija sadales princips, bez tam, neesmu lielpilsētas cilvēks.
Madonā es uzreiz sāku darbu slimnīcā – dakteres Initas Galejas vadītajā bērnu nodaļā, vienlaikus strādāju arī par bērnu ārsti dzemdību nodaļā un infekciju nodaļā. Tolaik ar dakteri Galeju bijām vienas no pirmajām pediatrēm, kas ieguva ģimenes ārstu sertifikātu. 1997. gadā viņa atvēra privātpraksi, un es nodaļā paliku viena. 2000. gadā atvēra jauno slimnīcas spārnu un izveidoja apvienoto bērnu, ginekoloģijas un neiroloģijas nodaļu, kas gan tika vērtēts pretrunīgi. Nodaļai vajadzēja vadītāju, kas pārzinātu gan pediatriju, gan pieaugušo pacientu specifiku, un konkursa kārtībā es kļuvu par šīs nodaļas vadītāju.
Jāsaka, ka mums ir ļoti veicies, jo ir sakārtoti darba apstākļi un uz vietas pieejami savi speciālisti. Ne visur tas tā ir. Kolektīva kodols saglabājas, un tas tikai veicina nodaļas un slimnīcas izaugsmi. Bez problēmām ir nodrošinātas gan medicīnas māsu, gan ārstu štata vienības. Pa šiem 10 gadiem lielu domstarpību nav bijis, un par to jāsaka paldies kolektīvam.
– Kā gadu gaitā ir mainījusies darba specifika?
– Jāsāk ar to, ka medicīnā sasniegumi ir auguši neizmērojami. Agrāk strādāja pēc principa „ārsts-klausule-pacients", dažkārt piesaistot rentgenologu, šobrīd izmeklējumu iespējas ir būtiski pieaugušas, jo mediķiem diagnostikā ir pieejamas tādas iespējas, par kādām iepriekš pat netika domāts. Nebija nedz sonoskopa, nedz datortomogrāfa. Pacienti uzticējās tavai kā ārsta pieredzei un zināšanām. Tagad mums ir gan aparatūra, gan speciālisti, un izmeklējumus var veikt krietni vien ātrāk. Mainījusies, manuprāt, ir ārsta un pacienta saskarsme. Padomju periodā pacientu mums bija vairāk, taču bija arī nedaudz vieglāk strādāt. Ir augušas pacientu prasības, un, iespējams, sociālās spriedzes apstākļos cilvēki pie mediķiem nonāk nedaudz stresaināki. Šķiet, agrāk pacienti arī vairāk uzticējās mediķiem, kaut arī pa kļūdai savā darbā viņi pieļāva gan tolaik, gan tagad. No savas ārsta pieredzes varu teikt, ka kopēju valodu ar pacientu man izdodas atrast gandrīz vienmēr. Varbūt dažbrīd gadās pa kādam savstarpēji skarbākam vārdam, taču iztiekam bez nopietniem konfliktiem. Nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos šo profesiju, un nespēju sevi iedomāties strādājam citu darbu.
Ja jāatbild, kurā laikā strādāt bija vieglāk, viennozīmīgu atbildi dot nav iespējams. Katrs laiks ir bijis ar kaut ko interesants, un uzskatu, ka cilvēkam ir jāiet kopsolī ar to. Arī mediķa profesijā gadu gaitā nākas apgūt daudz jauna un iepriekš nezināma.
– Kādas diagnozes pediatrijā šobrīd ir nākušas „modē"?
– Ja atkal jāsalīdzina ar padomju periodu, šobrīd noteikti ir daudz zemāka bērnu mirstība. Bija stafilokoku infekcijas, kas pēcdzemdību periodā bija dzīvībai bīstamas. Sakarā ar ultrasonoskopijas parādīšanos būtiski ir samazinājies jaundzimušo skaits ar iedzimtām patoloģijām, jo tās tiek laikus diagnosticētas. Gripas un vīrusu infekcijas ir bijušas aktuālas visos laikos, taču pie nosacīti jaunām slimībām var minēt alerģijas, ar ko agrāk mums tikpat kā nenācās saskarties. To var izskaidrot ar milzīgo daudzumu dažādu ķīmisko savienojumu, kas mūsu dzīvē ienākuši gan ar sadzīves ķīmiju, gan pārtikas produktiem. Ja runājam par pārtiku, lielākās problēmas bija 90. gados, kad tikko tirgū bija ienākusi ar E vielām bagātinātā pārtika un bija ļoti daudz bērnu ar kuņģa un zarnu trakta saslimšanām. Pašreiz jau var novērot, ka kļūstam gudrāki, gan bērni, gan viņu vecāki, un arī publiskajā telpā daudz tiek runāts par veselīgu pārtiku.
Mūsdienās ļoti daudz problēmu ir saistīts arī ar psihosomatiku, jeb veselības problēmu cēlonis meklējams galvā. Informācijas apjoms un aprite līdz ar modernajām tehnoloģijām ir būtiski pieaugusi, palielinās stress, daudziem skolas vecuma bērniem ir arī nepietiekama fiziskā aktivitāte, kā rezultātā rodas hroniskas muguras un galvas sāpes, arī stājas traucējumi. Taču kopumā es tomēr uzskatu, ka situācija iet uz labo pusi. Skolā lielāka uzmanība tiek pievērsta veselības mācībai, un arī vecāki kļūst izglītotāki gan par veselīga uztura, gan par fizisko aktivitāšu nozīmi.
– Jūsu kolēģis dakteris Pēteris Kļava ik pa laikam aktualizē drūmo situāciju saistībā ar bērnu traumām, kas gūtas vecāku bezatbildības vai cietsirdīgas izturēšanās dēļ. Vai arī Madonas slimnīcas bērnu nodaļā bieži nākas saskarties ar šādiem gadījumiem?
– Šis nav viegls jautājums, un, lai gan teorētiski gandrīz visos gadījumos varētu teikt, ka, ja bērns ir guvis traumu, tā ir vecāku vaina, tomēr 24 stundu ritmā ir grūti visu paredzēt un kontrolēt. No otras puses raugoties, jāatzīst, ka vismaz pie mums situācija nav tik drūma. Gadījumu ar iedzertu etiķa esenci nav bijis jau labu laiku, arī elektrotraumu nav daudz, vairāk ir apdegumu un applaucēšanās, taču kopējā aina nav ļoti satraucoša.
– Kinoindustrijā valda uzskats, ka visgrūtāk ir strādāt ar dzīvniekiem un ar bērniem. Jūsu darbs ir cieši saistīts ar bērniem. Vai varat piekrist šim izteikumam?
– Medicīnā esmu nostrādājusi 26 gadus un varu droši atzīties, ka ar bērniem strādāt nekad nav bijis grūti. Nav bijis gadījumu, kad kādu bērnu nevarētu izklausīt, izmeklēt, kontaktu ar bērnu vienmēr var atrast. Ja mēdz rasties problēmas, tas visbiežāk notiek ar bērna piederīgajiem. Pati kā māte varu apgalvot, ka vaina bieži vien ir tieši mūsos – vecākos. Uzskatām, ka mūsu bērni ir nevarīgāki, nekā tas īstenībā ir, un dažkārt viņiem arī neuzticamies. Darba praksē ir bijuši dažādi gadījumi. Piemēram, māte atnāk ar palielu bērnu un pat nelaiž viņu pie vārda, taču tieši bērnam ir sūdzības par veselību, un viņš pats labi saprot, kur un kas viņam sāp. Pēc tam bieži vien pat nākas mainīt diagnozi. Esmu arī novērojusi, ka vecāki pārāk lielās rūpēs cenšas pat meklēt savam bērnam vainas, kuru tam varbūt nemaz nav. Arī profesors Anatolijs Danilāns saka, ka tikai 5-10% ir slimības, viss pārējais – psihosomatika.
– Šobrīd viens no aktuālākajiem jautājumiem Latvijā ir zemais dzimstības līmenis. Citos laika periodos bērni ir nākuši pasaulē, neraugoties uz kariem, nabadzību, nebrīves periodu un citām nebūšanām.
– Nekad neesmu sapratusi to, ka var nedzemdēt tikai tādēļ, ka nebūs pabalsta. Manuprāt, tas kopumā ir saistīts ar domāšanu. Lai mainītos domāšana, jānomainās paaudzei vai vairākām paaudzēm. Mēs ieskrējām 90. gados un paši nedaudz apstulbām. Šī paaudze vairāk balstās uz materiālo. Viss tiek rēķināts – vispirms karjera, māja, mašīna un tad kaut kad – ģimene un bērns. Pat nezinu, vai kāds pilnībā spēj atbildēt uz jautājumu, kādēļ dzimst tik maz bērnu. No otras puses, es arī nevēlos situāciju iekrāsot tik drūmu. Jau tā mums ikdienā pārāk daudz tiek uzsvērts negatīvais. Ja jāmin pozitīvais, slimnīcas dzemdību nodaļā retums nav māmiņas, kuras izvēlas laist pasaulē gan trešo, gan ceturto bērniņu, un, kad viņām vaicā „Kādēļ?", atbilde ir „Mēs vēlamies šo bērnu".
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto